Cēsu rajona slimnīcas traumatologu ortopēdu Ģirtu Bērziņu “Druva” aicināja uz sarunu, lai saprastu, vai nav riskanti mūsu valstī nonākt pacienta lomā. Kāds ir medicīnas līmenis, kāda ārstu profesionalitāte, vai iespējams ārsta palīdzību lūgt, nedomājot par to, kā jāpateicas par atgriezto veselību? Galu galā viņš ir viens no retajiem mediķiem, kurš atļaujas publiski pateikt, ka pateicības ir pieņēmis. “Latvijas Avīzē” publicēts ārsta viedoklis par to, kāpēc Latvijas medicīnas sistēmā “dot” ir bijis labi, bet “ņemt” – neizbēgami.
“Nekaisu sev pelnus uz galvas. Esmu daudz domājis, kā paskaidrot sabiedrībai, kāpēc pateicības nav izskaužamas, bet šodienas situācijā, pašreizējās veselības aizsardzības organizācijas sistēmā par tām jāsaka paldies,” sarunu sākot, sacīja Ģirts Bērziņš un piebilda, ka viņa teiktais var nepatikt, bet, cerams, liks aizdomāties.
– Kas jums pašam medicīnas sistēmā visvairāk nepatīk?
– Nepatīk nesakārtotība. Mediķu darbs tiek ļoti stingri iegrožots, darba organizācijā ievieš sistēmas, kas nedarbojas vai darbojas slikti. Atbildība par to ir uzkrauta uz mediķu pleciem, kaut gan viņi ir tādi paši upuri kā pacienti. Radošais moments nepārtraukti skausts ar juridiskiem un finansiāliem līdzekļiem, tādējādi medicīna tiek virzīta zemākā līmeņa amatniecības statusā. Mediķiem maksā mēnešalgu, kuras apjoma pamatojums ir pilnīgi nesaprotams. Tā vietā, lai skaidri un gaiši samaksātu par padarīto darbu pēc akorda sistēmas, veselības budžetā lauvas tiesu tērē tie, kas nemaz nepiedalās tā veidošanā, nemaksā nodokļus. Un parasti tie ir tie lielākie savu tiesību pieprasītāji. Daži drosmīgi administratori savu iespēju robežās ir mēģinājuši mainīt šo sistēmu. Siguldas slimnīcā, kur kādreiz strādāju, darbojās akorda darba samaksas sistēma. Tas bija tā – pusgadu daudz strādā, operē no rīta līdz vakaram, rindu nav. Pacienti ir apmierināti, mediķi arī, jo nopelna. Bet tad beidzas kvotas, jau jūnijā darba apjomu administratīvi samazina uz pusi. Sistēma var labi darboties tikai visā valstī vienlaicīgi, skaidri definējot, par ko maksā valsts un par ko jāmaksā pacientam. Ja tā notiktu, tad samazinātos pacientu pateicības un paliktu tas simboliskais paldies – konfekšu kaste, puķītes, zeķītes.
– Par pacientu pateicībām vēl parunāsim, bet ko nozīmē – “ārstējam tos, kas veselības budžetā nepiedalās”?
– Kā jau teicu, vismaz traumu nodaļā liela daļa ir pacientu, kas nemaksā nodokļus. Ja prasi, kur strādā, atbilde – nekur nestrādāju! Viņš pērk, pārdod, piestrādā, nopelna, bet medicīnai par to ne santīma. Un kliedz, ka pienākas! Patiesībā gan nekas no valsts nepienāktos! Mana attieksme pret viņu kā pret pacientu no tā nemainās, izoperēju pēc labākās sirdsapziņas. Bet, tikko sāku domāt, analizēt, tā saprotu, ka kaut kas nav pareizi. Un man ir recepte – cilvēkiem, kuri maksā nodokļus, tos samazināt par tik procentiem, cik no viņu nomaksātā valsts iedala medicīnai. Šo summiņu atlikt atpakaļ pie algas, lai paši maksā mediķiem, kad nepieciešams, vai iemaksā kādā apdrošināšanas sabiedrībā. Labāk jau lai tā ir valsts apdrošināšanas sabiedrība, kuras mērķis nav peļņa. Tad cilvēks, kurš izvairās no nodokļu maksāšanas, būtu ārpus šīs spēles. Ja viņš vēlas saņemt palīdzību, tad maksā sistēmai vai no savas kabatas. Arī tie, kas godprātīgi maksā nodokļus, nedaudz maldās (precīzāk – tiek maldināti), domājot, ka ir samaksāts par visu. Nauda nodokļos jau nenozīmē, ka tā ir nonākusi medicīnā. Neuzdrošinos pamācīt valdību, cik procentu kurai nozarei jāatvēl, taču skaidri zinu, ka medicīnai, ja to gribam labā līmenī, vajag konkrētu summu, nevis procentus no budžeta. Pašlaik valsts samaksā par medicīnu zemākajā līmenī, bet pacienti vēlas pašu profesionālāko palīdzību.
