Latvijas Pasta adrešu reģistrā fiksēti 1,03 miljoni adrešu, no tām gandrīz 78 000 korespondences saņēmēju nav parūpējušies par drošu sūtījumu saņemšanu: vai nu vispār nav izvietota pastkastīte, vai arī tā ir bojāta.
Tādējādi pasta sūtījumu saņemšana ir apgrūtināta ne tikai šajās adresēs dzīvojošajiem, jo pēc sūtījumiem jādodas uz pasta nodaļu, bet tiek paildzināts kopējais piegādes process, pastniekiem konstatējot situāciju un iemeslus.
Arī vēsturiskajā Cēsu rajonā pastniekiem ikdienā problēmu netrūkst. “Pastkastītei jāatbilst prasībām,” atgādina “Latvijas Pasta” Vidzemes reģiona vadītāja Gunita Tomsone, piebilstot, ka diemžēl ļoti bieži klienti par to nepadomā. Pastkastītes jānovieto ne tuvāk kā piecus un ne tālāk kā desmit metrus no tuvākās valsts vai pašvaldības autoceļa klātnes malas tā, lai pastnieks var ērti piebraukt. Uz pastkastītes jābūt norādītam mājas nosaukumam vai numuram, vai īpašnieka vārdam. Pastkastītes atvērumam jābūt tādam, lai tajā viegli varētu ielikt A4 formāta vēstules.
“Ja pastnieks konstatē, ka pastkastīte neatbilst prasībām, viņš raksta aicinājumu, lai klients nepilnības novērš. Ja tas netiek izdarīts, sūtījumus nepiegādā, pēc tiem jādodas uz pasta nodaļu,” skaidro Vidzemes reģiona vadītāja un piebilst, ka pastkastītēm jābūt slēdzamām, taču, ja šo prasību pastnieki strikti ievērotu, tad, īpaši laukos, tikai retā pastkastītē drīkstētu likt sūtījumus.
Ikdienā pastniekiem jāsaskaras ar dažādām situācijām. Aija Bleive ir pastniece Cēsīs. Viņa atzīst, ka kopumā nav, par ko sūdzēties. Taču izņēmumi ir vienmēr. “Mājas piektajā stāvā ir četri dzīvokļi, pie katra pastkastītes var tikt pa savu ieeju. Sūtīti aicinājumi, ka pastkastītes jānovieto pirmajā stāvā, bet atbilde viena un tā pati: “ Mums jau nekas nenāk.” Cilvēki domā, ja nav abonētas avīzes, tad nebūs arī nevienas vēstules, reklāmas,” pastāsta pastniece. Nesen Aija apmulsusi pie astoņu dzīvokļu mājas. Pie tās uzstādīts stabs ar uzrakstu, ka ieeja aizliegta, jo tā ir privāta teritorija. “Taču pastkastītes ir pie mājas, kā pie tām tikt,” saka Aija. No citas mājas, kur pagalmā arī līdzīgs uzraksts un vēl otrs brīdina par niknu suni, izskrējusi sieviete un brīdinājusi, ka pagalmā nākt nedrīkst, ja to darīs, suns var sakost. Mājai apkārt nav žoga. “Skaidroju, ka esmu pastniece, pastkastīte ir pie mājas, žurnāli jāpiegādā un man jātiek iekšā,” stāsta pastniece A.Bleive, bet G.Tomsone papildina, ka pasts nedrīkst uzreiz pārtraukt piegādāt presi vai sūtījumus. “Klients jābrīdina, viņam jādod laiks, lai varētu ierīkot pastkastīti atbilstoši prasībām. Taču kā pastniekam izpildīt savus darba pienākumus, kamēr ir šāda situācija? Arī uzaicinājums taču ir jānogādā, jāieliek pastkastītē,” saka G. Tomsone.
Vidzemes reģiona vadītāja pastāsta gadījumu, kad kliente Cēsīs sūdzējusies, ka pastkastītē vēstule ielikta salocīta. “ Ir vārti, aiz tiem pie ēkas sienas pastkastīte. Grūti pat iebāzt roku, lai ieliktu avīzi vai vēstuli. Pastkastītes atvērums tik šaurs, ka A4 formāta vēstuli nekādi neielikt,” atceras G.Tomsone.
