Gaiša, radoša un mīlestības piepildīta. Tāda ir gadu un divus mēnešus vecā Dāvja ģimene Jāņmuižā. Dāvim ir ļoti sirsnīga mamma Daiga Janševska un idejām bagāts, uzņēmīgs tētis Jānis Ierasts.
Dāvim ir arī divas māsas – 19 un 21 gadu vecas. Vecākā dzīvo kopā ar ģimeni un līdz ar to arī daudz laika pavada kopā ar mazo brāli. Dāvis vecākiem atnācis kā brīnums un liels, patīkams pārsteigums, Daigai ieejot četrdesmitgadē. Daiga uzskata, ka sievietēm arī ap 40 gadiem nevajag baidīties no skaistās iespējas radīt mazuli. Bijuši arī satraukumi par viņas un mazuļa veselību, tomēr Daiga gaidību laiku un mazuļa ienākšanu šajā pasaulē atceras ar pozitīvām emocijām.
Lai gan Dāvis Jānim ir pirmais bērns, viņš jau kopš dažu gadu vecuma audzinājis arī Daigas vecākās meitas. “Tagad, kad ir tāds mazs ķipars, pieķer sevi pie domas, ka dzīve ļoti ātri skrien. Tikai tad, kad blakus ir tāds mazs cilvēciņš, to var izjust īpaši – bērns aug un attīstās tik ātri, ka grūti pat aptvert. Bērni sniedz ļoti lielu iedvesmu,” saka Jānis, piebilzdams, ka priecājas par dēliņa ienākšanu ģimenē, kurā līdz šim bija liels sieviešu pārsvars. Ar humoru Daiga piebilst, ka Jānis jau kaļot plānus par putnu būrīšu meistarošanu un citiem – tēva un dēla – pasākumiem.
Jānis piedalījās Dāvja dzemdībās, viņš uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi visai ģimenei: “Tā ir pirmā lielā saikne. Kopīgi izjusts gaidību laiks, ir būtiski būt kopā arī dzemdībās. Dzemdības ir liels piedzīvojums – gan vecākiem, gan bērnam.”
Runājot par bērniem, bieži izskan vārds audzināšana. Tad nu katram ir savs viedoklis, kā bērni jāaudzina, kas ir pareizi un kas nepareizi. Daiga piekrīt, ka ar vecākajām meitām arī bijusi nedrošāka, uzdevusi sev daudz jautājumu par to, vai rīcība ir pareiza, vai tiek izdarīts viss, kas jāizdara bērnu audzināšanā: “Tagad uz šiem jautājumiem raugos citādi. Uzskatu, ka ne jau audzināšana pati par sevi būtu svarīga. Bērni nav jāaudzina, bet jāmīl, un tieši tas visam ir pamatu pamats. Daudzkārt māmiņas šausta sevi ar domām, vai rīkojas pareizi, vai rājiens, vai tieši pretēji – ļaušana
kaut ko darīt – bijusi vietā. Es domāju, ka viss, ko mamma un tētis dara, ir pareizi. Neko nepareizu nevar izdarīt, mātišķie instinkti pasaka priekšā. Turklāt – ja bērns ir izvēlējies ienākt tavā ģimenē, viņš ir gribējis būt tieši te un saņemt to pieredzi un mīlestību, ko viņa mamma un tētis var dot.”
Daiga stāsta, ka bērnu audzināšanā neapzināti pārņēmusi savas mammas pieredzi: “Bērnībā daudz spēlējos, dzīvojos pati, man nenorādīja, kas ir labi un kas slikti, mamma ļāva man to iemācīties pašai. Mamma lielākoties neko strikti neaizliedza, baudīju diezgan lielu uzticēšanos un brīvību, bet to neizmantoju sliktā veidā. Iekšēji sapratu, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties. Arī Dāvim nav stingru aizliegumu. Jā, ir lietas, ko viņš nedrīkst, piemēram, lai neapdraudētu dzīvību, nedrīkst iet tuvu kamīnam un aiztikt atkritumus. Pārējo viņš drīkst – tas ir svarīgi pasaules izzināšanai.”
Mūsdienās daudzi bērni un arī pieaugušie saskaras ar dažādām alerģijām. Arī Dāvis ir viens no tiem, kuram ir alerģija pret daudziem produktiem. Daiga Dāvi vēl baro ar mammas pienu, tādēļ daudzi aizliegumi attiecībā uz produktiem, ko lietot uzturā, attiecas arī uz Daigu. Jānis neslēpj, ka dažubrīd sajūta rodas kā ieslodzītiem krātiņā, jo ir tik daudz aizliegumu un sākotnēji bijis daudz nezināmā. Tomēr Daiga un Jānis atzīst – ja sākumā bijis liels satraukums, neziņa, tad diezgan ātri izdevies ar dēliņa alerģiju sadzīvot. Pakāpeniski ģimene iepazinusies ar plašu informācijas klāstu par alerģijām, nepanesamību pret dažādiem produktiem, par to, kas izraisa alerģijas un kas bērnam ir drošs. Līdz ar to ģimene vēl lielāku uzmanību sākusi pievērst arī veselīgam uzturam.
