Pirmdiena, 15. jūlijs
Vārda dienas: Oskars, Ritvars, Anvars

Vaļaspriekam pietrūka laika

Druva
23:00
26.04.2007
6

Gunārs Vītols – kurzemnieks, kurš Cēsu rajonā bijis ilggadējs skolu direktors, izglītības nodaļas vadītājs, izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks un arī literatūras skolotājs.

Šķiet paradoksāli, ka par šādiem cilvēkiem, kuri pelnījuši pieminekļus, bieži vien atceras tikai laikabiedri un ģimene. Protams, tas ir daudz, tomēr būtu vērts arī jaunākām paaudzēm uzzināt šādu cilvēku dzīves gājumu, jo tieši viņi ir likuši pamatus mūsu dzīvei šodien.

Sapnis par arhitektūru un kāzas ar frikadeļu zupu

Gunārs un viņa sieva Ausma ir kurzemnieki. Gunārs bērnību līdz pat skolas gadiem pavadījis Kuldīgas rajona Snēpelē. Vēlāk vecāki Liepājā atvēruši veikaliņu, arī Gunārs pārcēlies uz šo pilsētu.

Bērnība bijusi brīnišķīga. Gunārs atceras, ka nācies apgūt dažādus lauku darbus, arī govju ganīšanu, tomēr tas īsti pie sirds nav gājis. Arī jaunības gados ceļš vasarās vedis uz laukiem pie vecmāmiņas, lai palīdzētu siena pļaujā un citos darbos. Tā puisis varējis nopelnīt lauku labumus, sviestu un gaļu, lai studiju gados varētu izdzīvot.

Lai gan bērnības sapņu profesija Gunāram bijusi arhitekts, tomēr pēc vidusskolas beigšanas mācības uzsāka tikko izveidotajā divgadīgajā Liepājas skolotāju institūtā. Skola bijusi tuvu mājām, turklāt, tā kā ģimene nebija īpaši turīga, tobrīd tā bija vislabākā mācību vietas izvēle. Gunārs izstudēja par literatūras skolotāju, jo otra institūta piedāvātā specialitāte – matemātikas pasniedzējs – īsti nav patikusi. Pateicoties studijām institūtā, Gunārs saticis Ausmu, kuras dzimtā puse ir Grobiņa. Gan institūts, gan Liepājas pedagoģiskā skola, kurā par pirmo četru klašu skolotāju mācījās Ausma, atradās vienās telpās. „Kas to lai zina, kā dzīve būtu iegrozījusies, ja Gunīts būtu aizgājis mācīties par arhitektu. Varbūt mēs nebūtu satikušies,” atzīst Ausma, kavējoties atmiņās par jaunības dienām.

Vai Gunārs tic, ka cilvēka dzīvi ietekmē liktenis? Viņš dziļdomīgi atbild: „To ir grūti pateikt. Kas to lai zina, vai tas ir liktenis, bet kaut kādi spēki jau laikam ir.”

Pirms diviem gadiem Vītolu pāris nosvinējis zelta kāzas. Apprecējās ļoti jauni. Ausma spriež, ka, iespējams, būtu to darījuši vēlāk, ja nebūtu bijis bail, ka katru varētu nosūtīt strādāt uz citu skolu. Tā kā abi bija studenti, līdzekļu maz, sarakstīšanās bijusi klusa. Svētki nosvinēti ar Ausmas mammas izvārītās frikadeļu zupas notiesāšanu.

No studiju sola direktora krēslā

Pēc institūta pabeigšanas Gunārs 22 gadu vecumā uzreiz kļuva par direktoru Dundagas rajona jaunuzceltajā Mazirbes skolā.

Ģimenei ierādītas trīs istabas, sākumā nav bijis pat tik daudz mantu, ko tajās salikt. Jau pēc gada Gunārs nosūtīts uz Dundagas rajonu, kur ieņemamais amats bija jau augstāks

– izglītības nodaļas vadītājs. Šajā laikā piedzimis arī pirmais bērns – dēls Vilnis. Ausmai tad bija 21 gads.

