Laiks kļūst vēsāks. Privātmājās dzīvojošie iekurina krāsnis vai kamīnus, lai istabās būtu mājīgāk un mīlīgāk. Arī daudzdzīvokļu mājās dzīvojošie sāk domāt par apkures nepieciešamību, bet šajā gadījumā ar viena cilvēka vēlmi ir par maz. Turklāt jārēķinās, ka šajā sezonā par siltumu nāksies maksāt vairāk nekā pērn, jo līdz ar gāzes cenu pieaugumu lielāka būs arī maksa par siltumenerģiju. Kā zināms, pavisam nesen “Latvijas Gāze” paziņoja, ka pēc jaunā gada cena pieaugs vēl par 40 procentiem, lai gan tā jau tāpat palielinās katru mēnesi.
Gāzes cenu nenoķert
Pārrunājot šos jautājumus ar speciālistiem, atklājas kāda interesanta iezīme. Siltuma ražotāji, kuru darbību regulē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likums, Latvijā nonākuši ķīlnieku statusā. Viņiem par gāzi jāmaksā augstāka cena, nekā var iekasēt no patērētājiem un kāda norādīta regulatoru apstiprinātajā siltumenerģijas tarifā. Lietas būtība šāda: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) “Latvijai Gāzei” apstiprinājusi dabas gāzes diferencētos tirdzniecības gala tarifus atkarībā no mazuta kotācijas biržā un gāzes patēriņa apjoma gadā.
SIA “CB” siltumtīklu uzņēmuma direktors Jēkabs Blaus skaidro, ka jāvērš uzmanība uz vārdu – diferencētos: “Tas “Latvijas Gāzei” ļauj pārdot dabas gāzi par cenu, kas noteikta pēc mazuta kotācijas biržā konkrētajā brīdī. Biržā mazuta cena ceļas regulāri, līdz ar to automātiski pieaug arī gāzes cena. Viņiem nav nepieciešams veikt nekādu procedūru, lai regulators to atkal un atkal apstiprinātu. Ir tabula, pēc kuras notiek aprēķini, un siltuma ražotājiem maksu aprēķina atbilstoši tai. Kad 1.maijā SPRK pieņēma lēmumu, mazuta kotācijas cena bija 260 dolāri par tonnu, mums par gāzi bija jāmaksā 144 lati par 1000 kubikmetriem. No 1.oktobra kotācija būs jau 330 lati par tonnu, attiecīgi gāzes cena mūsu grupas patērētājiem – 175 lati. Plus pievienotās vērtības nodoklis un koeficients par siltumspēju, tātad cena jau pārsniegs 200 latus.
Lai mēs paaugstinātu tarifu, nepieciešams ilgāks laiks, jo jāievēro Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas likums. Vispirms SPRK Rīgā apstiprina koģenerācijas stacijās saražotās siltumenerģijas tarifus, bet pēc tam Vidzemes sabiedrisko pakalpojumu regulators apstiprina pārējās katlu mājās saražoto siltuma tarifu un arī kopējo tarifu patērētājiem.”
Šis process aizņem vairākus mēnešus. Tiklīdz siltuma ražotājs saņem jauno gāzes tarifu, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem tiek sagatavots jaunais siltumenerģijas tarifa projekts un iesniegts Rīgā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai. Tā apstiprināšana jāgaida 90 dienas, kā tas noteikts ar likumu, bet tarifs stājas spēkā 30 dienas pēc lēmuma pieņemšanas. Kad Rīgā lēmums pieņemts, siltuma ražotājs iesniedz tarifa projektu vietējā regulatorā, kam iesniegums jāizskata 50 dienu laikā. Tad vēl desmit dienu laikā priekšlikumus var iesniegt iedzīvotāji, pēc tam 20 dienu laikā regulators pieņem lēmumu. Arī šis lēmums stājas spēkā pēc 30 dienām. Katrs var izrēķināt, cik ilgs laiks paiet, līdz jaunais tarifs stājas spēkā.
