Cēsnieks Juris Markovs savā facebook profilā pirms neilga laika stāstīja par komandas “Wenden Brothers” uzvaru “Copes nams” triloģijā. Tās ir karpu makšķerēšanas sacensības, kurās komanda – viņš un brālis Mārtiņš Markovs – šogad veiksmīgi debitēja, uzvarot trīs posmu kopvērtējumā. “Druva”aicināja Juri uz sarunu, lai noskaidrotu, kas īsti ir karpu makšķerēšana – sports vai tomēr atpūta?
J. Markovs norāda, ka tā ir katra makšķernieka izvēle: “Vienkārši makšķerējot, aizbrauc uz ūdenskrātuvi, izvēlies labāko brīvo vietu, bet sacensībās vietas izvēli nosaka izloze. Kurš sektors gadās, tajā jāmakšķerē. Pirmā gada pieredze rāda, ka izloze ir 50 procenti no veiksmes, varbūt pat vairāk. Jo katrā ūdenskrātuvē ir vietas, kur zivis vairāk uzturas, un, ja tiec tādā, krietni lielāka iespējamība sasniegt labu rezultātu.”
72 stundas
Juris uzsver, ka abi uz sacensībām brauc, lai sacenstos, tāpēc jau no pagājušā gada gatavojušies šai sezonai.
“Makšķerēšanas sportā ir trīs pamata tēzes,” atklāj makšķernieks. “Proti, viena zivs var būt nejaušība, otra – tā ir sakritība, bet trešā jau ir likumsakarība. Visi šie trīs posmi sacensību laikā jāiziet. Ir liela iespējamība, ka iemeti ēsmu zivij pie paša deguna un tā paņēma. Ja uz to pašu ēsmu tajā pašā distancē esi izvilcis otru, var sākt domāt, ka ēsma darbojas. Ja ir trešā zivs, tas ļauj saprast visus faktorus, un tālāk jau pieiet mērķtiecīgi.”
J. Markovs daudz var stāstīt par karpu makšķerēšanas sacensību niansēm, norādot, ka ļoti svarīga konkrētā sektora izprašana. Pirms sacensībām komandai ir pāris stundu, lai sagatavotos, tad tiek pētīts, kur mainās grunts veids, kā mainās dziļumi, kādos attālumos, visu to zīmējot uz kartes. Tas ļauj noteikt vietas sektorā, kur zivis varētu būt. “To visu svarīgi zināt, pretējā gadījumā nav nozīmes inventāram, ēsmai,” norāda Juris, piebilstot, ka arī sacensību laikā visas darbības tiek piefiksētas, lai gadījumā, ja citkārt atkal gadīsies konkrētais sektors, bāzes informācija jau būs. .
Sacensību standarta formāts ir 72 stundas, kurās, ja grib rezultātu, visu laiku jāstrādā, jādomā, jāanalizē. Ja maratonā īstās sacensības sākas no 35.kilometra, karpu makšķerēšanas sacensībās pēdējās 24 stundas parādot, kas ir kas. Tas ir laiks, kad makšķerniekiem sakrājies nogurums, nāk miegs, bet zivis apradušas ar situāciju, ka ūdenskrātuvē notiek sacensības un ir gatavas ļauties noķerties.
“Sacensību sākumā zivis ir zināmā panikā, stresā,” saka Juris. “Atbilstoši nolikumam, komandai vienlaicīgi ļauts izmantot četras makšķeres, un, ja piedalās 40 komandas, tas nozīmē, ka ūdenskrātuvē vienlaicīgi tiek iemestas 160 makšķeres. Protams, zivis pamūk uz drošāku vietu, tad komandas pamazām ar dažādām piebarošanas metodēm cenšas tās pievilināt. Pēdējā diennaktī zivis ar situāciju apradušas, nāk baroties, šajā laikā notiek intensīvākā cope, un tad nav vietas nogurumam, tam, ka ir nakts, citiem faktoriem.”
Fiziski un emocionāli
Sacensībās svarīgi esot noķert pirmo zivi, lai nepaliktu uz nulles. Par to gan arī neesot jākaunas, jo tā bija, ir un būs, tomēr neesot pārāk patīkami, ka tērēti resursi, bet paliec tukšā.
J. Markovs atklāj, ka karpu makšķerēšanas sports ir fiziski un emocionāli sarežģīts un grūts pārbaudījums. Mūsdienu sporta makšķerēšana parasti notiek, ēsmu ar āķi aizmetot 100+ metrus no krasta, ir sportisti, kuri makšķerē 170 – 180 metros, pasaules rekords tālmešanā – 246 metri.