Tomēr dzīves apstākļi Dundagā bija daudz sliktāki kā Mazirbē. Ģimenei bija jādzīvo blakšu pilnā bēniņu istabā virs ēdnīcas. Ausma pat vērtē: „Tagad skolotāji sev pieprasa dzīvokļus, bet tad izglītības nodaļas vadītājs mita bēniņos.”

Taču dzīve ģimenei deva nākamos izaicinājumus, jo līdz ar Dundagas rajona likvidēšanu un pievienošanu Talsu rajonam arī Gunāram bija jāpārceļas uz Talsiem. Bija jau ierādīts dzīvoklis, taču radās iespēja kļūt par Dundagas vidusskolas direktoru. Tomēr šeit darba gaitas drīz beidza, jo abi vēlējās būt tuvāk radiem. Tika sameklēts direktora darbs Kuldīgas rajona Vārmes skolā. Kurzemnieki Vidzemē

Vārmes skolā nostrādāja gadu. Izglītības ministrs Vilis Samsons piezvanīja Gunāram un paziņoja, ka jābrauc uz Cēsu rajonu, kur veidoja Raiskuma sanatorijas internātskolu. Dzīves sakritība, liktenis vai nejaušība, bet tieši Raiskuma laiku Gunārs atceras kā skaistāko un iespējām bagātāko.

Uz Raiskumu ģimene pārcēlās jau ar trim bērniem – gadu pēc dēla piedzimšanas pasaulē nāca meita Gunta un vēl pēc diviem gadiem otra meita Valda.

Raiskuma sanatorijas internātskolā Gunārs nostrādāja desmit gadus – no 1957. līdz 1967. Ieguldīts daudz rūpju, plānu, ideju un darba spara: „Aizsūtīja mani uz veco skolas ēku, bet pirms jaunās ēkas celtniecības daudz bērnu saslima ar bērnu trieku. Tādēļ vajadzēja jaunu skolu. Man atļāva pašam izvēlēties projektu, veidot to un pārtaisīt. Visi tie celtniecības gadi bija īpaši. Varēju arī izbraukāt daudzas Padomju savienības republikas, toreiz jau tās šķita ārzemes.”

Ausma atceras, ka vīrs uz darbu gājis arī brīvdienās. Viņa pat jautājusi, vai dodas pārskaitīt ķieģeļus. Gunāra laikā paveikto var vēl redzēt – četru stāvu ēku, kurā izveidots nepieciešamais, lai ārstētu slimos audzēkņus. Bērni te mācās vēl aizvien.

Pēc desmit skolā nostrādātajiem gadiem Gunārs tika pārcelts uz Cēsīm, kļuva par rajona izglītības nodaļas vadītāju, nostrādāja līdz 1984. gadam. Gunārs bija arī izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks izglītības, kultūras un sporta jautājumos.

Tomēr saspringtais darba ritms lika sevi manīt. Brīvas nebija pat sestdienas un svētdienas, jo bija jāpiedalās vai jāorganizē dažādi pasākumi un aktivitātes – Dziesmu svētki, koru skates, spartakiādes. Sākās veselības problēmas, vēlākajos gados nācās veikt operācijas un ievietot sirds stimulatoru. Tomēr Gunārs spēj arī par problēmām runāt ar optimismu.

1984. gadā Gunārs jau vairs nestrādāja izglītības nodaļā un kļuva par Līvu skolas direktoru, tad par Raiskuma pamatskolas mācību daļas vadītāju, vēlāk par Cēsu sanatorijas meža skolas literatūras skolotāju.

Arī žurnālistika Gunāram bijusi tuva sirdij. Jau institūta laikā piestrādāts Grobiņas mazajā avīzītē par korespondentu, taču vēl pirms pāris gadiem rakstījis arī „Druvai” par ģimenēm un izglītības darbiniekiem.

