Kopš kara sākuma Ukrainā ukrainiete Natālija Ābelīte (Nataliia Abelite) dienu no dienas stāv Liepas centrā ar plakātu, kas apliecina, ka domās un jūtās ir kopā ar Ukrainas pilsētas Sumi
iedzīvotājiem. Viņa tur dzīvojusi, pirms uz Latviju atveda mīlestība, tur joprojām dzīvo viņas radinieki.
Ne visi draugi, citi liepēnieši un garāmbraucēji Natāliju atbalsta, ir pat naidīgi, bet ir arī tādi, ar kuriem tieši tagad ukrainietei izveidojusies draudzība. Natālija secina: “Bēdās redzi, kas ir tavi patiesie draugi.”
Vakaru iezīmē apšaudes
Sumi atrodas 40 minūšu attālumā no Krievijas robežas. Tā ir viena no Ukrainas apdzīvotajām vietām, kur notiek aktīvas apšaudes, turklāt tās turpinās pat tad, kad izveidots drošības koridors, pa kuru var evakuēties civiliedzīvotāji. Sumi iedzīvotāji, paceļot skatu uz debesīm, redz, kā lido raķetes. Tā kā Natālijas tētim ir problēmas ar sirdi un ceļš būtu grūts, viņš atsakās doties prom, bet līdz ar viņu paliek arī mamma un Natālijas māsa. Bet viņu radiniekiem sāp sirds un ir ļoti bail, vai iespējams palikt dzīviem tādos apstākļos.
Šajās dienās uz Latviju ceļu mēro Natālijas brāļa meita, kura ir gaidībās, kopā ar savu mazo meitiņu. Dodoties prom no Sumi, arī viņa piedzīvojusi, ka drošības koridors apšaudīts, sazvanoties ar Natāliju, bijusi histērijā par piedzīvoto. Natālija cerēja, ka arī tētis ar mammu pievienosies radiniecei, bet raudot stāsta, ka nekādi nav iespējams tēti pierunāt. Natālija teic: “Mamma būtu ar mieru braukt, bet tikai kopā ar tēti. Bet tētis nepiekrīt, sakot, ka tā ir mūsu zeme. Saku, ka viņi taču var aiziet bojā, jo tur, kur bombardē, mājas tiek nolīdzinātas līdz ar zemi. Bet viņi teic – kā liktenis būs lēmis, tā būs.”
Sumi pie Natālijas vecākiem tagad dzīvo vēl viena radu ģimene un kaimiņiene, kurai vīrs pirms vairākiem mēnešiem nomiris. Natālija paskaidro: “Mēs, ukraiņi, esam draudzīgi, kā liela ģimene. Vakarā, kad sākas apšaude, sākumā visi slēpušies pagrabā, bet tagad paliek virtuvē,” skumji nogrozot galvu, piebilst ukrainiete.
Natālijas māsa kareivjiem gatavo zupu, bet veikalos šobrīd var nopirkt tikai miltus, cukuru un sāli. Natālija turpina: “Māsa man teica – es tagad saprotu, kāpēc mūsu vecmāmiņa kaltēja maizīti, kāpēc vienmēr bija maisiņš kaltētas maizes.” Sumi šobrīd ir aplenkta, tajā neko nevar ievest, un Natālijai ir sajūta, ka Putins vēlas, lai Ukrainas pilsētās nebūtu ne gaismas, ne siltuma, ne ūdens, tā novedot cilvēkus izmisumā un liekot padoties: “Bet ir taču noprotams, ka, pat ja padosimies, mūs pēc tam izvestu uz Sibīriju. Tas, kas notiek, ir pilnīgi necilvēcīgi, tas ir fašisms. Pat karā ir savi likumi, bet ne Krievijai, tai nepastāv nekādi likumi. Turklāt tiek apšaudītas arī pilsētas, kur lielākā daļa ir krievu. Šķiet, Putinam vispār nav svarīgi cilvēki, arī ne krievi. Kaut ko tādu piedzīvot šajos laikos ir neaptverami, nenormāli.”
