”Kad vēl es izmēģināšu visu, ja ne tagad? Pašlaik no dzīves jāiegūst maksimāli daudz pieredzes un tad jau redzēs!” atzīst 20 gadus vecā Anete Dambe, kura otro gadu mācās Veronas universitātē komunikāciju zinātnes – izdevniecību un žurnālistiku.
Cēsīs Anete ar ļoti labām sekmēm absolvēja pilsētas ģimnāziju un pagājušā gada vasarā uz pastāvīgu dzīvi pārcēlās uz Itāliju, Veronu, taču ne tikai tādēļ, lai mācītos augstskolā, bet arī lai būtu kopā ar draugu Manuelu de Veči, kurš ir BMX čempions Itālijā. Tagad abi kopā ir divarpus gadus, bet pusotrs gads pagāja, nepārtraukti pārvarot attālumu starp Latviju un Itāliju, sazvanoties, tomēr lielāko laiku pavadot šķirti.
”Pie visa pierod, bet vieglāk laikam pierast pie dzīvošanas kopā nekā pie dzīvošanas atsevišķi. Kopā būšanu ļoti, ļoti gaidījām un tagad to esam sagaidījuši, tādēļ atgriezties gaidīšanā es, šķiet, nevarētu,” vērtē Anete.
Tagad Anetes ikdiena saistīta ar Itāliju, uz Latviju abi atbrauc vien atvaļinājumu laikā un uz svētkiem, tādēļ viņa atzīst, ka vienīgais, kā Itālijā viņai trūkst, ir ģimene un Latvijas draugi.
Izvēli mācīties Veronas universitātē Anete uzskata par pareizu un nenožēlo: ”Man ļoti patīk tas, ko te iegūstu un ko daru! Kurss ir ļoti praktisks, te daudz mazāk laika tiek veltīts mazsvarīgām lietām, kas bieži vien raksturīgi Latvijā.
Latvijā māca daudz no visa kā, bet rezultātā galvā nepaliek ne puse. Šajā universitātē uzskata – ja gribam kļūt par žurnālistiem, mums jāmāk orientēties jebkurā vidē. Ja mūs sūta rakstīt par karu, mums jāzina, piemēram, vēsture, ja mūs sūta uz teātri, mums jāorientējas kultūrā. Tādēļ sniegtās zināšanas ir gana vispārīgas, bet arī gana padziļinātas.”
Anete stāsta, ka mācības notiek itāliešu valodā. Viņa vērtē, ka tas nav grūti, jo valoda ātri pielīpot: ”Kad uz katru eksāmenu esi spiests izlasīt ap tūkstoš lapaspusēm teksta, tad pirmās piecdesmit varbūt iet grūti, bet tālāk jau vairs to nejūt.”
Anete atzīst, ka, izvērtējot pagājušā mācību gada sekmes, var redzēt, ka: ”laikam biju sevi tik ļoti iebiedējusi, ka būs ļoti, ļoti grūti, ka ar rezultātiem pārsteidzu sevi”. Arī mācību satura kvalitāte ir augstāka nekā Anete bija gaidījusi.
Līdztekus mācībām Anete strādā vairākās modeļu aģentūrās. Viņas pienākums ir produktu, veikalu, firmu un pasākumu popularizēšana, tādēļ jāpiedalās svarīgos pasākumos, expo izstādēs. ”Šis darbs ideāli papildina to, ko apgūstu universitātē. Ne reizi neesmu strādājusi divus vienādus darbus, katru reizi esmu citā vidē un man ir jāmāk pielāgoties tai, izmantot savas zināšanas, lai radītu par sevi un pārstāvēto kompāniju labu iespaidu,” skaidro Anete, norādot, ka darbs dod to, ko universitāte nevar – ļoti daudz un dažādu sakaru.
Anete arī strādā un palīdz Manuela ģimenes kancelejas preču veikalā. Viņa atzīst, ka divu gadu laikā iemācījusies daudz, ir nācies palīdzēt pat grāmatvedības jautājumos.
Itālijā Anete nejūtas svešiniece: ”Nejūtos kā mazākumtautības pārstāve, bet gan kā eiropiete. Esam taču Eiropas Savienībā, tā itāļi mani arī uztver.
Tur atšķirīga attieksme ir pret tiem cilvēkiem, kuri ieceļo, piemēram, no Marokas, Āfrikas – viņu ir ļoti daudz un viņi turp brauc citos nolūkos.”
Domājot par nākotni, Anete uzskata, ka viņai būs iespējas strādāt par žurnālisti: ”Te ir tāpat kā Latvijā – daudz atkarīgs no sakariem, bet nedomāju, ka tas ir neiespējami.”
Gan skolas laikā, gan arī tagad Anete sev uzstāda augstus mērķus un arī spēju latiņu. Viņa pat atzīst, ka vēlme sasniegt aizvien augstākas virsotnes dažubrīd biedē: ”Man sāk šķist, ka kļūstu par karjeristi, sāku domāt ļoti racionāli.
Kad vēl biju Cēsīs, bija augsti mērķi, daudz darīju, bet tomēr vēl biju mājās – ligzdiņā, kur mani apčubināja. Tagad esmu šeit un man pašai ar visu ir jātiek galā. Aizvien ir lieli mērķi, bet tie tagad ir ne tikai sapņi, bet arī reāla nepieciešamība. Sasniegumi tikai paaugstina latiņu un gribas kāpt aizvien augstāk un augstāk.” Lai gan Anete ir tālu prom no mājām, tomēr viņa nebūt neizslēdz iespēju, ka nākotnē varētu strādāt Latvijas labā.
Komentāri