Ir valstis, kuras ceļotāji labprāt iekļauj savā tūrisma maršrutā, bet ir arī tādas, uz kurām skatās ar bažām un neuzticību. Bet gadās, ka, nonākot tajā, uzskati par šo valsti mainās pilnībā. Līdzīgi bija Jānim Sirlakam, kurš kopā ar savu bijušo deju kolektīvu “Liesma” viesojās Kambodžā, lai pārstāvētu Latviju UNESCO kultūras festivālā, kas tika rīkots, lai veicinātu valsts uzplaukumu. Dejotāju sniegumu pirms gada atzinīgi novērtēja koncertos Dienvidkorejā, un uzaicināja uzstāties Kambodžā. Festivālā piedalījās kolektīvi no 15 pasaules valstīm. „Liesmas” dejotāju slodze bija liela – 12 dienās 23 koncerti, taču tas netraucēja iepazīties arī ar šīs valsts savdabību.
„Braucot turp, par Kambodžu bija skopa informācija. Var teikt, tas bija lielais nezināmais. Kaut kas bija dzirdēts, tostarp, visādi briesmu stāsti, tāpēc braucām ar bažām. Patiesība izrādījās pavisam citādāka, un tagad varu teikt, ka tā ir ļoti skaista zeme ar jaukiem cilvēkiem,” atzīst J.Sirlaks. Asiņainā vēsture
Kambodžas vēsturē neizdzēšamas pēdas atstājis Pola Pota vadītais sarkano khmeru režīms, viens no nežēlīgākajiem pasaules vēsturē. Sarkanie khmeri centās iznīcināt visu inteliģenci, un tas viņiem gandrīz arī izdevās. Simtprocentīgi tika iznīcināti ārsti, pēc asiņainā režīma beigām valstī bija palikuši tikai simts skolotāji. Režīma laikā cilvēku varēja nošaut tikai par to, ka viņam uz acīm bija brilles, jo sarkanie khmeri to uzskatīja par inteliģences simbolu. Iznīcināta tika apmēram ceturtā daļa valsts iedzīvotāju.
Skolas tika slēgtas, rūpnīcas pamestas, nauda likvidēta, pārstāja iznākt avīzes, ļaudīm konfiscēja radioaparātus. Sarkanie khmeri gatavojās iznīcināt pilnīgi visus, kuri neatbilda viņu plānam par zemnieku valsts izveidi. Viens no populārākajiem sarkano khmeru saukļiem bija: “Saudzēt tevi nav izdevīgi, nogalinot neko nezaudējam!”. Tādējādi tika pilnībā sagrauta valsts ekonomika, bet tagad vietējie esot gatavi uzcelt savu valsti no pelniem.
„Valstī ieplūst ārvalstu investīcijas, īpaši no Dienvidkorejas, kas uzņēmusies tādu kā šefību par Kambodžu, lai palīdzētu tai attīstīties. Akcents tiek likts uz tūrisma attīstību, un arī šis festivāls tika rīkots, lai veicinātu valsts pazīstamību. Pirmā uzstāšanās mums bija pēc principa – no kuģa uz balli, jo nepaspējām pat aiziet uz viesnīcu, bet tūlīt skrējām uz koncertu, galvā atkārtojot deju soļus, jo mēģināt nebija kad. Mēs bijām īpaša eksotika – baltie cilvēki, neredzēti tērpi, neparasta mūzika un dejas. Pēc uzstāšanās mūs apsveica karaliskās ģimenes pārstāvji, Kambodžas un Dienvidkorejas premjerministri. Varu teikt, visos koncertos bija ļoti kulturāla, saprotoša publika, mūsu uzstāšanās allaž bija skatītāju pārpildīta un to uzņēma ar īpašām emocijām,” stāsta J.Sirlaks. Iepazīt pasaules brīnumu
Dejotāju viesnīca bija pilsētā, no kuras netālu atrodas viens no pasaules brīnumiem – unikālie Angkoras tempļu kompleksi, brīnišķīga šīs valsts vēstures liecība, kas saglabājusies gadu tūkstošiem.
„Biju lasījis par šiem unikālajiem tempļiem, bet to, ka tie ir tik grandiozi, tik milzīgā platībā, iedomāties nevarēju. Ēģiptes piramīdas nestāv ne tuvu. Kopš seniem laikiem katrs karalis tur cēlis savu tempļa kompleksu. Tās nav vienkāršas celtnes, tā ir neparasta arhitektūra, katra detaļa ir unikāls mākslas darbs. To vārdos nevar aprakstīt, tas jāredz!
