Tik daudz runāts par mediķu zemajiem atalgojumiem un nepiemērotajiem darba apstākļiem. Tik daudz apspriesta viņu esošā vai, tieši pretēji, trūkstošā profesionalitāte. Tomēr viņi joprojām turpina pildīt savu pienākumu – rūpēties par mums. Bezjēdzīgi būtu skaitīt, kuram tas ir tikai ķeksītis atskaites lapā, kuram tās ir nesavtīgas rūpes un pārdzīvojumi. To sajūt katrs pats, kurš saņem mediķa palīdzību.
Jaunpiebaldziete Ilga Bobrova šogad svinēja 70 gadu jubileju. Viņas dzīve ir pagājusi darbā Jaunpiebalgas neatliekamajā palīdzībā, viņas vārds skanējis kopā ar vārdu “mediķe”, un tā joprojām skan tikpat dzīvespriecīgi kā viņas smiekli, kas ik pa mirklim pastarpināja un padarīja dzīvīgāku mūsu sarunu. Nebaidos teikt, ka ikviens, kurš ar Ilgu saskāries, saņēmis krietnu pozitīvisma devu. Tādu cilvēku ir daudz. Nesen viņa saņēma pateicības rakstu kā labākā neatliekamās palīdzības darbiniece. Un pelnīti. Daudzajos gadu desmitos Ilga bijusi tā, kurai vēlētos pateikties ievērojams skaits ļaužu, jo viņa spējusi palīdzēt dzīvības izšķirīgajā brīdī.
Viss sācies diezgan plānoti, ar nelieliem šķēršļiem, bet kuram gan tādu nav. Ilga mācījusies Drustos, tad Cēsu 1. vidusskolā, taču vēlme iestāties medicīnas institūtā nav piepildījusies. „Tas bija pēckara laiks, kad cilvēki strādāja kolhozos un nekādu īpašo ienākumu nebija. Tēvs strādāja par virsmežsargu Gatartā… Un apstiprinājās vēlreiz – cilvēks domā, Dievs dara. Tēvs saslima, nekādu līdzekļu nebija, atbalsts tik, kā tikai viena gotiņa. Tā man nācās mācīties tepat Cēsīs, apguvu feldšera specialitāti. Pirmā darba vieta bija Drustos, kur atradās neliela lauku slimnīciņa ar 15 gultām. Ļoti iespaidīgi, vai ne?” Ilga smejas. Pagāja divi gadi, tika atvērta Jaunpiebalgas slimnīca, un viņa tajā sākusi strādāt. Un joprojām ir mediķu ierindā, nespējot sevi iedomāties citā vietā, citā profesijā.
„Tēvs savulaik strādāja par skroderi, mamma kalpoja pie dažādiem saimniekiem. Kad viņi apprecējās, paņēma uz nomu Drustu veikalu un krogu. Septiņos gados vecāki nopelnīja tik daudz naudas, ka varēja pat nopirkt māju no baptistiem, kas pārvācās uz Brazīliju. Tiesa, tā bija pagalam veca, pussabrukusi. No krogus lielās peļņas viņi tajā vietā uzcēla jaunu māju ar saimniecības ēkām,” Ilga ar prieku stāsta. Krogi tajā laikā nesuši lielāko naudu.
Ilgas mūža gadi sienas ap Piebalgas pusi. Tajos daudz redzēts, piedzīvots, sāpēts un gūts prieks. Tas ir laiks, par ko varētu uzdot neskaitāmi daudz jautājumu, bet kas tad ir galvenais? Laikam grūti vienā mirklī izvērtēt un pateikt. „Cilvēkam jau vēlēšanās vienmēr var būt daudz un dažādas, bet… ar dzīvi esmu apmierināta. Darbs man patīk. Tas nedrīkst apnikt, Dievs nedod. Ja tā notiek, tad jābeidz strādāt,” Ilga čukst. Protams, ka tas ir saistīts ar negulētām naktīm un cilvēku ciešanām. Neapdomīgi būtu prasīt, kādas ir izjūtas, kad uz rokām turi cilvēku, kuru nevari vairs izglābt. Tā ir neizsakāmi liela atbildība. „Ir ļoti smagi. Vainas apziņas gan nav, ir citādi – tu esi darījis visu iespējamo, lai šis cilvēks izdzīvotu. Katram ir savs liktenis, un es palīdzu tik, cik spēju.”
Garīgais atbalsts ir ģimene. Ilgai ir dēls, meita, mazbērni. Viņa smejas: „Re, cik bagāta esmu! Dēls strādā Cēsīs, meita tepat Jaunpiebalgā. Vīrs pirms desmit gadiem nomira,” viņa nedaudz pieklust. „Darbā. Pēkšņi. Nu, bet katram taču savs liktenis.”
Ilga apprecējusies 30 gadus veca. Viņa smejas un saka: „Biju veca. Tagad jau tas nebūtu nekas liels, bet tad viss bija citādāk.”