Lai gan ukrainiete arī savā apkārtnē saskaras ar Putina atbalstītājiem, viņa dalās arī citā pieredzē: “Divas sievietes, kas agrāk bija par Putinu, ir pienākušas un teikušas, ka vairs nav par Putinu, jo saprot, kas notiek. Pamazām, bet pārmaiņas notiek. Ikviens, kurš maina viedokli, tas jau ir daudz.”
Aizkustina cilvēcība
Veselības dēļ Natālija nezina, cik ilgi varēs tā stāvēt, lai atbalstītu savējos, bet darīs to, cik vien ilgi iespējams. Sākumā viņa nav varējusi ēst, joprojām nespēj normāli pagulēt. Bet ar savu pārliecību viņa katru dienu stāv ar plakātu, tā viņa ne tikai protestē pret karu, bet ir kā simbols ukraiņu sīkstumam. Natālija arī pati teic: “Es taču esmu ukrainiete, tāda pati kā mūsējie, kas Ukrainā cīnās par savu zemi. Un man ir svarīgi, lai mani radi, kuri dzīvo Ukrainā, zina, ka es esmu šeit un esmu ar viņiem.”
Natālija arī uzsver, ka tieši tikpat nozīmīgs ir latviešu atbalsts ukraiņiem. Viņa ar aizkustinājuma asarām stāsta par visiem, kuri nāk un viņu atbalsta, bet jo īpaši bērniem: “Cilvēki apstājas, samīļo, raud, dāvina ziedus, pat atnes pusdienas. Bērni atnes bulciņu vai šokolādīti. Sākumā es neko negribēju ņemt, bet bērni saka – mēs to jums nopirkām. Vienpadsmit gadīgs puisēns mani pavadīja uz mājām un teica – es esmu vīrietis, paņemšu jūsu plakātus. Tā ar šiem bērniem lepojos, paldies mammām, kas viņus audzina. Tā ir cilvēcība. Arī mums ir tāda dvēsele, savus bērnus mācīju palīdzēt citiem, un viņi to nesavtīgi dara.”
Pašu Natāliju uz Latviju atveda mīlestība. Arī tagad braukt uz Ukrainu viņu attur tas, ka te ir vīrs. Tajā pašā laikā viņa zina, ja brauks viņa, tad līdzi brauks arī vīrs. Par savām ukraiņu saknēm Natālija teic: “Mammas dzimtā vieta ir Krima, kuru Putins sagrāba 2014. gadā, un tagad viņš vēlas sagrābt tēva dzimto vietu Sumi. Tā ir arī mana dzimtā vieta, arī brālim, māsai, mūsu daudzajiem radiem. Es nezinu, kā Putinam un viņa armijai pateikt, lai viņi iet prom, ka viņus uzveiks. Lai gan esmu par mieru, katram Krievijas armijas karotājam ir jāzina, ka viņš ir atnācis uz svešu zemi. Viņi ir jāapstādina, lai Krievija nekad neko tādu vairs nedarītu. Es gribu, lai mani bērni dzīvo pasaulē, kur ir miers, lai arī krievu bērni dzīvotu mierā un būtu labi ļaudis.”
Ukraiņus Natālija raksturo kā tautu ar spēcīgu dabu: “Mēs nevēlamies būt Krievijas sastāvā, mēs esam ukraiņi. Jau vēsturiski mums bija citas nacionālās dziesmas, apģērbs, apavi, pat matu sakārtojums. Mēs esam pavisam citāda tauta. Ukraiņi ir neatkarīgi, drosmīgi, mums galvenā ir brīvība. Neēdīsim, bet dvēselē būsim brīvi.”
Natālija atzīst, ka arī Ukrainā ne viss līdz šim bija labi, viņiem ir paruna – ukraiņi izdarīs, lai tikai valsts netraucē, jo ukraiņi ir ļoti strādīgi un mierā nevar nosēdēt. Nenoliedzami, šobrīd jebkādas nesaskaņas ir noliktas malā, jo vairāk par visu ir vēlme palikt pašiem savā zemē, būt neatkarīgiem, tas visus ir saliedējis un stiprinājis.
Komentāri