“Es ar brāli praktizējam, ka pārmetam makšķeres ik pa 40 minūtēm, stundai. Ja ir četras makšķeres, 72 stundās sanāk mest 288 reizes. Vēl zivis izvēlētajā attālumā jāpiebaro, tātad ēsma tur jānogādā. Ēsmas apjoms sacensību laikā ir 50 – 100 kilogrami. Tas rāda, cik fiziski gatavam jābūt, lai to visu izdarītu, tātad jāizvēlas distance, kas būs pa spēkam visas 72 stundas,” stāsta J. Markovs.
Sarunas laikā viņš saka, ka stāsts nav tikai par makšķerēšanu, bet par iespēju pavadīt brīvdienas svaigā gaisā, lai arī dažādos laikapstākļos. Dzirdēt putnu dziedāšanu, redzēt miglu virs ūdenskrātuves, redzēt saulrietu vai saullēktu.
“Ja ir laba cope, psihoemocionālais faktors nespēlē lielu lomu, bet, ja veiksme pagriezusi muguru, ir citādi,” saka makšķernieks. “Blakus citas komandas velk zivis, tev – nav nekā. Nesaproti, ko darīt, sākas stress, haoss. Mums tā bija sacensībās Vallē, visu esam izdarījuši, bet – nekā. Sajūtas ne tās labākās. Sektors ticis fantastisks, redzam, ka zivis lēkā, redzam, ka ik pa laikam citas komandas izvelk, mēs tukšā. Esam sacensībām gatavojušies mēnesi, vākuši informāciju par ēsmām, gruntīm, visu iespējamo. Psiholoģiski spiež arī tas, ka esam kopvērtējuma līderi, negribas šo pozīciju atdot. Sazinājos ar kādu draugu, kurš teica – sēdiet un gaidiet! Būs! Kad bija pagājušas kādas 20 stundas kopš sacensību sākuma, zivis sāka aktivizēties, un rezultātā izcīnījām 2.vietu, kas ļāva uzvarēt kopvērtējumā.”
Sabužināt un palaist
Stāstot par lielāko zivi, J. Markovs uzsver, ka sacensībās runā par komandas lielāko zivi, nevis par Jura vai Mārtiņa lielāko zivi. Pērn noķēruši 13 kg karpu, šogad lielākā – 12 kg, bet Vallē aizgājusi krietni lielāka.
“Mēs to redzējām, tā tiešām bija liela zivs. Cīnījāmies ilgi, tomēr nospruka. Taču sezona vēl nav galā, nāk rudens – trofeju mēnesis, varbūt aizbrauksim uz Valli un to lielo karpu izvilksim,” saka Juris.
Karpu makšķerēšanā tiek praktizēts princips: ķer un atlaid. Brāļi no makšķerēšana pārsvarā atgriežas bez zivīm, bet ar labām emocijām un jaunu pieredzi.
Rodas jautājums, kā jūtas karpas, ja tās ik pa laikam noķer un palaiž? Par to esot dažādas teorijas. Vieni saka, ka pēc noķeršanas tā vairākas dienas neko negrib ēst, tai ir stress, zivs zaudē svaru, bet pēc J. Markova domām to apgāž fakts, ka diennakts laikā vienu un to pašu zivi izdodas noķert divas reizes: “Ja ar zivi apietas saudzīgi, pēc āķa izvilkšanas lūpu apārstē, sliktas atmiņas tai nepaliek, tik noskurinās un nāk atkal baroties. Kad izņem āķi, brūci obligāti apstrādā ar īpašiem līdzekļiem, kas karpu makšķerēšanā katram līdzi. Lielajām karpām var lūpā redzēt vairākus punktiņus, kur bijuši āķi.”
Vai tiešām var noturēties, neko nepaturot ēšanai?
“Trijās sezonās pāris reižu esam aizbraukuši uz “Ūdensrozēm” noķert zivis paturēšanai, kad mamma palūdz,” smaidot teic Juris. “Kādreiz mums saka- jūs taču maksājat par licenci, kāpēc neņemat zivis? Tas nav mums, mēs noķersim, nofotografēsim, nofilmēsim, apārstēsim lūpu, sabužināsim pirms atlaišanas un lai peld! Kad “tiksimies” pēc gada, diviem, būs paaugusies lielāka. Taču dažkārt “Mazajā Ansī” trāpās smuki brekši, tos gan paturam.”
Komentāri