Ieva Šķendere kopā ar vecākiem un māsu Ilzi nesen devās ceļojumā uz Kanādu, lai satiktu radus, kuri uz ārzemēm izceļojuši, beidzoties Otrajam pasaules karam.
„Mūsu radinieki dzīvo netālu no Toronto – piepilsētiņā, kur atrodas mazi ciematiņi. Kad lidmašīna laidās lejā, varēju redzēt daudz, daudz mājiņu. Cilvēki izvēlējušies dzīvot nevis daudzstāvu dzīvojamos namos, bet ģimenes mājās,” stāsta Ieva un piebilst, ka mājas un ciematus ceļ un veido celtniecības firmas, jau gatavas tās izvēlas nākamie iemītnieki. Katrā ciematā ēkas arhitektoniski atšķiras. Toronto – arī latviešu pilsēta
„Toronto atrodas Kanādas dienvidrietumos pie Ontario ezera un ir Ontario provinces galvaspilsēta. Tā ir piektā lielākā pilsēta Ziemeļamerikā tūlīt aiz Mehiko, Ņujorkas, Losandželosas un Čikāgas. Toronto dzīvo ļoti daudz latviešu. Izveidots latviešu centrs, kur ir liela bibliotēka ar grāmatām arī no Latvijas. Interesanti, ka tur iznāk avīze „Latvieši Amerikā”. Laikraksta redakcija darbojas Toronto latviešu centrā. Avīze ziņo gan par notikumiem Latvijā, gan stāsta par latviešiem, kuri dzīvo Kanādā un Amerikā. Centrā darbojas arī „Daugavas vanagu” organizācija. Turienes latvieši nodibinājuši kopienas – „Sidrabene” un „Saulaine”. Tajās latvieši pulcējas uz saviem svētkiem. „Sidrabenē” Jāņus svinēja tāpat kā pie mums – ar dziesmām un ozollapu vainagiem,” stāsta Ieva.
Daba ar ozoliem un Niagara
Ieva novērojusi, ka Ontario apgabalā daba ir līdzīga kā Latvijā, bet tomēr: ”Apceļojot Kanādu, ievēroju, kā daba mainās. Te līdzenums, bet pēc stundas brauciena sākas kalnaini apvidi. Ģeogrāfiskais stāvoklis tur mainās daudz krasāk nekā Latvijā. Biju pie Niagaras ūdenskrituma. Lija lietus, bet laiks bija ļoti silts, bez drēgnuma, kā lietainā laikā mēdz būt Latvijā. Ieraudzīt Niagaras ūdenskritumu bija liels piedzīvojums. Stāvēju, skatījos un neticēju savām acīm, ka kaut ko tādu redzu. Šis lielais ūdenskritums it kā sadalās divās daļās – viena puse pieder Kanādai, otra ASV. Stāvēju Kanādas puses ūdenskrituma krastā un skatījos pāri uz ASV. Kanādieši uzskata, ka viņu pusē ir skaistākā Niagaras ūdenskrituma daļa, tur ūdens straume veido ieloku pakava formā, bet amerikāņiem pieder tikai taisnas līnijas kritums. Pie Niagaras ūdenskrituma notiek dažādas atrakcijas tūristiem. Viena no tām, kas man bija liels piedzīvojums, ar mazu kuģīti piebraukt pavisam tuvu, tuvu šim slavenajam ūdens spēkam. Virs Niagaras cēlās dūmaka, ko radīja milzīgā ūdens enerģija. Desmit, piecpadsmit minūšu braucienā aiz ūdenskrituma ir ciematiņš, kas saucas Niagara on the lake. Tā ir ļoti skaista vieta, kur cilvēki dzīvo senlaicīgās mājās, kas saglabājušās vēl no angļu ieceļotāju laikiem – mazas bodītes un kafejnīcas uz garas ielas. Pa ceļam uz ciematu ir vīnogulāji, ķiršu un ābeļu dārzi. Tālumā redzams koka forts, ko atstājuši angļi.” Augstākais pasaulē
”Tā pieņemts – ja esi Kanādā, jāuzbrauc televīzijas tornī, kas ir augstākais pasaulē. Tas ir tik augsts, ka skaidrā laikā var redzēt pat Niagaras ūdenskritumu. Tornis atrodas netālu no Ontario ezera. No tā redzama visa Toronto pilsēta ar debesskrāpjiem, uz otru pusi mazas mājiņas. Kad uzbraucām augšā, ievēroju, ka tornī izvietoti uzraksti, cik tālu no šejienes atrodas lielākās pasaules pilsētas, piemēram, Parīze,” stāsta ceļotāja.