Dzīve visādos līkumos griežas, bet visi tie aizved tur, kur tu esi visvairāk vajadzīgs. „ Jāizvēlas darbs, kas patīk un iet pie sirds. Nekas jau nav bez savas garoziņas, tas arī skaidrs. Vajag pietiekami daudz optimisma, lai tiktu nepatīkamajam pāri. Man visgrūtāk ir tad, kad iet bojā jaunieši un bērni. Ja mirst veci cilvēki , tas ir pašsaprotami. Bet tagad – tik daudz visādu autoavāriju… Nekad nevaru izprast cilvēka domu. Kas notiek ar viņu tajā brīdī, kad dabūjis spēcīgu braucamo? Vai lielummānija piemetas, vai kas cits… Viņi domā – ar citiem var viss gadīties, ar mani gan ne. Un kad nu ir noticis, tad brīnās, kāpēc tā. Esmu ar daudziem jauniešiem par šo lietu runājusi. 99 procenti nevar izskaidrot, kāpēc triekušies tādā ātrumā. Nav bijis iemesla… Jo vairāk mašīnu, jo vairāk avāriju. Senāk mēs uzskatījām motociklus par kaulu drupināmajām mašīnām, bet tad
jau tie negāja tik ātri, nevarēja gūt tik spēcīgu triecienu. Tā ir trauma, kad uz rokām mirst cilvēks. Cenšos paslēpties no tā visa. Man iespēja atslēgties no šiem pārdzīvojumiem ir lasīšana. Tā vienmēr palīdzējusi. Arī tad, kad skolas laikā gatavojos eksāmeniem – dikti mācījos, kad nekā vairs nesapratu, paņēmu vieglo lubu romānu, stundu palasīju un atkal varēju turpināt mācīties,” stāsta Ilga.
Viņai esot grūti izprast mūsdienu skolēnus, iemeslus, kāpēc viņi nelasa. „Varbūt tā ir pārlieku lielā informācija… Nepārtraukti skatoties televīziju, nav pat vajadzības citur bagātināties. Es sāku lasīt piecos gados, tēvs arī bija liels lasītājs. Viņa draugam piederēja plaša bibliotēka, no kuras bieži aizņēmāmies grāmatas. Vakaros, tad jau petrolejas nebija, kurinājām krāsni. Mani nobīdīja pašā priekšā ar grāmatu un teica, lai lasu. Visi sēdējām kopā – cits adīja, cits lāpīja. Tā bija neatņemama ik vakara sastāvdaļa. Tad, kad sākās tas laiks, kad cilvēkus izsūtīja uz Sibīriju, tas bija briesmīgi,” pieklusinātā balsī runā Ilga. „Visas mūsu kaimiņa bibliotēkas grāmatas bija samestas kaudzē uz kalna, gribēja sadedzināt. Bet zini – grāmatas jau tik viegli nedeg. Daudzus gadus tās stāvēja kā kliedziens pret debesīm – aplaistītas ar benzīnu, apdegušas.”
Kopš tā laika tik daudz ir mainījies. Ilga ar nožēlu atzīst, ka tad cilvēki bijuši labāki un izpalīdzīgāki: „Ļaudīm nebija tik daudz mantu kā tagad, bet viņi bija draudzīgāki. Kaimiņi sadzīvoja ļoti labi, to no bērnības atceros. Bet viss mainījās laikā, kad notika īpašumu atgūšana. Attieksme vienam pret otru kļuva pārsteidzoši nepatīkama. Ja runā par medicīnu, tad senāk cilvēki bija vairāk aprūpēti, īpaši laukos. Tagad ar visām izmaiņām daudzi ir palikuši bez jebkādas iztikas, reāla darba ir ļoti maz. Un naudas nav. Viņi izsauc ātros, es prasu: „Vai jūs pie sava ģimenes ārsta esat bijis?” Viņš rāda man receptes un saka: „Bet man nav naudas, lai tās zāles nopirktu.” Cilvēki ir lielā nabadzībā. Valdība aptieku sortimentā atstājusi tikai dārgo firmu medikamentus.”
Agrāk ātro palīdzību sauca jebkurš, bet tagad, ja izsaukums neatbilst neatliekamajai palīdzībai, ir jāmaksā: „Ir noteiktas diagnozes, kad mūs drīkst izsaukt. Tagad cilvēki pārdomā – zvanīt vai nezvanīt. Visnepatīkamāk ir strādāt ar dzērājiem. Diemžēl tas gadās ļoti bieži. Mēs saņemam nepamatotus pārmetumus, bezdievīgu lamāšanos. Kas mani šokē visvairāk? Mūsdienu jaunatne, apmēram vecumā līdz 30 gadiem, nespēj pateikt piecus teikumus bez desmit rupjiem vārdiem pa vidu. Es dažreiz saku – vai tas ir vajadzīgs? Latviešu valoda ir tik ļoti skaista, kāpēc jāmaisa vēl krievu lamuvārdi? Vai tas ir stilīgi? Tādā gadījumā es nesaprotu šo stilu. Ar dzērājiem jau nekad neko nevar zināt, ir bijušas reizes, kad esmu bēgusi no viņiem.”
Lai to visu mierīgāk pārdzīvotu, vajagot „uzpildīties” ar pozitīvo. Katrs to dara citādāk, bet Ilgu „baro” apziņa, ka viņa spēj palīdzēt: „Tas ir gandarījums. Nākamajā dienā jāiet atkal darbā, kaut gan nezini, kas tevi sagaida. Visvairāk nervozēju dežūrās, kad ir maz izsaukumu. Kad to ir daudz, neatliek nemaz laika domāt un vērtēt. Visu mūžu esmu maisījusies cilvēkos. No saskarsmes saņemu ļoti daudz. Ārpus darba iesaistos pašdarbībā. Savā laikā korī dziedāju, teātri spēlēju. Tagad ar pagasta pensionāriem dažādas aktivitātes veicam – vai nu paši uzspēlējam teātri, vai nu braucam skatīties. Pēdējo reizi mēs apspēlējām „Trīs vecenītes sēdēja uz sola dārziņā” un pašas par sevi pasmējāmies.”
Komentāri