Gunārs secina: „Esmu strādājis visos rangos!” Tomēr visilgāk ieņemtie amati biogrāfijā ir un paliek – direktors un izglītības nodaļas vadītājs.

Kā vērtēt mūsdienu izglītības sistēmu? Gunārs neapņemas to darīt, jo atzīst, ka jau daudzus gadus viņš informāciju iegūst vien no citu stāstītā un televīzijas. Tomēr atzīst, ka skolās esošā demokrātija „nav slikta, bet šķiet, ka tā tiek pārprasta. Ja tā kļūst par visatļautību, kad skolēni skolotājiem sāk „staigāt pa galvu” un izāzēt, tad tas vairs nekur neder.” Padomju sistēmas ērkšķi

Padomju savienības sistēma bija specifika, kas nu jau ir piemirsusies un daudziem pat nezināma. Lai ieņemtu amatus, kādos bija Gunārs, viņam bija jābūt komunistiskās partijas biedram. Ne jau aiz pārliecības, bet bija jābūt. Rajonā tomēr bijuši vairāki bezpartijiski direktori, bet Gunāram kā izglītības nodaļas vadītājam par to nācies atbildēt un pat cīnīties par viņiem. Viņš atzīst, ka drošības iestāžu spiedienu dažubrīd bijis grūti izturēt.

Skumjas atmiņas saglabājušās par padomju sistēmas īpatnībām. Kāda skolotāja no Mazirbes ar visām mantām pārvākusies uz Raiskumu, jo Gunārs viņu vēlējies pieņemt darbā. Taču atradušies „draudzīgi” cilvēki, kuri ziņojuši par skolotājas vīru – aizsargu. Gunāru izsauca uz drošības komiteju un pateica, ka skolotāja strādāt nedrīkst.

Vairākas reizes tomēr Gunārs arī nepaklausīja un pieņēma darbā cilvēkus, kuru biogrāfijās čekistiem kaut kas nepatika.

Gunārs atzīst, ka pie tā laika sistēmas pierasts, jo visi darba gadi tajā arī aizritēja: „Žēl bija padomju iekārtas aizsprostojumu – tie traucēja. Drošības komiteja ideoloģiskos sektorus, īpaši skolas, uzmanīja. Nevarēja soli paspert ne pa kreisi, ne pa labi. To izjutu, kad biju izglītības nodaļā. Čeka bija briesmīga, „grieza līdz kaulam”. Kamēr pa labam, viss bija kārtībā, kā kaut kas tika izdarīts ne pa spalvai, tā radās problēmas.”

Gunārs pat atzīst, ka no nodaļas aiziet nācies ne tik daudz veselības problēmu, cik „spiediena” dēļ – sistēmai viņš nebija ērts. „Šķita, ka visa pasaule ir pie kājām…”

Mūsdienās tādus cilvēkus kā Gunārs mēdz dēvēt par darbaholiķiem, kuri savu dzīvi un katru minūti velta darbam. Gunārs piekrīt, ka darbs bijis viņa sirds prieks un aizraušanās: „Bez aizrautības jau tādas lietas ar tā laika aldziņu nevarēja paveikt.”

Jau 22 gados kļūt par skolas direktoru un visu darba mūžu būt atbildīgam par skolas vai visa rajona izglītību ir milzīgs pienākums un saspringts darbs. Gunārs piekrīt, ka tas atstājis sekas uz veselību. Taču atzīst, ka tad to visu tā neuztvēra, turklāt vienmēr bijis kolēģu un ģimenes liels atbalsts: „Šķita, ka visa pasaule ir pie kājām, ka visu vari un spēj. Man tas darbs gāja pie sirds un šķita, ka citādi nemaz nevar būt. Un arī paši bijām jauni, tikko apprecējušies.”