Bez metro neiztiktu
“No rītiem, Toronto iebraucot ar automašīnu, bieži ir tik lieli sastrēgumi, ka uz ceļa var gaidīt pat trīs stundas. Tāpēc metro ir labs satiksmes risinājums, bet mašīnas ir visiem, jo tagad daudzi cenšas dzīvot ārpus Toronto centra. Metro sistēma ir ļoti vienkārša. Tas ir ātrs, un divdesmit minūtēs var nobraukt daudzus kilometrus. Kaut vai aizbraukt uz Queen street, kur atrodas daudzi dažādi veikali,” tā satiksmi lielajā pilsētā raksturo Ieva. Valodas daudzkrāsainas, universitāte milzīga
Ieva novērojusi, ka Toronto pārsvarā runā angļu valodā, bet arī to, ka norādes ir angļu un franču valodā. ”Kanāda ir multikulturāla valsts, jo šeit dzīvo daudz dažādu tautību cilvēki. Tādēļ tur pieņem katru. Kanādā nav nacionālo problēmu. Pabiju arī Toronto augstskolā Univesrsity of Toronto, kas ir ļoti liela. Apkaime atgādina nelielu pilsētiņu. Tur atrodas vairāk nekā trīsdesmit ēkas, kurās izvietotas dažādas fakultātes. Visiespaidīgākās ir karalienes Viktorijas laika celtnes, kaut gan tām blakus sabūvētas arī mūsdienīgas ēkas. Telpas izskatās kā no pasakas vai filmas par senajām pilīm, kur atradās, piemēram, klosteru skolas. Man to redzēt bija gan interesanti, gan aktuāli, jo pašai studiju laiks ir klāt. Izzināju, ka tur mācīties var visu, ko sirds vēlas – sākot no vēstures un valodām līdz matemātikas zinātnēm. Tur mācās dažādu tautību cilvēki. Meklējām kādu ēku un palūdzām nejauši satiktam jaunietim, lai mūs aizved. Viņš pastāstīja, ka šeit mācīties atbraucis no Eiropas,” tā jauniete. Vecie latvieši dzīvo pansionātā
Ieva var salīdzināt, kā vecie ļaudis pansionātos dzīvo Kanādā, kā pie mums: ”Biju pansionātā ”Kristus dārzs”, kur mitinās latvieši. Vecie ļaudis dzīvo ļoti plašās telpās. Būdami latvieši, viņi pie gaiteņu sienām izveidojuši savdabīgu izstādi ar dažādu Latvijā slavenu mākslinieku, rakstnieku un ievērojamu valsts darbinieku portretiem. Kad iegājām un pansionāta iemītnieki uzzināja, ka esam no Latvijas, visi gribēja parunāties. Jāteic, ka vecajiem ļaudīm diena tur ir ļoti piepildīta ar aktivitātēm. Ir Tējas stunda, tad Prieka stunda, kur kopā sanāk onkulīši un izdzer pa pudelei alus. Tur satikām cilvēkus, kuriem kādreiz bijusi saistība un zināšanas par Cēsīm. Nevar salīdzināt to, kā Latvijā uztver vārdu “pansionāts”, ar to, kā to izprot Kanādā. Mēs nevaram iedomāties savus vecākus ievietot pansionātā, jo tas liekas gan apkaunojoši, gan nežēlīgi. Kanādā uzskats ir cits. Pārsvarā vecie ļaudis aiziet uz pansionātu ar apziņu, ka tur būs aprūpēti dienā, kad bērni strādā, kā arī tāpēc, lai bērniem nebūtu jānervozē, ka mājās mītošam vecajam tēvam vai mātei pēkšņi būtu nepieciešams ārsts, bet līdzās nav neviena, kas dakteri izsauktu. Ievēroju, ka šai pansionātā dzīvojošie latviešu sirmgalvji pārsvarā ir vecāki par 90 gadiem.”
Burunduku parki
Ievai prātā palikuši parki, kur dzīvo vāveres un burunduki. „Šo dzīvnieku Kanādā ir daudz. Tie pieraduši pie cilvēkiem. Satikām vecu kundzīti, kurai mājās sava dzīvnieciņa nav, bet viņa ik dienu iet uz parku barot vāveres un burundukus. Burunduki pie viņas mājas puķu podā izveidojuši alu un mitekli,” priecājas Ieva.
Kanādā aizvadītais laiks ir pilns piedzīvojumiem un iespaidiem. Taču šo valsti varētu izzināt vēl un vēl.
Komentāri