Iveta Beļkova jau septiņus gadus ir pastniece Liepā, bet profesijā strādā desmit gadus. “Ir daudzi klienti, kuri uzstādījuši jaunās pastkastītes. Ir tādas, kurām durtiņas ciet neturas. Bija klients, kurš vēlējās, lai sūtījumus lieku plastmasas maisiņā, jo citādi lietus līst virsū. Protams, ir daudz skaistu pastkastīšu ar jumtiņu,” pastāsta pastniece un uzsver, ka tikai uz retām pastkastītēm ir uzrakstīti mājvārdi vai uzvārdi. Iveta pati daudzviet regulāri atjauno uzrakstus.
Darba pieredzē bijuši dažādi klienti un tāpat viņu sapratne par to, kā jāsaņem prese, vēstules un sūtījumi. “Par pastkastīti kalpoja plastmasas caurule, kurai viens gals bija aiztaisīts ar līmlenti, otrā no līmlentes izveidots kas līdzīgs vāciņam. Vēstules bija jāsaloka un jāiebāž caurulē. Pie vienas mājas pasts bija jāatstāj maisiņā kokā. Tad atstāju aicinājumu, ka nepieciešama pastkastīte. Nākamajā dienā pie koka bija piesista šaha kastīte,” ar smaidu atceras pastniece.
Darba dienās Iveta nobrauc no 80 līdz simts kilometru. Par lauku ceļiem viņa nesūdzas, tie nav sliktāki kā citos pagastos. “Ir ērti strādāt savā pagastā, jo pazīstu cilvēkus,” uzsver Iveta Beļkova.
Kopā ar pastnieci un Vidzemes reģiona vadītāju “Druva” iegriežas pāris daudzdzīvokļu mājās, kur pastkastītes pirmajā stāvā.
Reti kura koka pastkastīte ir slēdzama, tās tik nedrošas, ka jābrīnās, kā paši iedzīvotāji par to neuztraucas. No vienas pastkastītes pāri palikusi tikai puse, bet arī tajā jāliek sūtījumi. “Tā ir pašu iedzīvotāju atbildība. Daudzdzīvokļu namu vecākie un apsaimniekotāji ir tie, kuriem jāgādā arī par pastkastītēm,” atgādina G.Tomsone.
No daudzām pastkastītēm ārā spraucas reklāmas izdevumi. Iveta pastāsta, ka dažā daudzdzīvokļu mājā pie pastkastītēm ir kartona kaste, kur, tikko izņemtas, reklāmas tiek samestas. Ir pastkastītes, uz kurām uzlīmes, lai nemet reklāmu, citām glīti uzrakstīts, ka nevēlas saņemt reklāmu. Daudz ir arī tādu, kuri gaida reklāmas.
Braucot pa pagasta ceļiem, ceļmalā redzamas ļoti dažādas pastkastītes. “Pieredzējis pastnieks zina, kur meklēt katras mājas pastkastīti. Ko darīt, ja kādu dienu viņu nākas aizvietot,” saka Vidzemes reģiona vadītāja.
Gadiem tiek runāts arī par suņiem, kuri pie daudzām mājām sagaida pastniekus. Pērn reģistrēti četri suņu uzbrukumi “Latvijas Pasta” darbiniekiem, bet šogad jau 13. Arī vēsturiskajā Cēsu rajonā diemžēl bijuši gadījumi, kad cietuši pastnieki.
Lai gan presi abonē aizvien mazāk cilvēku, arī vēstules raksta reti, pastnieku mašīnās sūtījumu klientiem netrūkst. “Kad sūtīja rēķinus, tad bija ļoti daudz darba,” bilst Iveta Beļkova, pastniece Liepā, bet G.Tomsone atzīst, ka pasta sūtījumu daudzums aizvien palielinās, jo pieaug e-komercijas izmantošana. Cilvēki pasūta preces no visas pasaules, un tās piegādā “Latvijas Pasts”.
Komentāri