Par laiku, kad Gunārs bija izglītības nodaļas vadītājs, Ausma atceras: „Viņš bija iejūdzies darbos! Mājās sarakstīja plānus, katrai skolai savus. Vēl tagad direktori, kuri strādāja tolaik, vienmēr smej, ka pirmdienas rītos, kad visi sanāca uz sanāksmi izglītības nodaļā, Gunārs esot bijis ar „saviem palagiem”.”

„Slinkots nav! Es domāju, ka izdarīju daudz. Vai visu, ko gribēju? Tā diez vai kādreiz ir iespējams, bet domāju, ka kaut ko jau izdarīju,” vērtē Gunārs, stāstot, ka prieks ir par uzceltajām skolu piebūvēm, internātiem un visvairāk – par Raiskuma internātskolu.

Kādam tad jābūt direktoram? Gunārs ar dzīvesbiedri padomā un atzīst, ka ar stingru mugurkaulu, ar spējām sastrādāties ar kolektīvu, turklāt arī bez stingrības šādā amatā nevarot strādāt. „Stingrību jau visādos veidos var realizēt – ar dūri uz galda un bez debatēm, bet var arī polemikas ceļā,” skaidro Gunārs. Viņš izvēlējās sarunu ceļu.

Abi vērtē, ka sadzīvojuši un sadzīvo labi. Gunārs atzīst, ka laika sev nav pieticis, arī ģimenei pietrūcis: „Bet ko darīsi – tāds darbs bija!”

Ne jau nauda bija Gunāra dzenulis strādāt vēl un vēl. Gan Gunārs, gan Ausma atzīst, ka par tādām algām, kādas ir šodien, nav pat sapņojuši. Algas padomju administratīvajā darbā bija mazas. Abi atzīst, ka nekad nav bijuši bagāti, bet tas nav bijis arī mērķis. Nav bijusi ne mašīna, ne lauku mājas. Gunārs atzīst: „Pat zirga nebija.” Tomēr darbs deva ko vērtīgāku par naudu – gandarījumu, kas Gunāram nozīmē ļoti daudz. Turklāt tolaik nevajadzēja uztraukties par medicīnas pakalpojumu dārdzību, dzīvokļiem. Lai gan naudas nebija daudz, Ausma un Gunārs katru gadu pavasarī brauca uz sanatorijām – Kislovodsku, Adleru, Sočiem un Jaltu. Tā bijusi iespēja pavasari piedzīvot divreiz gadā.

Lai gan nereti nācās pārcelties no vienas dzīves vietas uz nākamo, ģimene vienmēr bija kopā un stabilitātes sajūta nepazuda. Arī tagad ģimene turas kopā. Nu tā jau ir sakuplojusi patiešām raženi. Gunāram un Ausmai ir trīs bērni, seši mazbērni un četri mazmazbērni. Ausma atzīst, ka viņas un Gunāra dzīve bijusi darbu piepildīta, bērni pieraduši būt patstāvīgi, ko neviens no viņiem nav pārmetis. Abu izglītības darbinieku pēdās gājusi vienīgi meita Valda, kura kļuvusi par bērnudārza audzinātāju, taču tagad strādā slimnīcas bērnu istabā.

Citu aizraušanos kā vien darbs Gunāram neesot. Ausma stāsta, ka citu sievu vīriem bijuši savi brīvdienu vaļasprieki – medības, makšķerēšana, bet viņas vīrs organizējis sporta un kultūras pasākumus. Vai viņam ir kādi sirdij tuvākie pasākumi? Gunārs nosmaidīja un atbildēja, ka mūžs bijis tik dažādiem notikumiem bagāts, ka kādu konkrētu pat grūti izdalīt.