– Lai nu kam, bet ārstiem valstī šobrīd pievērsta liela uzmanība. Man liktos, ka ne no tās patīkamākās puses…
– “Latvijas Avīzē” izteicu viedokli, jo šīs domas man krājās jau kopš brīža, kad sāka diskutēt, kādam būt pacientu tiesību aizstāvības likumam, kā juridiski noformulēt to, ko ārsts drīkst, ko ne, kas un kā viņam jādara. Liekot šādus ierobežojumus, esmu pārliecināts, ka medicīnas līmenis valstī tikai kritīsies. Tas paliks savā zemākajā, amatnieciskajā, tajā līmenī, ko pašlaik nodrošina valsts finansējums, jo ārstu iniciatīva, radošā pieeja darbam izzudīs, tā būs aizliegta ar likumu. Bet tas ir cits temats, šobrīd runa ir par naudu. Tieši pacientu palīdzība jau daudzus gadus mums ļāvusi nodrošināt augstākā līmeņa pakalpojumus. Ārsti papildus mācās, dodas uz kongresiem, iemācās jaunas metodes, pārliecina administrāciju, un slimnīcās ieviešas jaunākās tehnoloģijas. Bet iniciatīva un vēlme radoši strādāt nav valsts apmaksāta, tāpēc saku, ka, apzināti vai neapzināti, pacienti visu laiku ir palīdzējuši attīstīt medicīnu valstī.
– Tad tāpēc pacientam jāsaprot, ka “dot” ir bijis labi, bet “ņemt” – neizbēgami?
– Jautājums par pacientu pateicības maksājumu likumību vai nelikumību nav ne pacientu, ne mediķu problēma. Tā ir valsts problēma, kā saskaņot naudu ar medicīnas kvalitāti. Bet, ja šo pateicību nebūtu, kā jau teicu, nebūtu šāda medicīnas līmeņa.
– Pacients, dodot puķes vai konjaka pudeli, taču nedomā par medicīnas attīstību valstī, viņš pasakās savam ārstam.
– Jā, pacients pateicoties nedomā par tik augstām matērijām, bet izdara daudz vairāk laba, nekā pats iedomājas. Pirmkārt, viņš tik tiešām dod savu artavu medicīnas attīstībā, otrkārt, viņš sekmē arī savu izveseļošanos. Runa jau nav par naudu vai puķēm, bet pacienta vēlmi līdzdarboties. Ja cilvēks uzskata, ka viņš pats savas saslimšanas vai traumas gadījumā ne pie kā nav vainīgs un veselība viņam pienākas, ka tā ir mediķu problēma, viņš jau pēc definīcijas nevar izveseļoties. Izveseļošanās notiek ar milzīgu gribu, ar vēlmi un līdzdarbošanos.
– Cilvēks maksā ārstam naudu vai dod dāvanas, domājot, ka speciālists vairāk palīdzēs?
– Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis TV raidījumā skaidroja vārda „honorārs” nozīmi – tā ir „goda samaksa”. Parasti 95 procentos gadījumu uzreiz zinu pareizāko ārstēšanas veidu, bet tie pieci procenti ir tā augstākā pakāpe, tā ir māksla medicīnā, par to jālauza galva dienām, nedēļām. Atrodot vislabāko risinājumu, ir milzīgs gandarījums, kas dubultojas, ja tiek arī novērtēts no pacienta puses. Tas rada it kā papildu enerģijas lādiņu „no kosmosa” un ļauj turpmāk censties vēl vairāk. Vai varat iedomāties, ka visiem gleznotājiem maksājam mēnešalgu 300 latus mēnesī un pieprasām no viņiem šedevrus?
– Pacienti atzīstas, ka arī viņiem gribas ārstiem pateikt paldies. Kāda ir sajūta, saņemot naudu aploksnē vai zeķītes par darbu?
– Patīkama sajūta. Cilvēkam varbūt tā ir bijusi vēl viena dzimšanas diena. Vienam otram esmu izglābis dzīvību, vienam otram novērsis invaliditāti. Es esmu ļoti nopietnus darbus darījis! Te nav runa par kūku, bet par žestu, par ideju, ka cilvēks saka paldies. Tā ir līdzdalība veselības atgūšanā. ASV, Vācijā, kur esmu mācījies un voluntējis, medicīnas budžets ir pietiekams, bet komplikāciju ir nepiedodami daudz. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņiem nav šo tradīciju. Neatnes to puķīti vai kūciņu, mammīte neuzada tās zeķītes. Komplikācijas ir tāpēc, ka aiz savas iedomības domājam – viss ir zinātniski pierādāms, materiālistiski pamatojams un juridiski noformējams. Bet labi rezultāti ir tikai tur, kur ārstēšanā iesaistīti arī augstāki spēki, šī „kosmosa enerģija”, un te bez šī „paldies” neiztikt. Daži slimnīcas darbinieki, kas nav mediķi, man pārmet, kā varu teikt – iedos puķes – sadzīs, neiedos – nesadzīs. Taču tie ir ilggadīgi novērojumi, es tikai pastāstu, kā tas ir.
