Uz brīdi atgriezusies sniegota ziema, un šo faktu ar prieku sagaida kalnu slēpošanas trašu komandas. Nepastāvīgais laiks, biežie atkušņi šoziem ietekmējuši darbību, arī trases nav atvērtas visās dienās, vien nedēļas nogalēs vai darba dienās, ja tās izmantot vēlas kādas grupas, ja notiek instruktoru mācības, korporatīvi pasākumi.
Slēpošanas kompleksa “Žagarkalns” direktors Māris Zvīnis neslēpj, ka apmeklētāju šoziem ir mazāk nekā iepriekšējos gados: “Iemesli tam vairāki. Pirmām kārtām to ietekmē šīs sezonas biežie un ilgie atkušņi. Tie ļoti ātri cilvēkam nosit ziemas sajūtu, un atpakaļ to tik ātri neatgūt. Tas nenotiek uzreiz pēc sala iestāšanās, cilvēkam ilgāk jāsajūt vēsums, jāredz sniega baltums, lai domas atgrieztos pie kalna. Protams, lielu ietekmi atstāj kopējā finansiālā situācija, jo jūtami palielinājušies komunālie izdevumi, cenas augušas it visam, tā atliek mazāk naudas atpūtai, izklaidei. Tas viss liek sekot līdzi situācijai, laika prognozei, ja redzam, ka laiks nestabils, grupu pieprasījuma nav, darba dienās trases vaļā neveram, jo skaidrs, ka diena būs nerentabla. Agrāk, kad brīvdienās bija liels apmeklētāju pieplūdums, tas kompensēja darba dienu zaudējumus. Tagad, kad trases uzturēšanas izdevumi jūtami kāpuši sakarā ar elektrības un degvielas cenu palielinājumu, jāsāk rēķināt rūpīgāk, un nerentablā dienā strādāt vairs nevaram atļauties.”
Arī “Ozolkalna serviss” valdes locekle Līga Rokpelne atzīst, ka šajā ziemā jāskatās uz laika prognozi, tāpēc arī viņu trases atvērtas tikai nedēļas nogalēs: “Šoziem sniega ražošana nebija tik apjomīga kā citus gadus, tāpēc sniega sega ir jātaupa, un darba dienās, kad gaisa temperatūra plusos, trases vaļā neveram. Arī apmeklētāju tad maz, tāpēc strādājam brīvdienās un ceram, ka tādā režīmā darbosimies visu februāri. To, kāda būs sezona kopumā, redzēsim, tai noslēdzoties. Ja citi cāļus skaita rudenī, kalnu trases to dara pavasarī.”
“Ozolkalns” šogad piedāvā arī citus pakalpojumus – bērnu skoliņu, rīko bērniem sacensības, ir ierīkota slaloma trase, ko var izmantot ikviens. L. Rokpelne stāsta, ka tiek meklēti jauni piedāvājumi, lai dažādotu darbību, bērnu skoliņa jau sen bijusi ieceru sarakstā, tagad atliek skatīties, kāda par to būs interese.
Pēdējie gadi likuši ziemā samierināties ar mainīgiem apstākļiem, un viens no tā iemesliem ir tas, ka neaizsalst Rīgas jūras līcis, jo nav pietiekami liels aukstuma vilnis. Ziemās, kad līcis aizsalst, laika apstākļi ir noturīgāki, atkušņi traucē retāk, bet tas pēdējos gados nenotiek bieži.
“Druva” M. Zvīnim jautāja, kā gadījās, ka šoziem “Žagarkalns” nebija pirmais, kas atvēra trases, jo parasti tieši te atklāja slēpošanas sezonu.
“Vienmēr esam centušies būt pirmie, šoreiz, ņemot vērā kāpjošās izmaksas, bijām piesardzīgi un nenoreaģējām uz pirmo aukstumu,” stāsta M. Zvīnis. “Uznākot pirmajam aukstuma vilnim, laika prognoze vēstīja, ka pēc dažām dienām būs atkusnis un lietus. Pēc tam gan prognoze mainījās, atkusnis tā arī neiestājās, tad nu sākām sniega ražošanu arī mēs. 20 gadu darbības laikā mūs vadījusi atziņa, ka nedrīkst domāt, nedrīkst skatīties uz priekšu, ja ir aukstums – ir jāražo sniegs. Pirmo reizi bijām piesardzīgi, un tā nu viss sanāca.”
Atgādināsim, ka šogad nogāzes slēpotājiem pirmais valstī atvēra “Ozolkalns”. L. Rokpelne saka: “Nolēmām riskēt! Prognoze bija cerīga, rādīja, ka pieturēsies sals un varēsim turpināt sniega ražošanu, lai var sagatavot arī citas trases. Šoreiz trāpījām!”
Tagad darbojas abu slēpošanas kompleksu visas trases, izņemot kameršļūkšanu, kas šogad nav izbūvēta. Var piebilst, ka tāda darbojas Rīgā, kur “Žagarkalns” Mežaparka estrādē jau vairākus gadus veido kameršļūkšanas trases, uzstāda pacēlāju. Šis pakalpojums esot ļoti pieprasīts.
M. Zvīnis arī norāda, ka ļoti būtiska ir piedāvātā pakalpojuma kvalitāte, sākot no kvalitatīvām trasēm līdz servisam: “Apzināmies, ka mūsu pakalpojuma cena nav zema, bet, ja prasām augstu maksu, serviss nedrīkst būt nepilnīgs, visur jābūt kvalitātei. Tāpēc arī sniegs jāražo, trases jāveido, neskatoties uz izmaksām. Šajā biznesā vienmēr ir risks, ražojot sniegu, nekad nevar zināt, vai izdosies to atpelnīt.”
Jautāts, vai ir vieglāk strādāt, kad vairs nav pandēmijas ierobežojumu, M. Zvīnis saka, ka patiesībā pandēmijas laiks kalnu slēpošanas trasēm visā Eiropā bijis ļoti veiksmīgs. Tas tāpēc, ka jebkādi pasākumi telpās bija aizliegti, toties slēpošanas trases varēja strādāt.
“Bija noteiktas prasības, ierobežojumi, tos ievērot nebija vienkārši, jo notika kontroles, bet ar visu tikām galā. Ziema pērn bija laba, visām slēpošanas bāzēm tā bija rekordapmeklējumu sezona. Tas ļāva veikt investīcijas, kas nepieciešamas visu laiku. Šajā sfērā par kādu peļņu grūti runāt, jo visu laiku jāinvestē, lai modernizētu, atjaunotu. Ziemas ir aizvien siltākas, tāpēc jāķer aukstās dienas. Ja savulaik sniegu varēja ražot mēnesi, tagad noturīga sala tik ilgi nav, sniegs jāsaražo tajā laikā, kad sals iestājas. Lai to izmantotu efektīvāk, jāpērk vairāk un modernāku iekārtu.”
Komentāri