Sava veida hobijs, kas gan arī saistīts ar darbu, Gunāram bijis katru gadu aicināt kopā viņa laika direktorus, nodaļu vadītājus. Katru gadu saiešana rīkota citur. Visi atpūtušies no sirds: „Nakšņojām, bija klāti galdi, dancojām un atcerējāmies kādreizējos laikus.” Taču pēc insultu pārciešanas pirms trim gadiem šādas saiešanas vairs nav organizētas.

Prieks ne tikai Gunāram un Ausmai, bet arī visai ģimenei 17 gadus bijis pūdelis Endis, kurš nu jau pāris gadus vairs nav šajā saulē. Pēdējos gadus suņuks bijis akls un kurls, tomēr spējis veiksmīgi pārvietoties pa dzīvokli. Suņuks tad bijis tas, kurš „piespiedis” katru dienu iet ārā. Tomēr vēl aizvien pastaigas Gunāram ir katras dienas sastāvdaļa.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Zinātnieki un zemnieki ilgtspējīgai saimniekošanai

00:00
14.07.2024
16

Vairāk nekā pussimts zemnieku ne tikai no Vidzemes bija sabraukuši uz Lauku dienu Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI)    Priekuļu pētniecības centrā. Kaut diena bija lietaina, slēpušies zem lietusmēteļiem un lietussargiem, zinātnieku pavadībā dalībnieki izstaigāja kartupeļu, zirņu, kviešu, miežu un rudzu selekcijas un izmēģinājuma laukus, kas tiek apsaimniekoti gan bioloģiskajā, gan integrētajā audzēšanas sistēmā. “Lauku dienā […]

Mārsnēnu teātris turpina ar pārbaudītām vērtībām

00:00
13.07.2024
22

Mārsnēnu teātris šovasar savus skatītājus iepriecināja ar pirmizrādi. “Kazlauckus prot savu darbu” – joku luga vienā cēlienā ir atsauce uz iepriekšējo izrādi “Tapiņa atgriešana”. Sezonas noslēgumā izrādīt jaunāko iestudējumu mārsnēniešiem jau ir tradīcija. Režisore Ingrīda Zilgalve pastāsta, ka “Tapiņa atgriešana” nospēlēta tik daudz reižu – 21 izrāde. Divas no tām aizvadītas Latvijas Brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā. […]

Peldošā sala nerisinās āraišniekiem svarīgākās problēmas

00:00
12.07.2024
47

Kuplā skaitā Āraišu ezera apkārtnes iedzīvotāji bija sanākuši uz tikšanos, lai vairāk uzzinātu par pašvaldības uzsākto projektu. Plānots pētīt ūdenstilpi un tajā izveidot peldošu salu, kas veicinās bioloģisko daudzveidību un papildinās sabiedrības izglītošanas iespējas. Peldošā sala Āraišu ezerā tiks izvietota ezera vides stāvokļa uzlabošanai, skaidroja Cēsu novada pašvaldības projekta vadītāja Zane Pīpkalēja. Salā būs putnu […]

Raunā satikās “Pļavā”

00:00
11.07.2024
57

Piepildīts vakars un diena – kārtējo reizi var teikt par festivālu “Rodam Raunā”. Šīgada tēma bija “Pļava”, un ikviens varēja pārliecināties, kas tik pļavā nenotiek un ko tā dod mums. Festivāls iesākās ar koncertu Ilvas un Jāņa Lodziņu kolekcijas dārzā. Mierīgajā piektdienas vakarā pēc neliela lietus uz Ances Krauzes un Zigfrīda Muktupāvela koncertprogrammu “Violets”, kur  […]

Cēsis “Lampā” iziet plašu diskusiju loku

00:00
10.07.2024
58
1

Sarunu festivālā “Lampa” Cēsu novada pašvaldība savā sarunu telpā astoņās diskusijās bija izvēlējusies ļotidažādas tēmas: kultūras mantojums, kosmoss, digitālās prasmes, stilīgas mazpilsētas, apritīga būvniecība, bioreģions, kultūra un veselība, izglītība un inovācijas publiskajā pārvaldē. “Sarunu festivāls “Lampa” ir stabila vērtība desmit gadu garumā, tādēļ varam teikt, ka nav “Lampas” bez Cēsīm un Cēsis bez “Lampas”,” teic […]

