Kultūras biedrība “Harmonija” rīkoja tikšanās vakaru ar cēsnieci, romāna “Es biju cita” autori Ramonu Indriksoni, lai dalītos iespaidos un uzdotu jautājumus, kas radušies grāmatas lasīšanas laikā.
Romāns vēsta par cīņu starp labo un ļauno, starp nolemtību un cerību, līdzcilvēku nodevību, par jaunietes vēlmi saglabāt savu patību, vienmēr tomēr esot citai. Darbs ļauj lasītājam ieskatīties skaudros dzīves notikumos, kurus autore caurvija ar smalkām psiholoģiskām niansēm, bet ne vienmēr sniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Pasākuma apmeklētājiem jautājumu bija daudz, un diskusija veidojās daudzpusīga. Ramona Indriksone teic: “Tas ir ļoti labi. Mācoties rakstniecību, mums mācīja, lai nedomājam, ka lasītājs ir muļķis, viņam viss nav jāpasaka priekšā.”
Ramona Indriksone strādājusi krīzes centrā Rīgā un daudzus gadus bijusi saistīta ar sociālo sfēru, autorei pazīstamas visdažādākās situācijas, kurās nonāk cilvēki, viņa iepazinusi dažādas rakstura šķautnes. Tagad Ramona Indriksone pilnībā pievērsusies rakstniecībai. Iepriekš autores stāsti publicēti periodikā, izdots arī stāstu krājums “Pāris metru zem ūdens”.
Līdz šim rakstniece pievērsusies smagām un ne vienmēr ērtām tēmām – alkoholismam, vardarbībai, cilvēku tirdzniecībai, dažādām situācijām audžuģimenēs -, ieskatoties mūsdienu raibajā realitātē, ko ne visi gatavi saredzēt. Ramona Indriksone sarunas laikā uzsvēra, ka neapraksta konkrētas personas dzīves pieredzi, bet gan dažādu cilvēku piedzīvoto, kas savīts kopā ar pašas rakstnieces fantāziju. Romāns “Es biju cita”, pasākuma apmeklētāju vārdiem sakot, nav viegla lasāmviela, bet tā uzrakstīta saistoši un reālistiski.
Par to, cik liela nozīme cilvēku dzīvē ir gan iedzimtībai, gan audzināšanai un videi, kurā jaunietis dzīvo, runāja vairāki no tikšanās dalībniekiem. Jānis Rīts atzīmēja: “Mēs bieži neatceramies daļu no bērnības epizodēm, bet tās veidojušas mūsu personību.” Viņš norāda, ka egoisms, nevērība, vienaldzība ļoti negatīvi ietekmē ikvienu. Skolotāja Ilga Grote pēc grāmatas izlasīšanas dalījās pārdomās: “Arī es esmu bijusi cita, un jūs katrs. No grāmatā lasītā saprotams, ka to, kas esam, kā esam veidojušies, var ietekmēt vecāki, kas mācējuši vai varbūt nav mācējuši audzināt, kā nu kuros laikos bija pieņemams, no atmiņu pasaules, no darba. Tāpat ne tikai no vecākiem, bet paaudzēm, kas bijušas vēl pirms mums. Un mēs ļoti meklējam, kas katrs esam.”
Daloties grāmatas tapšanā, Ramona Indriksone atklāj, ka raksta katru dienu, bet grāmata netop vienā elpas vilcienā, rakstīšanas laikā var mainīties gan varoņu dzīves stāsti, gan notikumi, uzrakstītais vairākkārtīgi pārrakstīts. Arī, ieklausoties atnākušo diskusijās, autore pārdomājusi, ko, iespējams, vēl savā romānā būtu varējusi rakstīt kā citādāk. Tā kā autore rakstīšanas laikā cenšas katrā tēlā iejusties, ir ļoti grūti tajos ielikt tikai sliktās īpašības: “Vēlos katrā ielikt kaut ko labu.”
Savukārt, daloties tajā, kā sākusi pievērsties rakstniecībai, R.Indriksone pastāstīja, ka jau no bērnības ar fantāziju apvijusi dažādus cilvēkus, notikumus, viņu dzīves. Kad vēl nemaz nav pratusi rakstīt, savus domu tēlus likusi uz papīra zīmējumos. Savus pirmos darbus – mīlas stāstus- publiski nevienam nav rādījusi, pašapziņa nav bijusi tik liela, lai to darītu. Bet, kad apkopojusi stāstus krājumā “Pāris metru zem ūdens” un nosūtījusi uz izdevniecību “Zvaigzne”, nodomājusi – kā būs, tā būs. Tie publicēti. Tagad autorei top nākamā grāmata.
Komentāri