Raunas centrā nu jau ilgāku laiku nebija nevienas vietas, kur ieturēt maltīti, mājīgā gaisotnē pasēdēt un iemalkot kafiju. Vienīgā vērā ņemamā kafejnīca atrodas patālu no centra.
“Daži saķer galvu un skaidri pasaka, ka īsti prātīgs neesmu,” saka laba tipa iestādījuma “Hameleons” saimnieks Jānis Sīka. Uzreiz jāpaskaidro, ka nosaukums nav izvēlēts nejauši. “Hameleons” nav ne īsti picērija, ne kafejnīca, te aizvien tiek uzklausītas un īstenotas idejas. Hameleons taču mēdz ātri mainīties.
Bet viss sākas jau pirms pāris gadiem. Vīri, ikdienā liekot bruģi, šad tad arī ļāvās sapņiem, ko gribētu darīt, kas sirdij dotu prieku. Tad
Agris Kalniņš atklājis, ka gribētu cept picas, kā to jau Rīgā darījis. Pats vien noteicis, ka Jānis Sīka varētu uzņemties saimnieciskās lietas. Tā gan bija vien tāda runāšana, bet izteiktais nekur nepazuda.
“Pirms diviem gadiem, kad ekonomika Latvija strauji slīdēja lejup, atgriezāmies pie sarunas. Tad izdomājām, ka varētu bijušajā pienotavā ierīkot kafejnīcu, bet, lai to izdarītu, vajadzētu ieguldīt ļoti daudz naudas,” atceras Jānis Sīka. Sarunās ar raunēniešiem kāds atgādinājis, ka reiz taču centrā tirgus laukumā bija kafejnīca. Idejas pārņemtie sazinājās ar ēkas īpašniekiem ārzemēs, un tālākais jau norisinājās necerēti ātri. Vienoties par ēkas īri nebija problēmu, īpašnieki, kuri dzīvo ārzemēs, bija priecīgi, ka nams nestāvēs tukšs. Tika nodibināts SIA “Pelēkais kardināls”. Par to Jānis stāsta: “ Ne man, ne dzīvebiedrei Sandijai, kura ir SIA īpašniece, nav nekādas pieredzes, mēs tikai tagad sākam saprast, ko nozīmē atvērt ēdināšanas iestādi un tajā saimniekot. Un, ja šādā situācijā pieķer klāt politiku, kur bez pelēkajiem kardināliem neiztikt, tad kāpēc gan arī te tāds nenoderētu!”
Gadu Jānis un Agris savām rokām, piesaistot draugus, paziņas, remontēja un iekārtoja telpas. Arī interjers tapis, liekot kopā dažādas
idejas. “Te nekas nav beidzies, viss turpinās,” saka Jānis un ir pārliecināts, ka katrā ierosinājumā ir vērts ieklausīties.
“Hameleonā” raunēnieši jau novērtējuši
picas
un tā saucamo šīsdienas smeķi, ko citur sauc par kompleksajām pusdienām. Picu cepēji par darba trūkumu sūdzēties nevar, bet pusdienās to, kuri mēro ceļu uz laba tipa iestādījumu, kļūst aizvien vairāk.
“Protams, visu to darīt bija risks. Bet tā reizē ir liela pieredze. Jā, šajā laikā ņēmām kredītu, bet tik lielu, lai neveiksmes gadījumā, strādājot ko citu, varētu atmaksāt,” atklāj Jānis. Jaunie uzņēmējus Sandija un Jānis Sīka atzīst, lai gan bieži dzirdams, ka kaut ko uzsākt grūti, ka birokrātija liela un ierēdņi neatsaucīgi, viņi satikuši daudz atsaucīgu un ieinteresētu cilvēku, kuri atbalstījuši un palīdzējuši. “Kad sākām, ne viens vien teica, ka nāks te strādāt. Bet, ja ir kaut nosacīti stabila darba vieta,
negribas riskēt. Protams, nevaru simtprocentīgi teikt, ka viss būs labi. Tas ir bizness, un ne katram veicas. Bet, ja nepamēģināsi, nezināsi, ko tas nozīmē, varbūt palaidīsi garām savu veiksmi. Ko es varu zaudēt? Naudu. Tā nav tik liela, lai neveiksmes gadījumā neatmaksātu. Riskēju ar mēru.
“Hameleonā” ir četras jaunas darba vietas. Tas nav maz. “Nebija viegli atrast darbiniekus ar pieredzi. Tas bija būtiski, jo mums pašiem pieredzes nav. Veidojas strādāt griboša komanda, un visi esam ieinteresēti, lai izdotos Ja ir sapratne, tad veidojas arī sadarbība un rodas uzticēšanās, ” stāsta Jānis un piebilst, ka pārliecinājies – viens neko nevar, vajag komandu un idejas, kuras arī kopā tiek īstenotas.
“Sākums ir cerīgs. Cilvēki nāk pusdienās, pasēdēt pie kafijas tases vai alus kausa. Jāiekārto banketa zāle, jāpaplašina piedāvājums, ideju un darāmā netrūkst. Mani priecē, ka ne viens vien “Hameleonā” pabijis jau vairākas reizes,” saka Jānis Sīka un atzīst, ka vismaz laukos dzīve rit savu ritējumu, jo arī treknos gadus šeit redzēja retais.
Sarmīte Feldmane
Komentāri