Aicinām balsot par titula ieguvēju

11:07
09.07.2024
68
1

Sākusies balsošana par titula “Cēsnieks 2024” pretendentiem. Šogad pagodināšanai izvirzīti četri pretendenti. Žūrijas komisija balsošanai izvirzījusi: Natāliju Kramu, ilg­gadējo Cēsu bibliotēkas vadītāju, Vladimiru Kiseļovu, basketbola treneri, Ievu Moricu, sarunu festivāla LAMPA direktori, un Gunitu Bārdu, koncertu un pasākumu režisori, brīvprātīgā darba veicēju. “Cēsnieka” balvu piešķir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tas ir uzņēma “Cēsu alus” un […]

Tautas balss

Trūkst inženieru

10:49
09.07.2024
23
J. raksta:

“Ziņās televīzijā stāsta, ka Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Jau labi zinām, ka trūkst arī celtniecības inženieru, elektroinženieru un līdzīgu profesiju speciālistu. Te nu esam nonākuši ar savu izglītības sistēmu. Ja bērnam skolā neiemāca rēķināt, ja viņš neapgūst fizikas, ķīmijas pamatus, tad vēlāk, protams, neizvēlas studēt inženierzinātnes, profesijas, kas saistītas ar matemātiku, […]

Nav, no kā ietaupīt

15:13
05.07.2024
23
Seniore raksta:

“Ja cels pievienotās vērtības nodokli, tiem, kas dzīvo pieticīgi, būs vēl grūtāk. Tāpat jau no pensijas nekas nepaliek pāri, kad nopērku pārtiku. Ja tā būs dārgāka, tad vairs par dzīvokli arī nevarēšu samaksāt. No ēdiena neko ietaupīt nevaru, tāpat jau pērku tikai akciju preces,” pauda seniore.

Par ko uztraucas, par ko ne

15:13
05.07.2024
26
Iedzīvotāja raksta:

“Kad Cēsu Pils parkā notiek pasākumi, no centra līdz Festivāla ielai slēdz Lenču ielu. Un neviens neuztraucas, ka vairākas dienas Festivāla ielas iedzīvotājus traucē vēl lielāka satiksmes plūsma. Par Rīgas ielu gan visi raizējas, tur cilvēkiem neesot droši, iemītniekus traucē mašīnu trokšņi. Bet kā ar mums, kas dzīvo Festivāla ielā?” bija neapmierināta iedzīvotāja.

Apburtais loks

15:03
05.07.2024
26
1
Seniore raksta:

“Tomēr cilvēki spēj ietekmēt situāciju. Latvijas Pasts neuzdrošinās slēgt visas nodaļas, tās paliks arī laukos, lasu, pavisam 155. Tomēr 12 slēgšot, vienu no tām arī Cēsīs. Divas mūsu pilsētā neesot obligātas. Jau tā pastā bieži ir rindas, tagad būs vēl garākas. Un tad cilvēki neizvēlas šos pakalpojumus, bet Pasts tik saka, ka cilvēkiem tos nevajag,” […]

Cenas pārāk augstas

15:03
05.07.2024
29
Lasītāja O. raksta:

“Dārzeņaudzētāji saka, ka produkcija dārgāka, jo lielāks pievienotās vērtības nodoklis, kādu laiku bija pieci procenti, tad 12. Taču septiņu procentu palielinājums nav tik liels, lai piemēram, par lauka gurķiem prasītu gandrīz trīs eiro kilo­gramā. Var jau būt lielu uzcenojumu uzliek tirgotāji, tad audzētājiem jārunā ar tiem. Cenām jābūt samērīgām,” pau­da lasītāja O.

Sludinājumi