Skolas darbvede Anita Dreimane amatierteātrī darbojas kopš tā dibināšanas. “Nedomāju teātri spēlēt, atnācu kolēģei līdzi, lai parādītu, kur atrodas kultūras nams. Viņa tā arī teātrī neiesaistījās, es gan,” stāsta Anita un piebilst, ka tieši tolaik dzīvē jutusies vientuļa, un tā bijusi iespēja būt cilvēkos, nedomāt par ikdienu. Nospēlējusi pirmo lomiņu un iepaticies. “Kā es baidījos no skatuves malas! Likās – tūlīt, tūlīt tā mani aizraus. Pamazām kļuvu drošāka, arī ikdienā vairs neesmu tik kautrīga, klusa, ar klusu balstiņu, protu savu viedokli aizstāvēt,” tā par teātrī gūto saka Anita. Viņai patīk ne tikai darboties izrādēs, bet arī mēģinājumos, kuros režisore Benita Sausiņa māca gan runu, gan ķermeņa valodu, kustības. Aizraujošs ir ceļš līdz lomai. “Benita rosina, lai dzīvē meklējam prototipus, tad vieglāk spēlēt. Liepā taču dzīvo tik dažādi cilvēki, ir interesanti vērot viņu uzvedību, kustības, runas veidu. Lomai tā var atrast savdabīgas nianses. Mana mīļākā ir Dzērāja izrādē “Nauda, naudiņa”. Pati gan ne dzeru, ne pīpēju. Man patīk improvizēt, režisore jau saka, ka nekad nevar zināt, ko atkal izdarīšu,” ar prieku stāsta Anita Dreimane.
Teātris viņai nav tikai iespēja iz-teikties, iedzīvoties citu dzīvēs, tas ir draugu pulciņš. Anita uzsver, ka teātrī jāaizmirst ambīcijas, attiecības ikdienā, tajā katram ir sava loma un jādzīvo tajā. No tiem desmit, kuri pirms desmit gadiem sanāca kopā un strādāja ar režisori Janīnu Belkovsku, teātrī vēl palikuši četri. Ikdienas dzīve izdara korekcijas, un teātris prasa laiku.
“Uz mēģinājumu jābūt, tas nekas, ka sāp galva. Aiziesi, pāries. Un kā varu neiet, partneris taču gaida un visi pārējie. Nevar mēģināt, ja kādas lomas tēlotāja trūkst. Tas ir pienākums pret kolēģiem,” atzīst amatierteātra “Krams” aktrise Anita Dreimane.
Pa šiem gadiem teātrī piedzīvots ne mazums jautru un priecīgu, arī grūtu brīžu, kad loma nedodas rokā, kad varonis neatklājas. Straupē teātris spēlējis estrādē. Lietus lijis aumaļām. Skatītāji sēdējuši zem lietussargiem, prom negājuši. Aktieriem nekas neatlicis kā turpināt iz-rādi. Aplausu vētra atskanējusi, kad galvenais varonis nopietni teicis: “Rādās, būs lietus. Jāiet siens grābt!” Bet Anita, kā pati saka, liela aktrise būdama, tik strauji ieskrējusies, ka aizkulisēs glāzes saplēsusi, pārējiem pa stikla lauskām nācies staigāt.
“Ir patīkami just skatītāju reakciju. Zālē nekad neskatos, man nav svarīgi, cik ir skatītāju, es spēlēju. Man teikuši, ko es tur eju, vai tad kāds nāks skatīties. Kad spēlējam Liepā, zāle vienmēr pilna. Pēc izrādes kaut neliela uzslava ir kā krējums uz maizītes,” atzīst Anita un piebilst, ka arī jaunatne gūst no šīm izrādēm, iepazīst latviešu dramaturģiju. “Vai tas nav traki, ja vidusskolu beidzis jaunietis nezina, kas ir “Skroderdienas Silmačos”? Es gribētu Bebeni nospēlēt. “No rītiem, uz vakariem…” Pati arī zāļu tējas daudz lietoju, tā būtu tāda ļoti nopietna loma,” pārdomās dalās Anita.
Komentāri