Vecpiebalgas pagasta “Kalna Mūrniekos” satiekas gadsimti.
Simtgadīgu ozolu, liepu, kļavu paēnā sadzīvo šodienas steiga un vakardienas miers. Kā te bijis pirms vairāk nekā 250 gadiem, kad šī māja jau minēta baznīcas grāmatā, vislabāk varētu pastāstīt akmeņi. “Kalna Mūrniekos” Daigas Šatrovskas atvases ir devītā paaudze.
“Arī ļoti senās fotogrāfijās šis nelielais krāvums redzams. Vien pašu mazākie bērni dažkārt izkustina, “ stāsta mājas saimniece Daiga Šatrovska un mudina apskatīt lielu akmeni, kurā iestiprināts metāla riņķis. Visticamāk, tas izmantots zirgu piesiešanai pagalmā.
Akmeņi atrod šīs mājas. Tie patīk saimniekam Mārim. Daiga atzīst, ka tuvumā nav laukakmeņu kaudzes, kuru viņš nebūtu pārlūkojis. “Aizgāju uz mežu ogās un atnesu šo,” Daiga rāda mazu mīļumu, kurā labi saskatāma seja. Kā tādu nepacelt.
Apkārt mājai iekopts plašs pagalms. Tajā daudz puķu dobju, kurās ar ziedēšanu priecē visdažādākās puķes. Pretī mājai celiņš, kas kādreiz vedis uz klēti, abās pusēs dobes. Kā krāsains paklājs saaugušas visdažādākās ziemcietes, īpaši lepnumā sacenšas īrisi. Uzkalniņā iekārtota atpūtas vieta, no kuras skats ne tikai uz māju, bet arī ozolu aleju, kas iestādīta kā robeža, un ziedošo pagalma stūri, kurā patlaban baltbaltas zied pīpenes.
“Kad pirms 16 gadiem te sākām dzīvot, gribēju iestādīt dārza malā naktsvijoli. Bet… atradu tepat netālu no mājas. Tagad tās labi saaugušas,” stāsta Daiga un atklāj, ka pirms gadiem, kad sākusi dzīvot senču mājā, protams, gribējusi ieaudzēt daudzus populārus augus. Ne visi iedzīvojušies, bet čūskegle ar katru gadu tiecas aizvien augstāk debesīs. “Pat nezinu, kuru augu vēl gribētu. Derētu kāds oranžs īriss. Stādu, kur sirds liek. Man nav plānu, kur kas augs, kādu gribu nākotnē savu pagalmu. Kādu augu iekārojas, iestādu, nākamajā gadā pārstādu, un tā, līdz tas atrod īsto vietu, “ stāsta “Kalna Mūrnieku” saimniece un piebilst, ka tikai tukšā vietā visu var veidot, darot pa savam.
Pagalmu norobežojot no pļavas, izveidota jauna dobe, kurā aug kazbārdis, dievkociņš, dienlilijas, bet pie mājas gar iebraucamo ceļu liela liliju dobe. “Liela daļa puķu pie manis atnākušas no radiem, draugiem, kaimiņiem. Arī lilijas. Nu tās savairojušās liela dobe,” domās dalās Daiga un izstāsta, ka gadu desmitiem “Kalna Mūrniekos” nav dzīvojis stārķis. Kad nolūza vecā kļava, kamēr saimnieki domāja par tās nozāģēšanu, stārķu pāris bija klāt. Tā ierašanās sakrita ar dēla Mārtiņa gaidīšanu. Stārķu pāris dzīvo vēl šodien.
“Tas ir mans dārzs, tajā nemeklējiet nekādus kritērijus, kas un kāpēc darīts. Te mēs jūtamies kā Dieva ausī,” saka Daiga un rāda tunbergiju, pašas sētu, izauklētu un īpaši mīļu. Pārējās bildes skatiet šeit
Komentāri