“Pa šo laiku gāzes tarifs mainījies jau daudzas reizes. Mēs nespējam tikt līdzi tarifa lēcienam, tāpēc vienmēr paliekam zaudētājos. Piemēram, augustā tikai uz šīs starpības rēķina zaudējām 30 tūkstošus latu. Un tā katru mēnesi. Protams, mēs sniedzam tarifu projektu ikreiz, saņemot jaunos gāzes tarifus, bet apstiprināšana notiek noteiktajā termiņā, mums gāzes cenas nav iespējams panākt, un siltuma ražotāji visu laiku ir iedzinēju lomā jeb, pareizāk sakot, zaudētājos. Piedāvājām SPRK, lai arī siltuma ražotājiem apstiprina līdzīgu tabulu kā “Latvijas Gāzei”, lai tarifu varam mainīt atbilstoši gāzes cenai. Tam nepiekrīt. Nezinu, kāds risinājums, kādēļ tāda attieksme pret siltuma ražotājiem,” saka J.Blaus, atgādinot, ka pirms pieciem gadiem, kad uzņēmums “Cēsu būvnieks” sāka strādāt šajā nozarē, mazuta kotācija bija 120 lati par tonnu, gāzes cena – 65 lati, bet tarifs 21, 05 lati par megavatstundu. Šobrīd tarifs ir 32,08 Ls/Mwh. Tātad gāzes cena cēlusies aptuveni trīs reizes, bet tarifs pieaudzis salīdzinājumā nedaudz.
Nav alternatīvas
Eiropā arvien vairāk runā par atjaunojamajām enerģijām, alternatīvo kurināmo izmantošanu, bet Latvijā pagaidām tam nav redzama risinājuma. Šovasar “Druvā” publicējām Eiropas enerģētikas komisāra Andra Piebalga biroja vadītāja Andra Ķestera teikto, ka valstij vajadzētu domāt par enerģijas ieguves dažādošanu: “Tas būtu atbalsts Latvijas ekonomikai – nevis pērkot enerģiju ārvalstīs, bet atbalstot vietējos uzņēmējus, kuri gatavi to ražot. Lai gāzes patēriņš paliek pašreizējā apjomā, bet pieaugumu segt ar vietējiem resursiem, kaut vai ar biomasu, kuru Latvijā izmanto nedaudz, jo valdība neatbalsta atjaunojamās enerģijas. Biomasu eksportē uz valstīm, kas atbalsta šos procesus – Zviedriju, Dāniju, Somiju un citām. Tas ir bēdīgi, jo visi satraucas par atkarību no Krievijas enerģijas, bet realitātē maz tiek darīts, lai palielinātu Latvijas enerģētisko neatkarību.”
J.Blaus gan norāda, ka atjaunojamie resursi – koksne un biomasa – tomēr nav glābšanas riņķis, kas ļautu siltumu saražot krietni lētāk. Vienas megavatstundas siltumenerģijas saražošana no tās izmaksā tikai nedaudz mazāk, nekā izmantojot gāzi. Pie tam ārvalstīs par šķeldu, koksni vai biomasu maksā vairāk, tāpēc uzņēmējiem ir izdevīgāk to realizēt ārpus Latvijas. Tiesa, J.Blaus nenoliedz, ka biomasas izmantošana būtu zināms risinājums, ja vien savulaik šis projekts nebūtu nogremdēts.