Alerģijas izpausmes, līdzīgi kā daudziem mazuļiem, Dāvim sākušās pēc trīs mēnešu vecuma sasniegšanas. Kā skaidro vecāki – tad mazulim beidzas dabiskā, no mammas iegūtā, imunitāte. Ceļā uz alerģiju izprašanu Dāvja vecākiem nācies saskarties ar dažādu ārstu, speciālistu atšķirīgajiem viedokļiem, apkārtējo ieteikumiem. Arī tas mudinājis pašiem pēc iespējas vairāk lasīt un uzzināt. Jānis skaidro, ka ir daudz nianšu, par kurām ikdienā nereti nedomājam. Piemēram, ja ir alerģija pret piena produktiem, jāpārbauda arī alerģija uz kazeīnu – dabīgo sastāvdaļu, kas rada piena krāsu. Ja šāda alerģija ir, tad jāuzmanās īpaši, jo kazeīnu izmanto arī tipogrāfijā, koka līmes ražošanā un citviet. Tātad, ja bērnam ir stipra alerģija uz pienu, tad arī līmētās koka rotaļlietas var izsaukt alerģisku reakciju.
Daiga dalās pārdomās: “Rūpīgi izvērtējot, ko var ēst Dāvis un ko es, vairāk nekā iepriekš esam pamanījuši, cik mūsdienās daudzi produkti ir pārpildīti ar nevajadzīgām, nedabīgām, alerģiju izraisošām vielām. Piemēram, kas gan ir produkts ar zemeņu garšu? Kādēļ vispār nepieciešams produkts, kurā nav zemeņu, bet gan to garša?
Mēs, vecāki, arī radi, draugi, veidojam mūsu bērnu ieradumus. Piemēram, Dāvis pazīst ābolus, bumbierus, barankas, un veikalā pēc tiem arī stiepjas viņa rokas, bet viņš nepazīst limonādes un krāsvielām, konservantiem pārbagātos saldumus. Protams, pienāks brīdis, kad viņš tos iepazīs, bet nav nekādas vajadzības bērnu pie šiem neveselīgajiem produktiem pieradināt. No tiem nevajag un nemaz nevar izvairīties, aizliegt, bet nav vērts bērnu pārāk agri piesārņot ar to, kas nav vajadzīgs.”
Daigas pēdējās darbavietas pirms Dāvja piedzimšanas bija Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs, kā arī “Vienotības” birojs Cēsīs. Krietni pirms tam Daiga astoņus gadus strādājusi bērnudārzā Jāņmuižā. Tomēr atzīst, ka nav spējusi pieņemt, ka bērnudārzā bērns savā ziņā tiek ielikts rāmītī ar daudzajiem “jā”, “nē”, “pareizi”, “nepareizi”: “No ierastās ģimenes vides, no sev ierastā ritma bērnudārzā bērns nokļūst kolektīvā ar atšķirīgu ritmu, noteikumiem. Tas bērnam ir grūti. Tomēr – bērnudārza pieredze ir svarīga, šādi bērns socializējas. Ne Jānis, ne es bērnudārzā paši neesam gājuši, un mums bija grūti iejusties skolas vidē. Jāsaka, ka pirmajās klasēs ļoti samulsu, biju nobijusies, jo tur pēkšņi bija daudz bērnu, liels skaļums, puikas, kuri rausta aiz bizēm, – tā bija pavisam cita pasaule.” Vecākās meitas apmeklējušas bērnudārzu, plānots, ka arī Dāvis sāks bērnudārza gaitas, kad viņam būs vairāk nekā divarpus gadu. Tas ir gana liels vecums, lai bērns jau vieglāk iejustos kolektīvā un iepazītu vidi, kas ir ievērojami atšķirīga no ģimenes ikdienas.
Sarunas noslēgumā Daiga saka: “Mīliet savus bērnus! Mīliet tā, lai sirds gavilē un sāp! Un – lai arī smaids mijas ar asarām, viss, ko jūs kopā izdzīvojat, ir svētīga mācība mūža garumā gan vecākiem, gan bērniem.”
Māra Majore – Linē
Komentāri