Vecpiebalgas ainavu un kultūrvides aizsardzības biedrība izveidota vien pērn jūlijā, bet tās biedri aktīvi iesaistās pagasta vērtību saglabāšanā.
“Uzaicināju kolēģus, kuri dzīvo Rīgā, bet saistīti ar Vecpiebalgu, uz “Saulrietiem” Kārļa Skalbes kapa vietā iestādīt mirtes. Runājām par Vecpiebalgu, sapratām, ka te darāmā netrūkst un būtu noderīgs arī mūsu padoms. Tā kā tik viegli satikāmies, kāpēc nesanākt arī turpmāk,” stāsta biedrības priekšsēdētāja, arhitekte Ausma Skujiņa. Rīgas piebaldzēni pagastā sevi pieteica ar moto: “Gribam būt noderīgi”.
Biedrības dibināšanā iesaistījās ne tikai rīdzinieki, arī vecpiebaldzēni. Lai gan paši smej, ka ikdienā nu jau grūti pateikt, kurš rīdzinieks, kurš piebaldzēns.
“Mūsu mērķis – saglābt Piebalgu, tās vērtības,” uzsver Ausma Skujiņa un piebilst, ka šajā straujajā pārmaiņu laikā daudz ko gan aiz nezināšanas, gan nesaprašanas var viegli sabojāt vai pat iznīcināt.
Vasarā, biedrības rosināti, pagastā plenērā “ Vecpiebalgas vēsturiskais centrs” strādāja arhitekti. Tapa daudzi interesanti risinājumi, kuri ļauj tuvoties vēsturiskā centra ainavisko vērtību izpratnei.
Biedrības uzmanības centrā ir pilskalns. Arī paplašinātajā valdes sēdē tika runāts par tā nākotni. Varbūt augšā uzcelt torni? Varbūt izcirst kokus? “Nevarēju iedomāties, ka pilskalns izskatīsies kā zaļš paugurs, līdz ieraudzīju senu bildi, kurā redzama tautu meita, kas no pilskalna skatās uz baznīcu. Apkārt klaja ainava,” domās dalās Ausma Skujiņa un piebilst, ka no senām bildēm rodas priekšstats, kāda kādreiz bijusi Vecpiebalga. Attēlu savākts ļoti daudz. Līdztekus nākotnes variantu meklējumiem tiek arī izzināts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt pilskalnā.
Sarunās ar pazīstamajiem arheologiem Zigrīdu un Jāni Apaliem, Juri Urtānu un pieminekļu aizsardzības speciālistiem tiek izrunāts, ko drīkst, ko nedrīkst darīt pilskalnā. Apali piekrituši būt par aizbildņiem Grišku kalna sakārtošanā.
Kopāsanākšanā biedrības biedri pārrunāja arī pagasta teritorijas plānojuma nianses. “Kas tad Vecpiebalgas ainavā īpaši sargājams? Ainaviskās vērtības. Viena no tām ir Alauksts – kā publiski pieejamie ūdeņi un skats uz Alaukstu no dažādām vietām. Alaukstu redzēt ir būtiski, ainavu nedrīkst aizbūvēt, ne vieglprātīgi, ne ar aprēķinu. Skats no “Saulrietiem” uz ezeru ir vērtība,” uzsvēra arhitekte.
Speciālisti dalījās domās par ezermalu pie Cepļu saiešanas nama, kam biedrība vēlas panākt pieminekļa statusu. Pagasta teritorijas plānojumā paredzēts, ka tur būs apbūve. Biedrības biedri ir pārliecināti, ka nedrīkst izpostīt īpaši aizsargājamu ainavu teritoriju un ir jābūt pieejai pie ezera. Teritorijas plānojumam tiks gatavoti ieteikumi.
Vēl profesionāļi apsprieda, kā tiks apdzīvota teritorija pretī baznīcai, kur kādreiz atradās iecienītā kafejnīca “Ūdensrozes”. Tajā ir vieta mūsdienīgai, Piebalgai raksturīgai celtnei.
Vecpiebalgas ainavu un kultūrvides aizsardzības biedrībai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Tās vairāk nekā 50 biedriem darāmā un ieceru daudz.
Komentāri