– Vai kolektīvā, mediķu aprindās ir līdzīgi domājošie?
– Manuprāt, sirdī jau daudzi domā līdzīgi, bet nav mēģinājuši to noformulēt uz papīra.
– Kad Zatlers atzinās, ka ņēmis pateicības, viņš laikam to darīja, lai šo procesu bremzētu, nevis attīstītu?
– Protams, sakārtot sistēmu vajag, jo citādi maksā tie godīgākie cilvēki, kuri saprot, ka medicīnā nav tik daudz naudas, kā nepieciešams. Nodokļu nemaksātāji iztērē pāris tūkstošus un no nodaļas aiziet, ar kāju durvis attaisot. Sistēma ir kārtojama, un šī situācija ir tikai ielāps, taču cilvēkiem nevajag sacīt, ka ir slikti dot pateicību. Tieši pretēji, jāsaka paldies, jo, pateicoties tiem, kas maksājuši, medicīna ir tādā līmenī, kādā tā ir. Būtu maksājuši vairāk, līmenis būtu vēl augstāks. Tur nav ironijas, jo valsts vismaz 60 gadus to nav pienācīgi darījusi, tāpēc šo slogu, iespējams, neapzināti un negribot ir uzņēmusies sabiedrība.
– Starp citu, kurā no līmeņiem, jūsuprāt, strādā Cēsu mediķi?
– Mēs esam valsts līmenī. Pazīstot kolēģus, pārsvarā cilvēki strādā radoši. Apgūst jaunas tehnoloģijas, mācās. Bet atkal jāsaprot, ka jauns aparāts vēl nav viss, tas dod labumu tikai prasmīga mediķa rokās. Kā zelta gabals zemē nemaksā neko, viņš maksā tikai tad, kad ir iegūts, atskalots.
– Un cik mūsu slimnīcas līmeni ir palīdzējuši uzturēt pacienti?
– Domāju, ka tāpat kā vidēji valstī. Šeit tāpat ir ļoti jauki cilvēki, kas pateikušies, tas dod milzīgu gandarījumu un stimulu strādāt.
– Jūs neriskējat pasakot, ka arī Cēsu slimnīcā ārsti pieņem pateicības?
– Nezinu, vai citi ārsti pieņem, bet es esmu to darījis. Un saku paldies cilvēkiem, kuri man ļāvuši tālāk izglītoties, atvieglojuši ikdienu. Nevienu brīdi neesmu teicis, ka ārstiem jāpieprasa nauda no pacientiem. Tieši pretēji, ja ir akūta situācija, dzīvības briesmas, tad cilvēkam prasīt naudu ir noziegums. Un varu derēt, ka neviens no maniem pašreizējiem kolēģiem tā nav darījis. Bet saņemt pateicību par to, ka kāds ir izdarījis daudz vairāk, daudz labāk, nekā spēj nodrošināt valsts – tajā nesaskatu vispār nekādu nedz ētisku, nedz juridisku pārkāpumu.
– Skatījos reklāmu un domāju, vai mediķa profesija ir prestiža, lai jaunieši to sāktu apgūt. Ko jūs sakāt?
– Tie, kas vēlas strādāt radošu darbu, būt mākslinieki vārda labākajā nozīmē, var izvēlēties studēt medicīnu, jo Latvijā tā joprojām ir radoša. Nauda nav vienīgais gandarījuma avots. Kad cilvēks dodas prom no slimnīcas izveseļojies, ir prieks. Taču tas ir tas abstraktais, tas ir entuziasms, līdz atkal jāaizdomājas, ka reāla nauda arī vajadzīga. Bet izvēlēties medicīnu Latvijā, tikai lai nopelnītu, šobrīd neredzu pamata. Par prestižu? Droši vien tā nav prestiža profesija. Ja jauna meitene, kura uzskata sevi par žurnālisti, cienījamam ārstam, pat nerunājot, ka viņš varētu būt Valsts prezidents, var kliegt virsū un uzdot jautājumus tādā formā, kā viņa to darīja pirmajā preses konferencē, tad… Šis ārsts īstenībā ir izglābis tik daudz dzīvību, tik daudzus cilvēkus paglābis no invaliditātes, ka viņa nebūtu cienīga Zatleram kurpes tīrīt.
– Ja pieļaujam, ka rīt Zatlers nodos prezidenta zvērestu un vēlāk iniciēs kādas pārmaiņas medicīnā, tad par ko jābūt diskusijai?
– Par valsts iekšējās dzīves sakārtošanu. Ticat man, medicīna ar visām melnajām vai pelēkajām naudām ir viena no baltākajām nozarēm valstī. Ja jauns uzņēmums tagad grib sākt ražot vai tirgoties, cik tam ir jāmaksā pa labi, pa kreisi? Kāpēc par to neviens nekliedz? Būtu jādiskutē par kārtību. Man liekas, ka no Zatlera tieši to arī gaida, ka viņš sāks diskusiju un centīsies sakārtot iekšpolitiku.
Komentāri