Pavasaris nesteidzina sēt un stādīt, vien dod mājienus, ka laiks par to domāt.
“Tie, kuri laikus apsvēruši, ko stādīs, jau iegādājas stādus,” saka augļu koku stādu audzētājs, priekulietis, “Kalna Jēkuļu” saimnieks Miķelis Zeme un piebilst, ka gadās arī tādi, kuri attopas, kad kociņiem jau izplaukušas lapas, un prasa, vai vēl var stādīt. Protams, var, bet visam ir savs laiks.
M.Zeme audzē ābeļu, plūmju, bumbieru un saldo ķiršu stādus. Visplašākais ir saldo ķiršu stādu šķirņu piedāvājums.
“Iesākts audzēt stādus, turpinu. Plūmes, bumbieres gan potēju aizvien mazāk, bet ķirši ir vairāk pieprasīti,” teic stādu audzētājs.
Lai jebkuru augļu koku izaudzētu, paiet vairāki gadi – jāievāc sēklas, jāizaudzē mežeņi, jāpotē. M.Zeme rāda nākamos ķiršu stādus. Pērnvasar iestādītie spraudeņi tagad apsakņojušies un pumpuri siltumnīcā mostas. Tiklīdz varēs, tos stādīs uz lauka, līdz rudenim izaugs, tad varēs ziemā potēt, bet vēl nākamajā rudenī būs stādi.
“Potcelmi bija labi saauguši, ziemā sapotēju savus sešus simtus saldo šķirņu. Te ir vairāk nekā desmit šķirnes. Agrākas, vēlākas, ogas tikpat kā melnas, rozīgas, sarkanas. Ir arī dzeltenie ķirši, mūsu pašu `Iedzēnu dzeltenais` , `Paula`. Cits meklē dzeltenos, cits saka, ka ķirši nav dzelteni,” pastāsta saimnieks un piebilst, ka ķiršiem, kad iestādīti, jau tajā pašā vasarā var būt kāda oga.
Viņš vērtē, ka Latvijā ķiršu dārzi ir retums, parasti pie mājām vien daži koki. Pieredzējušais augļkopis uzsver, ka vislielākā problēma ir strazdi. Tie dažās minūtēs var atņemt visu ražu. Pāris kociņu var pasargāt apsedzot. Pašam iestādīts ap simts saldo ķiršu. “Man prasījuši,vai stādu putniem. Jāstāda tik, lai tiek gan putniem, gan pašiem,” ar smaidu saka M.Zeme.
Stādaudzētājs atzīst, ka ļoti grūti paredzēt, kādu šķirņu ābeles būs pieprasītas un cik pirks. Diemžēl ne reizi vien nācies izaudzētos stādus atdot ugunskuram.
“Katram savas intereses, dažs grib tikai vasaras šķirnes, cits grib ābolus ziemai,” teic M.Zeme un rūpīgi aprauga, kā pumpurus modina latviešu šķirnes `Edīte` , `Dace`, `Daina` un, protams, `Cukuriņš` , arī ` Krapes cukuriņš`, kam lielāki āboli. Populāra ir `Konfetnaja`, bet ne katrs uzskatot, ka āboli tikpat saldi kā cukuriņam. Arī `Auksis` pieprasīts, āboli labi glabājas.
“Cilvēki āboliem meklē kādu īpašu garšu. Šķirņu ir tūkstošiem, visi ir saldskābi,” atgādina augļkopis un pastāsta, kā kāds slavējis `Zarja Alatau` ābolus, pacienājis kaimiņu, tas vien noteicis – nekā īpaša, citi ir gardāki.
“Rudeņos retais pērk stādus. Kad prasa, kuri āboli garšīgi, sūtu pastaigāt pa dārzu, kurš ābols garšo, lai tādu ābeli pērk. Tas ir vislabākais, kā izvēlēties. Daudzi prasa, kurā gadā būs āboli. To pateikt nevar, citam kociņam jau otrajā, citam nav vēl piektajā gadā. Augļu koki ir jākopj, tiem jāizvēlas piemērota vieta,” saka M.Zeme un piebilst, ka mazdārziņos izdevīgi stādīt ābeles, kur uz viena potcelma uzpotētas vairākas šķirnes. Arī viņš tā dara.
Pēdējos gados aizvien biežāk pie mājām stāda nevis ražojošas ābeles, bet ābeles skaistumam. Tāda ir `Ogābele`, kura koši zied, bet augļi nav lielāki par ievogām.
M. Zeme vērtē, ka aizvadītā ziema bijusi kā jau ziema un nevarētu būt nodarījusi kādu kaitējumu, jo sals nebija pēc atkušņiem.
Komentāri