Kopš rudens līgatniete Gunta Rozenberga pievērsusies režijai tūrismā, ievedot apritē jaunu zīmolu – viesu namu “Nītaures dzirnavas”. Citiem vārdiem – Gunta ir viesu nama projektu direktore, un viņas ieceres krietni pārsniedz Nītaures pagasta robežas. Tas tāpēc, ka viņas pūrā ir vairākas citas režijas, strādājot Cēsīs – kultūras centrā un starptautiskā tiešās pārdošanas firmā “Avon”. Gunta radošo pieeju smēlusies skolas gados, mācoties teātra klasē Valmierā. Taču viņas sapnis nav bijis kļūt par aktrisi. Jau skolas laikā vairāk režisējusi, nekā rāvusies uz skatuvi.
– Tavs režisora temperaments neļāva palikt Līgatnē. Tu izrāvies – vispirms uz Cēsīm, tad Eiropu, bet galu galā esi atgriezusies.
– Daudzi neapjauš apmērus, kādi tiešās pārdošanas firmā “Avon” man bija septiņus gadus. Sāku kā mārketinga vadītāja, pēc tam laimīgas sakritības dēļ kļuvu par pārdošanas vadītāju un “Avon Latvija” vadītāju. Mans uzdevums bija “Avon” zīmolu ievest Latvijas tirgū. Kurš tagad ne-zina šās firmas vārdu? Uz darba tikšanos bija jādodas Eiropā – Bukareste, Prāga, Egēra, Londona – tie bija manu braucienu mērķi. Pēdējos divarpus gadus strādāju arī kā “Avon Igaunija” pārdošanas daļas vadītāja. Katru otro nedēļu modos kaimiņvalstī vai cēlos četros, lai dotos uz darbu. Šī režija bija interesanta. “Avon” dotā skola ir neaizstājama, bet pēc septiņiem gadiem pienāca pārdomu laiks. Man nepatīk rutīna, mani aizrauj radošs process un brīdī, kad man piedāvāja kļūt par pārdošanas direktori visā Baltijā, sapratu, ka tad es mājās, savā Līgatnē, nebūšu vispār. Lai gan joprojām uzskatu “Avon” kā labāko tiešās pārdošanas kompāniju un veiksmīgāko kosmētikas biznesā, sapratu, ka man tur nav jāstrādā visu mūžu.
– Sāki režisēt savu dzīvi no jauna?
– Es zinu, ir cilvēki, kuri visu mūžu strādā vienā darba vietā un izjūt par 30 aizvadītiem darba gadiem gandarījumu. Ir tādi, kam svarīgi, lai darbs ir aizraujošs visu laiku. Es piederu otrajiem. Visu augstajam tiešām prasīju, lai iekārto mani tepat Latvijā, vairs negribu rauties uz Eiropu, bet to, ka varēšu strādāt tepat blakus Nītaurē un darbā just neie-robežotas iespējas, gan necerēju. Mans uzdevums ir jaunajam viesu namam atrast stabilu nišu tūrisma tirgū, radīt labi pazīstamu zīmolu “Nītaures dzirnavas”.
– Vai tas ir grūti?
–
Uzcelt jaunu viesu namu ir par maz. To arī saprata viesu nama saimnieki no SIA “Ario un partneri”. Latvijā netrūkst piemēru, cik tādi viesu nami ir aizgājuši nebūtībā vai klusiņām velk dzīvību. Nītaure ir kā radīta tūristu uzņemšanai, veco dzirnavu ēkā un tās apkārtnē izveidojusies laba aura. Man tagad jārada tūrisma produkts, kas būtu atšķirīgs no citiem, interesants, lai tūristu ceļi vestu uz Nītauri.
– Pats ceļš – 17 kilometri no Vidzemes šosejas Augšlīgatnē uz Nītauri gan nav gluds, lai neteiktu, ka tas gaužām nepiemērots viesu sagaidīšanai.
– Ceļa kvalitāte pašlaik ir viesu nama darbībā pats lielākais mīnuss. Ar viesiem bieži vien jāsāk sarunas tieši par to, kā viņi mocījušies, lauzījuši mašīnu, braucot uz Nītauri. Esmu apņēmības pilna par ceļa remontu iestāties visaugstākajā līmenī. Pašlaik ar Satiksmes ministriju notiek sarakste, bet ar to ir par maz. Nītaurieši gadiem gaida ceļa remontu. Esmu sapratusi, ka kaut kas var mainīties tikai pēc sarunas ar ministru Aināru Šleseru. Man tā jāpanāk. Paši ceļinieki arī sakustējušies. Vēl sniegs nebija nokusis, kad ceļam Līgatne – Nītaure sāka aizlāpīt bedrītes.
– Cik saprotu, tavā režijā viesu nams nebūs tikai vieta, kur gulēt un paēst.