Sensenos laikos te bijusi ļoti attīstīta kultūra. Pirms aptuveni 2000 gadiem tur atradusies lielākā pilsēta pasaulē. Sākoties pārmaiņām, cilvēki no turienes aizgāja, tempļu rajonu ātri apņēma džungļi. Tikai 19.gadsimta beigās angļu pētnieki atrada šo pasaules brīnumu un kopā ar frančiem sāka teritoriju attīrīt. Nākot pie varas sarkanajiem khmeriem, darbi tika pārtraukti, bet nežēlīgais režīms laikam juta kaut kādu pietāti pret savu vēsturi, jo tempļi palika neskarti. Tagad atkal atsākušies intensīvi restaurēšanas darbi, bet redzējām, ka atkarot šo teritoriju džungļiem nebūt nav viegls darbs,” stāsta J.Sirlaks, piebilstot, ka tempļu apskati visu laiku pavadījis nepierasts, vienmērīgs troksnis, tāda savdabīga sanēšana. Vēlāk no vietējiem uzzinājuši, ka šo troksni rada daudzās cikādes.
Tempļos un to tiešā tuvumā nekas mūsdienīgs netiek pieļauts, tāpēc katru dienu nācies mērot tuvākus vai tālākus attālumus, jo tempļi aizņem ļoti lielu platību. J.Sirlaks atzīst, ka redzēta vien neliela daļa tempļu, visu apskatei vajadzētu daudzas nedēļas.
Nabadzība un skaistums
„Neraugoties uz vietējo pārdzīvotajām šausmām Pola Pota režīma laikā, nekur neesmu redzējis tik atvērtus, draudzīgus, smaidīgus, izpalīdzīgus un sirsnīgus cilvēkus,” saka J.Sirlaks. „Tur valda liela nabadzība, jo cilvēki pelna vidēji
20 dolārus mēnesī. Arī dzīves ilgums vien 50 gadi, un Kambodžā lielākā daļa iedzīvotāju ir jaunāki par 17 gadiem. Cilvēki labi pārvalda angļu valodu, jo uzsvars likts uz tūrismu, un viņi apzinās, ka bez angļu valodas zināšanām neiztikt. Vietējie nekautrējas rādīt, kā viņi dzīvo. Mūs aizveda uz vienu ezeru, kas atrodas netālu no pilsētas. Tur ezera vidū uz pāļiem uzbūvēts ciemats, kur lielas ģimenes mīt nelielās būdelēs, kas, liekas, tūlīt tūlīt iegāzīsies ūdenī. Bet jaukākais, ka pie katras būdiņas redzama viena vai vairākas kastītes ar puķēm. Tas pierāda, ka skaistums viņiem ir svarīgs.”
Taču tūristiem tiek nodrošināti lieliski dzīvošanas apstākļi. Plašos apjomos topot modernas viesnīcas. Pilsētā, kurā dejotāji dzīvojuši, atradušās 75 viesnīcas, bet šī gada laikā to skaits pieaugšot līdz simtam. Tomēr ikdienā ik uz soļa esot redzamas pēdas, ko atstājis karš. Ceļi ir ļoti sliktā stāvoklī, trūkstot līdzekļu to atjaunošanai. Elektrība vakarā pēc septiņiem tiekot izslēgta, jo neesot resursu, lai to nodrošinātu visu diennakti. Tiesa, viesnīcām esot savi ģeneratori, kas ražo elektrību.
J.Sirlaks stāsta, ka neesot jāsatraucas par drošību, lai gan valdība atzīstot, ka visu valsts teritoriju vēl pilnībā nekontrolējot resursu trūkuma dēļ: „Iespējams, ir kādi bīstamie rajoni, kur tūristiem nebūtu ieteicams iet, bet mūs uz tādiem neveda, un visā atrašanas laikā nekādas bailes nejutām, nebija arī nekādu incidentu.” Tuktuka vezumā, ziloņa mugurā
Dejotājiem atmiņā palikuši vietējie taksometri, kas iesaukti par tuktukiem. Tas iegājies no īpatnējā skaņas signāla, ar ko aprīkots šis braucamais. Tam nav nekādas saistības ar mašīnu, kā varbūt iedomājamies taksometru. Patiesībā tuktuks ir motorollers ar piekabi, kurā maksimums var iesēsties trīs cilvēki. Šis pakalpojums esot pieejams par ļoti minimālu cenu, bet, kā saka J.Sirlaks, pašlaik Kambodža ir ļoti lēta valsts.
„Tā ik dienu sēdāmies tuktukā, lai iepazītu Kambodžu. To vadītāji bija arī labi gidi un varēja pastāstīt daudz interesanta gan par tempļiem, gan dabu, gan ko citu. Tuktukieši šo nedēļu laikā bija sadalījuši, kurš kuru klientu apkalpos. Mani visu laiku vadāja viens braucējs, katru vakaru apvaicājoties, vai nākamajā dienā esmu kaut kur ieplānojis braukt. Viņš ieteica, ko varētu apskatīt, saplānojām laikus, cikos būšu gatavs braukt. Vēl varu atzīmēt, ka šie vedēji ir godīgi cilvēki, par ko vislabāk liecina šāds notikums. Viens no kolēģiem, biznesa cilvēks, kurš darbus vadīja arī no Kambodžas, allaž ņēma līdzi portatīvo datoru. Vienā vakarā viesnīcā viņš atklāja, ka dators palicis “tuktukā”. Pēc stundas braucējs atgriezās, uzmeklēja viņu viesnīcā un atdeva datoru.
