Raunēnietis Aivis Ščitka ir Vītolu fonda stipendiāts un nu jau 2. kursa students Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Viņš studē programmā Lauksaimniecības enerģētika un kā pats saka: “Būšu inženieris!” Puisis atzīst, ka ikmēneša stipendija ļauj viņam bez raizēm dzīvot, nejautājot lieku naudu vecākiem.
“Mūsdienās izglītība ir ļoti svarīga, bet nav noslēpums, ka arī dārga. Tas, ka esmu Vītolu fonda stipendiāts, nozīmē, ka mēnesī man tiek piešķirti simts lati, kurus varu tērēt pēc saviem ieskatiem. Šī naudas summa man nebūs jāatmaksā. Vienīgais, ko no manis prasa, lai es studēju un nebūtu nesekmīgs.
Zinu, ka manā kursā ir vēl viens Vītolu fonda stipendiāts, kurš arī ir priecīgs par sniegto iespēju,” saka Aivis.
Puisis nenoliedz, ka Vītolu fonda ikmēneša stipendija viņam ir liels atbalsts.
“No vecākiem naudu neprasu. Ar šo naudiņu varu brīvi dzīvot. Sanāk gan čipsiem, gan kādreiz kaut ko iekrāju. Stipendiju izmantoju dažādām lietām. Kādreiz aizeju uz kinoteātri vai kādu labu pasākumu. Tāpat apmaksāju arī savu mobilā telefona rēķinu. Zinu, ka daudzi kursa biedri ir paņēmuši studiju kredītus, kurus es īsti neatbalstu. Kopmītnēs istabas biedram ir paņemts studiju kredīts. Viņš gan mēnesī saņem 60 latus, un domāju, ka tas ir diezgan maz. Cenas aug, tāpat kā autobusu biļetes. Viss kļūst dārgāks,” vērtē Vītolu fonda stipendiāts un stāsta, ka, beidzot 12. klasi, skolas direktore piedāvājusi iespēju pieteikties šim fondam.
“Es mācījos labi. Vidējā atzīme man bija astoņi. Sūtīju pieteikumus, savas liecību kopijas un tā man piešķīra šo stipendiju. Atzīšu, ka stipendija, nenoliedzami, piespiež arī mācīties, jo saņemu naudu par labi padarītu darbu jeb to, ka studēju. Tas, vai mēs augstskolā mācāmies, vai ne, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Zinu gudrus cilvēkus, kuri vienkārši palaižas. Ir brīvība, alkohols, un studijas paliek otrajā plānā. Arī manā kursā pēc pirmā semestra atkrita 50 procenti studentu, un pasniedzējs jau pirmajā nodarbībā pateica, ka tik kuplā skaitā tiekamies tikai sākumā. Ar katru semestri un jaunu kursu nemitīgi kāds atkrīt,” saka Aivis.
Jautāts, vai arī pats jūt, ka Jelgava ir studentu pilsēta, viņš atbild apstiprinoši.
“Rīgā dzīvo puse Latvijas, bet Jelgavā mācās puse visu Latvijas studentu. Jelgavā studenti ir ik uz soļa,” saka Aivis un turpina: “Sākumā, aizbraucot studēt uz Jelgavu, vairāk uztraucos par to, kā būs dzīvot kopmītnēs. Taču izrādījās, ka viss ir kārtībā. Vienmēr kāds palīdzēs. Sākumā istabā dzīvojām četratā, tagad esam trīs. Mēs visi esam no Cēsu rajona un kopīgu valodu atradām ātri. Visi mācāmies. Vienam puisim ir piešķirta arī valsts stipendija. Arī ēst negatavojam katrs pats sev, bet liekam visu kopējā katlā.
Viens no mājām svētdienas vakarā atved kartupeļus, otrs gaļu, trešais vēl kādu ievārījumu vai pienu un dzīvojam. Kooperējamies un nav nemaz tik traki. Vārām makaronu zupas, gatavojam plovu. Esam sadalījuši, kurš kuru dienu taisa ēst. Mēs visu dalām. Pirmajā stāvā mums ir arī ēdnīca. Ja uznāk liels slinkums, tad ejam tur paēst,” par studentu ikdienas dzīvi kopmītnēs dalās Aivis.
Jautāts, vai vismaz vasara ir tas laiks, kad puisis īsteni atpūšas, viņš atbild noraidoši.
“Vasarā strādāju. Man ir sešu nedēļu obligātā prakse. Pēc tās vienmēr arī turpinu strādāt. Īpaši daudz atpūsties nesanāk,” saka Vītolu fonda stipendiāts un cer nākotnē sasniegt panākumus un izveidot veiksmīgu karjeru.
Komentāri