– Jā, ar to viesu uzņemšanā tagad ir par maz. Viesiem jāpiedāvā kaut kas vairāk. Daļu dod pati daba. Mani fascinē ozolu aleja, it sevišķi viens ozols. Tik skaistu citur neesmu redzējusi. Lepojos, ka radījām Nītaures erudīcijas spēli “Šurumburums”. Griežot ratu un meklējot atbildes uz āķīgiem jautājumiem, cilvēki atraisās, apkārt valda jauka gaisotne. Esam radījuši apstākļus atpūtai ģimenēm ar bērniem, bet kompānijām un ģimeņu svētku svinētājiem piedāvājam pirti un pirtnieces pakalpojumus. Nītaurē un tās apkārtnē netrūkst darbīgu cilvēku, kuriem ir labi piedāvājumi tūristiem, bet par tiem pārāk maz zina. Kopīgi izveidojām tūrisma maršrutu “Vidzemes vidienes vidus ceļš”. Ceru, ka ar to visi būsim ieguvēji, arī mazie tūrisma uzņēmumi attīstīsies.
– Kādi apstākļi Latvijā kavē tūrisma attīstību?
– Ja gribam, lai tūrisma apjomi palielinās, tad valstij vispirms jādomā par ceļu kvalitāti.
Igaunijā ir daudz kvalitatīvu ceļu. Otrs svarīgs apstāklis ir norādes uz ceļiem. Latvijā to trūkst. Strādājot Igaunijā, tikai divas reizes pamaldījos, aizdomājos un nogriezos pa nepareizo ceļu. Latvijā nomaldīties var jebkur – nav norāžu. Runāju ar tūrisma speciālisti, Baltijas valstu pārstāvi Berlīnē. Jā, vācu tūristiem patīkot Latvijā atpūsties, te var garšīgi paēst, visi laipni uzņemti. Bet ceļi un norāžu trūkums ir liela problēma, par kuru viņi stāsta, aizbraukuši mājās. Arī mēs varam iejusties tūristu ādā. Atliek tikai pavērot apkārtni svešinieka acīm. Vai, no Vidzemes iebraucot Rīgā, ir kaut kādas norādes, kā nokļūt uz otru lielāko Latvijas pilsētu Daugavpili? Nav nekur. Bet Tallinā uz katra stūra ir norādes, kā aizbraukt uz Viru, Tartu, uz visām lielākajām pilsētām.
– Kādi tūristi ir gaidīti viesi?
– Labdabīgie, kas nespers dzīvniekam ar kāju, neraustīs zaķīti aiz ausīm, nemetīs zemē čipsu pakas. Kamēr vēl bērni mazi, viņus var mācīt, kā ceļot. Man ir doma sarīkot tieši skolēniem akciju, kā kļūt par labdabīgiem tūristiem. Esmu mēģinājusi aizrādīt arī pieaugušajiem, piemēram, redzot, kā no braucošas mašīnas tiek izmesta tukša cigarešu paciņa. Piebraucu blakus un rādu ar žestiem, ka man ir skumji par tādu rīcību. Daļa tā arī nesaprot, ko viņiem saka, bet ir bijušas reizes, kad nāk atvainoties. Braucot “Avon” darba mašīnā, kurai bija skaļrunis uz jumta, dažreiz tādos gadījumos to iedarbināju, lai pateiktu “paldies”, ka braucējs ir tāds sivēns un Latvija to redz.
– Cik lielā mērā Līgatne ar Nītauri tūrismā ir konkurentes?
– Līgatni baro artērija – Veclaicenes ceļš. Artērija, no kuras dabūt nost tūristu ir grūti, jāiegulda daudz vairāk naudas, lai viņš pagrieztos un brauktu uz Nītauri. Ja salīdzina tūrisma vidi, tad Nītaurē strādāt ir sarežģītāk, jo cilvēki nepazīst Latviju, nav to apceļojuši. Rīdzinieki ļoti bieži ir ģeogrāfiski
neizglītoti. Man pat jautājuši: “Vai Nītaure ir kaut kur pie Daugavpils?” Tāpēc arī izveidoju reklāmas kampaņu: “Nītaure nav pasaules mala”. Tāpat kā latviešiem pēc Atmodas Eiropā bija jāstāsta, kas tā tāda Latvija, tā mums tagad jāstāsta par Nītauri, jāieinteresē atbraukt. Nītaurē, arī kaimiņpagastos tūrisma vietu rodas arvien vairāk, ļoti interesantas. Taču, lai kā mēs censtos, liela nozīme būs valsts attieksmei. Ja tā par mums laukos nedomās, nebūs labu ceļu, tad ārzemju tūristus te neredzēt.