Kādu dienu mums piedāvāja braucienu ar ziloņiem. Pirmo reizi kaut ko tādu piedzīvoju, tas bija fantastiski! Nedomāju, ka zilonis ir tik skaists, jo to biju redzējis vien zooloģiskajā dārzā. Bet te redzēju skaistus, tīrus un koptus dzīvniekus. Vieglākos braucējus lika pa diviem uz viena ziloņa, bet tā kā es skaitījos pie smagajiem, man bija pašam savs “braucamais”. Protams, bija jau ziloņa šoferis arī, vienam neuzticēja, un droši vien to arī negribētu. Sajūta lieliska, tu esi virs gājējiem, ainava lēnām slīd garām, tempļu gleznojumi turpat blakām, akmenī cirstie tēli skatās tev virsū – tas bija neaprakstāms skats!
Tiesa, bija arī negatīvā puse. Tiem, kuri brauca divatā, bija vieglāk, jo viņi sēdēja katrs savā pusē zilonim, zvārošanās nebija tik jūtama. Man, sēžot pa vidu, viduklis tika pamatīgi izļodzīts. Kājas gandrīz kā špagatā, bet tā ilgi nevarēju izturēt, tad sakrustoju tās sev priekšā un sēdēju kā turku sultāns. Tomēr tas ir nieks, salīdzinot ar kopējo baudījumu,” savos pārdzīvojumos dalās J.Sirlaks.
Ņemot vērā savu ieņemamo amatu, J.Sirlaks katrā valstī cenšas iepazīt arī parkus, apstādījumus. Arī Kambodžā vienu dienu veltījis pilsētas zaļās zonas izpētei.
“Parkiem doti cēli nosaukumi – “Karaļa parks”, “Lotosa parks”, “Apsaras parks”. Te varu paskaidrot, ka apsara nav tēja, kā to iedomājamies. Savulaik apsaras bija Kambodžas karaļiem dievu sūtītas jaunavas, kas līdzīgi kā geišas dejoja un izklaidēja cilvēkus.
Tā kā Kambodža savulaik bija franču kolonija, parku veidošanā jūtama viņu ietekme. Tur ir regulāri parki ar vietējiem augiem. Bija patīkami redzēt, ka visi parki tiek kopti, attīstīti. Redzēju pat, kā pamestā vietā ierīko pavisam jaunu parku. Neraugoties, ka valsts ir nabadzīga, skaistums ir primārais,” secina J.Sirlaks.
Ne eiropiešu vēderiem
Viesojoties citā valstī, it sevišķi eksotiskā, jānoprovē arī nacionālā virtuve. J.Sirlaks stāsta, ka nacionālajai khmeru virtuvei raksturīgi dažādi sautējumi, kuros izmantojot dažādas garšvielas. Itin drīz atklājies, ka eiropiešu vēders nav varējis sarast ar nacionālo virtuvi.
“Sākumā gan lūkojām pēc vietējās virtuves, bet… Mums gan gids teica, ja gribam ēst vietējos ēdienus, pirms katras ēdienreizes vajadzētu iedzert 50 gramus. No nacionālajiem tāds īpašs piedzīvojums bija cepta varde ar garnelēm. Skatāmies uz to un sakām, tā taču nav vista. Mums skaidro, nē, tā ir “kva kva”. Uz visiem vienu paņēmām, bet nu tā, ne pārāk. Bija tur arī dažādu kukaiņu piedāvājums, bet uz tiem neparakstījāmies. Bet par ēšanu sūdzēties nevarējām, jo viesnīcā bija gan vietējie ēdieni, gan japāņu, korejiešu, itāliešu un tradicionālā Eiropas virtuve.
Vēl populāras un iecienītas ir masāžas, kas tur ir ļoti augstā līmenī. Ja to nebūtu, mēs būtu lupatās no tiem daudzajiem koncertiem. Pēc tiem braucām uz masāžām, lai atgūtu nepieciešamo formu. Masāžas ir visdažādākās un tiešām augstā līmenī. Masāža ilga stundu, un cena četri līdz seši dolāri, tāpēc arī katru dienu varējām to baudīt.
Atceroties Kambodžā pavadīto laiku, varu teikt, ka tas bija īpašs piedzīvojums, ko būtu vērts izbaudīt vēlreiz. Nav gan zināms, vai tā, kā tagad, tur būs arī pēc gadiem. Tagad tā ir lēta zeme, bet ar katru gadu jau kļūs arvien dārgāka. Varbūt pēc gadiem tūrisms to sabojās, sirsnību un atvērtību nomainīs agresīvais tūrisms, viss dārgs, un tā foršā eksotika un dabiskums būs zudis,” saka J.Sirlaks.
Komentāri