Divas dienas Līgatnē notika IV Vidzemes stāstnieku festivāls “Tilti”. Divdesmit stāstnieki no visas Latvijas tikās ar skolēniem, senioriem Senioru mājā, pagasta pensionāriem.
“Ja arī Līgatnē nav daudz stāstnieku, tad stāstu mums netrūkst. Kad divas kundzes satiekas, viņas atceras, kāda Līgatnē bijusi dzīve, kas piedzīvots un pārdzīvots, kādi bijuši kaimiņi, ko darījuši. Mēs nenovērtējam, ka stāstniecība ir īpaša tradicionālā kultūras mantojuma vērtība. Jo vairāk līgatniešu dzirdēs stāstus, jo vairāk stāstīs paši,” sacīja Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktore Daina Klints un atzina, ka bijis gan interesanti klausīties, gan vērot, kā stāstnieki aizrauj skolēnus, kā viņi ieklausās.
Festivālam bija izraudzīta tēma “Tilti” . “Tie kalpos kā stāstu pamats gan par īsteniem tiltiem, kurus varam redzēt un izmantot Līgatnes novadā, gan par tādiem tiltiem, kas vieno mūs garīgi un spēj satuvināt cilvēku dvēseles,” atzina festivāla direktore, Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” valdes priekšsēdētāja Solveiga Boicova un atgādināja, ka stāstnieku festivālu mērķis ir veicināt stāstniecības tradīciju kā nozīmīgas nemateriālā kultūras mantojuma daļas saglabāšanu, attīstīšanu un tālāknodošanu nākamajām paaudzēm.
Stāstnieku kustības eksperti Māra Mellēna un Guntis Pakalns uzsvēra, ka stāstnieki mēģina cilvēkiem atņemt nedrošību, mudināt, lai katrs pats nāk un stāsta. “Labs stāstnieks ir tas, kurš iedvesmo arī citus stāstīt,” pārliecināts G.Pakalns, bet Airita Ramane atceras, kā reiz kāds kungs teicis – Tad ta festivāls! Sanāk trīs bābiņas un kaut ko parunā! -, un atzīst, ka viņš nav tālu no patiesības.
Cēsniece Sanda Salmiņa stāstnieku pulkam pievienojās pirms četriem gadiem. “Latvieši uzskata, ka stāstīt nevar iemācīties. Stāstīju dēlam pasakas, nokļuvu Vidzemes stāstnieku kursos, jo man patīk stāstīt, izrādījās, ka arī citi labprāt klausās manus stāstus,” atklāja Sanda un atzina, ka stāstīt un klausīties stāstus ir interesanta aizraušanās. “Kas cilvēkiem liek skatīties filmas un seriālus? Arī tie ir patiesi stāsti, gadījumi no dzīves. Un tādi taču mums patīk,” pārdomās dalījās cēsniece.
M.Mellēna uzsvēra, ka Latvijā stāstnieku ir tik, cik iedzīvotāju, jo katram cilvēkam ir savs stāsts, tikai svarīgi, kā tos apzinām un atklājam. “Katrs esam stāstnieks ģimenē, dzimtā, bet daži atļaujas sev zināmo pastāstīt plašākai sabiedrībai. Stāstnieku kustība ir īpaša cilvēku tikšanās vieta, galvenais ir dalīšanās prieks ar stāstiem. Stāsti jau nepastāv bez klausītājiem. Mēs gribam noķert vidzemnieka, ne tikai piebaldzēna vai līgatnieša identitāti, kas viņu stāstos ir tas īpašais, tāpat amatu prasmēs un saistībā ar dabu. Līgatnē ir bagāts kultūrvēstures mantojums, par to ir ļoti daudz stāstu, kas jāstāsta tālāk. Tāpēc stāstnieku ienākšana Līgatnē ir svarīga,” pastāstīja M.Mellēna un uzsvēra, ka te var satikt zvērkopi Velgu Vītolu un nu jau pensionēto vides inspektoru Māri Mitrevicu, kuru stāstos ir tas īpašais nervs, kas nāk no bagātās dzīves pieredzes un reizē spēja dalīties, ieinteresēt par dabu.
G.Pakalns, noklausījies Māras viedokli, izstāsta par divām govīm. Viena saka: “Mū!” Otra pikta: “Tu man vārdus no mutes izņēmi!” “Stāstnieks ir vientuļš, kad nav klausītāja. Kad ir klausītāji, viņš tāpat ir vientuļš, jo nezina, kā viņi klausīsies, vai sapratīs. Bet stāstniekam ir stāsti, kas prasās izstāstāmi, reizēm saglabāti no paaudzēm.
Arī vientuļniekiem ir svarīgi sanākt kopā,” pastāstīja G.Pakalns.
Tautas zvejniecības aroda muzejā M.Mitrevics kā vienmēr aizrāva klausītājus ar stāstiem par darba gaitās piedzīvoto, par baļķu pludināšanu Gaujā. “Neesmu stāstnieks, bet pīlīšu pūtējs. Tas varbūt ir ašāks nekā stāstnieks vai gids,” bilda M. Mitrevics.
Divas dienas līgatnieši varēja satikt stāstniekus, ja vien bija kāds klausītājs, viņi stāstīja savus stāstus. “Ja ir doma sanākt kopā, vajag izdomāt tēmu, nu, kaut vai par suņiem un kaķiem. Kādi būs stāsti! Ir vērts pamēģināt,” atgādināja G.Pakalns.
Komentāri