– Viesu nams ir liels, tajā valda rosība, kā to uztver nītaurieši?
– Cilvēkiem varbūt liekas, ka viesu nams ir nedaudz par šiku priekš Nītaures. Tad nu dodam iespēju tajā ieskatīties, kā tas bija Lieldienās. Nekā pārdabiska te nav, katrā ziņā neviena zelta poda. Ir radīta vide, kur atpūsties. Jā, skaista, jā, atšķirīga. Protams, nītaurieši sākumā bija rezervēti. Laukos tā ir. Taču attieksme mainās, it sevišķi, saprotot, ka īpašnieki nebūt nav ārzemnieki, nams pieder pašiem latviešiem, kas daudz izdarījuši vietas un nama sakopšanā, nītauriešiem devuši darbu.
– Lieldienas pagājušas, vai domājat, kā svinēsiet Jāņus?
– Viens no maniem sapņiem ir radīt ceļojumus latviešu gadskārtās. Esmu iedomājusies, kā līgotāji dodas ārpus pilsētas. Līgatnes upītē rīta rasā nomazgā kājas, pastaigā pa pļavu, dodas uz koktēlniecības parku “Vienkoči” Augšlīgatnē vai izstaigā alas Līgatnes pilsētā. “Nītaures dzirnavu” pļavās ceļotājus gaida īpašs pārsteigums. Arī Jāņu dienā, ja pilsētnieks būs atbraucis uz šo pusi, viņu sagaidīs brīnumaina diena, kurā netrūks dažādu iespēju līdzdarboties – ne tikai pīt vainadziņus.
– Kā tu raksturotu latviešu tūristu spēju brīnīties?
– Vispatīkamākie tūristi ir ģimenes, kurās vecāki ar bērniem runā par dabu, māca tajā iejusties un uzvesties. Ļoti atšķirīgas ir skolēnu grupas. Ja vienā netrūkst dauzoņu, kuri gatavi nolauzt jebko, tad citā tāda paša vecuma bērni prot brīnīties, ieklausīties, ieraudzīt skaisto, to novērtēt. Latviešu tūristi man šķiet iedalāmi divās galējībās. Vieni, kuri izbrauc no mājas izālēties. Pēc viņiem paliek salocītas dakšiņas, saplēsti trauki, sasistas glāzes, kas pabīdītas zem tepiķīša, un istabā izskatās kā pēc kaujas. Un ir otri, kuri pat viesu namā aiz sevis saklāj gultu, prot iekļauties vidē, to pieņemt un apbrīnot.
– Kur tu gribi būt viesis?
– Kopš esmu pa Eiropu izbraukājusies krustu šķērsu, man vislabāk patīk mājās. Diezgan ilgi darba dēļ mājās iznāca būt par viesi. Tagad gribu atjaunot saimnieces lomu. Pagājušajā gadā paspēju vienu puķu dobi izveidot. Man nepatīk tālu ceļot. Vasarā ar draugiem nedēļas nogalē apceļojām Igauniju. Bija jauki, bet lidostas, pārsēšanās, lielas somas, uztraukumi, vai somas nonāks galapunktā – tas mani pašlaik nevilina. Un domāju, ka tas nevilina daudzus. Kāpēc būtu jābrauc brīnīties par alām pasaulē, ja Lejas Līgatnē tās nav izstaigātas. No Rīgas līdz Līgatnei ir tikai stundas brauciens. Latvijā ir tik daudz ko redzēt. Man palicis prātā brauciens uz Latgali, skaistais Rāznas ezers, baltie oļi.
– Tūrismam ir sezonāls raksturs, vai to var ietekmēt?
– Tagad var. Daudzi sākuši domāt, ko tūristiem piedāvāt tā saucamajā ne sezonā, kad laukā nav pārāk silts un ātri kļūst tumšs. Tāpēc Latvijā ir radušies SPA kompleksi, un tas jau kļūst par ieradumu – nedēļas nogalē atpūsties viesu namā. Arī Nītaurē mums jau ir izdevies sezonu paga-rināt. Patiesībā pirmā mūsu tūrisma sezona vēl nemaz nav sākusies, bet visu laiku, kopš rudenī atvērām viesu namu, tas ir apmeklēts.
– Cik prestiži šobrīd ir apceļot dzimto zemi?
– Mani pārsteidza, ka parādās interese par Latvijas vēsturi. Par to man stāstījuši Mores kauju muzejā un Amatas kauju vietās. Cilvēki ieklausās ar interesi, uzdod jautājumus. Skolotāji atved bērnus, kuri jau ir vēstures faktos zinoši. Lēnām, bet apzināmies vērtības, kas ir tepat. Vēsturē un dabā. Prieks, ka ļoti daudzas vecas mājas ir atjaunotas un kļuvušas par tūrisma objektiem.
Komentāri