„Ja 2003.gadā Cēsīs būtu uzbūvēta biomasas termostacija, šobrīd būtu vieglāk pārciest “Latvijas Gāzes” cenu pacēlumu. Toreiz nauda jau bija sameklēta, atlika tikai projektu realizēt, diemžēl ap to tika sacelta ažiotāža, izmantojot arī klaju demagoģiju. Līdz pat šim brīdim mums notika tiesas process ar sabiedrisko organizāciju “Zaļā zeme”, kura laikā izgājām visas instances līdz pat Augstākajai tiesai. “Zaļā zeme” tolaik mums inkriminēja nepareizi veiktu procedūru, apgalvoja, ka neesam sākotnēji veikuši ietekmes uz vidi novērtējumu. Bet mums bija Valmieras reģionālās vides pārvaldes atzinums, ka tas nav nepieciešams projekta ieceres stadijā. Tiesa visās instancēs mūsu darbības atzina par likumīgām. Tas apliecina, ka tolaik tika maldināta sabiedrība. Arī Cēsu dome tika attaisnota, jo arī pašvaldību iesūdzēja par to, ka tā izsniegusi nelikumīgu plānošanas – arhitektūras uzdevumu. Tā ir vēsture, kurā atgriezties vairs nav iespējams, bet tagad esam, kur esam. Kā toreiz teicu, ja projekts netiek realizēts, paliekam pilnībā atkarīgi no gāzes cenām, kas tagad arī ir redzams,” stāsta J.Blaus. Risinājuma nav
Cik ilgi pieaugs siltumenerģijas cenas un valdība pievērs acis uz notiekošajiem procesiem, atkārtojot, ka viss maksā tik, cik maksā, un mums jāpierod pie Eiropas cenas? Piemirst, ka Eiropas cenām būtu nepieciešamas arī Eiropas algas. Atliek pabrīnīties, vai tiešām tur augšā neviens nezina, kāda ir cilvēku maksātspēja. Ja tarifs pie mazuta kotācijas 330 lati par tonnu maksu par siltumu plāno 36, 52 Ls/ Mwh, var parēķināt, kāda tā būs, gāzes cenai pieaugot par 40 procentiem pēc gadu mijas.
Vai tiešām jānonāk līdz situācijai, ka kādai pilsētai ziemā atslēgs gāzes padevi? Un ne jau siltuma ražotājs būs vainojams tajā.
„Ja patērētāji nemaksās par siltumu, mēs nevarēsim samaksāt par gāzi, un tad to atslēgs, gluži kā nesen Rēzeknei. Sākoties apkures sezonai, siltuma ražotājs samaksu par siltumenerģiju, saskaņā ar Siltumenerģijas piegādes un lietošanas noteikumiem, saņem tikai līdz nākamā mēneša 20. datumam. Tātad šajā periodā mēs siltumu patērētājiem dotējam, bet “Latvijas Gāzei” mums jāmaksā ik pēc desmit dienām. Pie tam jāmaksā pēc viņu tarifa, nevis pēc mūsu apstiprinātā. Rodas jautājums, no kādiem līdzekļiem siltuma ražotāji to lai apmaksā? Ja nebūtu firmas “CB”, kas kritiskajos brīžos atvēl naudu siltuma ražošanai, izvēle būtu niecīga. Vai nu jāņem kredīts vairāku simtu tūkstošu latu apmērā, vai jāaptur darbība. Nemaz nerunājot, ka nepieciešami arī līdzekļi, lai sagatavotos jaunajai apkures sezonai. Pilnīgi sistemātiski tiek gremdēti siltuma ražošanas uzņēmumi, un viss liecina, ka kāds ir ieinteresēts to izputēšanā,” saka J.Blaus.
Daudzdzīvokļu namos dzīvojošajiem tagad atliek vien cerēt, ka ziema būs tikpat silta kā iepriekšējā, lai gan reiz jau pienāks arī pamatīgs aukstums, un tad ar bažām nāksies gaidīt dienu, kad pienāks rēķins par siltumu. Nav zināms, vai risinājums ir arī autonomā apkure, jo mazajiem patērētājiem maksa par gāzi ir vēl augstāka, bez tam nepieciešams liels sākuma kapitāls, lai autonomo apkuri ierīkotu. Protams, var siltināt mājas, mainīt logus, kas arī tiek darīts, var dzīvokļos temperatūru turēt zemāku, bet arī tas nevar mūžīgi dot efektu. Šķiet, ka dziesma par siltu, jauku istabiņu paliks kā ilgotā saulainā tāle. Iespējams, ka situāciju zīmēju nedaudz drūmās krāsās, bet arvien pieaugošā maksa par siltumu nerosina uz pārlieku optimismu. Kur izeja? Šķiet, uz šo jautājumu pagaidām nav atbildes.
Komentāri