Drustēnietei Ilgai Kluģei dzimšanas gads sakrīt ar datumu – 1929. gada 29. novembris. Dzimšanas dienas gan vairs īpaši nesvinot: „Tagad vienkārši māsa, meita un mazbērni apsveic. Arī kaimiņu ģimene Butleri mani vienmēr atceras. Istabā vēl stāv sakaltētas viņu rozes no iepriekšējās sveikšanas.” Ilga stāsta, ka arī bērnībā nekādas lielās balles nav bijušas, tāpēc arī neko zīmīgu neatceras: „Kaut kāda atzīmēšana ģimenes lokā jau bija.”
Ilga tic, ka aukstajos mēnešos dzimušie ir stipri cilvēki, vismaz fiziski: „Es tiešām par veselību īpaši sūdzēties nevaru. Tā īsti nemaz neesmu slimojusi. Man meita ir ārste, viņa regulāri uzmana manu veselību.” Pēc stāsta par Ilgas dzīvi un vaļaspriekiem var secināt, ka viņai spēka tiešām pietiek. Sievietei ir vieglās un smagās mašīnas, traktora un kombaina vadīšanas tiesības. Vēl tagad viņa iekāpj traktorā, ja vajag: „Esmu taču viena pati saimniecībā. Tikai uz vasaru, siena laiku paņemu vienu vīrieti palīgā.” Ilgas kundze vēl tur arī lopus – kūtī ir piecas govis un dažas cūkas: „Negribas likvidēt. Cik ilgi varēšu, turēšu lopus. Tagad man palielinās pensiju, varēšu govis uzturēt. Nekāda peļņa jau no piena nodošanas nesanāk. Tas ir vairāk kā vaļasprieks. Man ir bijis arī vairāk govju, kad biju tā saucamo Breša zemnieku sastāvā.”
Sievietes vaļasprieks ir braukšana ar mašīnu: „Cenšos izbraukāt Latviju. Nesen biju Kurzemē, esmu izbraukājusi Skaņā kalna pusi Valmieras rajonā. Tur man māsa dzīvo. Ļoti patīk teātris. Sēžos mašīnā un uz Rīgu prom. Braukšana pa galvaspilsētu mani nebiedē. Drīzāk nepatīk braukt pa vienmuļo šoseju, bet Rīgā braukt ir lustīgi. Lai priecīgāka un drošāka braukšana, ņemu līdzi savu suni. Viņš pieskata mašīnu, ja man jāizkāpj un jāaiziet kaut kur. Tā viņš man visur līdzi izbraukājis.” Ziemā Ilgai patīk adīt, bet neviens vairs nevalkājot viņas adītos kamzoļus: „Mazdēls saka, ka tie kož. Tad nu pa kādam zeķu pārim uzadu.”
Īsta sirdslieta drustēnietei ir zirgi. Jaunībā viņa strādājusi par treneri hipodromā. Tad sacensībās būts Maskavā, Harkovā: „Zirgi bija visa mana dzīve. Man meita piedzima augustā, bet es vēl 15. jūnijā biju zirga mugurā. Ja būtu jaunāka, tad arī tagad gribētu strādāt ar zirgiem. Varētu ar tūrisma biznesu nodarboties, piedāvāt izjādes un tamlīdzīgi. Šādam pasākumam vajadzētu vismaz piecus zirgus, bet tas prasa naudu un spēkus. Es savā vecumā viena pati to vairs nevaru. Ja kāds jaunāks tepat tuvumā izdomātu ar kaut ko šādu nodarboties, tad labprāt palīdzētu. Tas man ļoti patiktu. Uz mazbērniem tādas cerības nelieku, jo viņiem zirgi nepatīk. Mazdēlu vairāk interesē tehnika, bet mazmeitai vispār lauki nepatīk, viņa ir īsts pilsētas bērns. Pirms trim gadiem pēdējo reizi biju zirga mugurā Burtniekos. Tā kā sen nebiju jājusi, nākamajā dienā sāpēja visi muskuļi.”
Komentāri