Cēsu Vēstures un mākslas muzejā aizvadīts pasākums, veltīts arhitektam, etnogrāfam, Cēsu muzeja direktoram Ksaveram Andermanim, kuram šogad svin 125.jubileju. Muzejā skatāma viņam veltīta izstāde, ar kuru aizsāk izstāžu ciklu “Ceļā uz muzeja simtgadi,” kas būs 2025.gadā.
Izstāžu cikls iecerēts kā stāsts, kas veltīts muzeja darbiniekiem, kuru dzīve bijusi kā nesavtīga kalpošana kultūras mantojuma pētniecībā, saglabāšanā un kultūras nozares attīstīšanā dažādos vēstures laikmetos, pasākuma atklāšanā teic galvenā speciāliste muzeja ekspozīciju un izstāžu darbā Vija Rozentāle.
Pirmā izstāde veltīta Ksaveram Andermanim, kura personība un darbības laiks Cēsu muzejā simbolizē pirmskara Latvijas neatkarības laiku.
K.Andermanis gan nav muzeja dibinātājs vai pirmais vadītājs. Pirmsākumos, 1925.gadā, muzejs dibināts kā latviešu senatnes pētītāju biedrības Cēsu nodaļas muzejs, un to dibināja Cēsu skolotāji, kuri par pārzini ievēlēja Kārli Ašmani.
“1937. gadā muzejs pārgāja Pieminekļu valdes uzraudzībā un kļuva par Valsts vēsturiskā muzeja Cēsu nodaļu,” stāsta V. Rozentāle. “Būtisku pienesumu muzeja ekspozīciju veidošanā, eksponātu krāšanas darbā un to zinātniskā apstrādē deva profesionāla arhitekta un kultūras mantojuma saglabāšanas speciālista Ksavera Andermaņa iecelšana muzeja direktora jeb pārziņa amatā. Kā viņš raksta savā atskaitē Valsts vēsturiskā muzeja vadībai, nākot uz Cēsīm, viņam dots uzdevums – parādīt Cēsu muzeju kā provinces muzeju paraugu.”
Tajā laikā ir ļoti nozīmīgs notikums, Cēsis uzņem pirmā Baltijas vēsturnieku kongresa delegātus, apmēram 250 cilvēkus. K. Andermanis ar šo uzdevumu lieliski tiek galā, viņš pārveido muzeja ekspozīciju un, kā pats raksta, viesiem sniedz paskaidrojumus latviešu, krievu, vācu un franču valodā.
Ekspozīciju par K.Andermani veidojusi V. Rozentāle un vēsturnieks Tālis Pumpuriņš, un šī ir pirmā tik plaša ekspozīcija par unikālo personību, kas atstājusi nospiedumus ne tikai Cēsu, bet arī visas Latvijas mērogā.
T. Pumpuriņš atklāja, kā noticis pētījums par Andermaņa dzimtu, viņa dzīvi Latvijā un pēc tam Vācijā, kur arī 1974. gada 7. februārī noslēdzās viņa mūžs. Viņš uzsvēra, ka K. Andermaņa vārds figurē dažādās atsaucēs, literatūras avotos, bet nekā izsmeļošāka par viņu nav, un, kā teicis kāds pētnieks, rodas sajūta, ka tas ir kaut kāds mistisks cilvēks. Tagad noslēpumainības plīvurs pacelts.
Arī V. Rozentāle uzsvēra, ka izstādes veidošana palīdzēja aizpildīt daudzus baltos plankumus: “Mums bija izaicinājums apkopot visu, kas bija zināms, lai parādītu to sabiedrībai. Arī pamudinājums papētīt ko jaunu, jo nebija zināma viņa dzīve pēc emigrēšanas uz Vāciju 1941.gadā. Bet, sākot darbu, pētniecību, daudzas lietas, cilvēki nāk pretī, atklājot arvien ko jaunu. Pamazām materiāli krājās, tika pamatīgi izskatīts mūsu muzeja krājums, zinātniskais arhīvs, atradās unikālas lietas. Par biogrāfijas līkločiemu “izstaigāt” talkā nāca viņa radinieks, arhitekts Juris Galviņš. Tas palīdzēja atklāt, ka Andermaņu dzimta cēlusies no mūsu novada, no Līgatnes pagasta Paltmales muižas.”
Savukārt faktu izzināšaanā par viņa mūža nogali Vācijā lielu ieguldījumu devusi žurnāliste un rakstniece Tania Ķibermane, kura atrada, uzklausīja un atsūtīja cilvēku atmiņas par K. Andermani.
Viņa devumu Cēsu muzeja un Latvijas kultūrvēstures saglabāšanā nav iespējams aprakstīt dažos teikumos. K.Andermaņa laikā Cēsu muzejs tika papildināts ar daudziem nozīmīgiem eksponātiem, tika aizsākts materiālu komplektēšanas darbs, rīkojot muzeja ekspedīcijas. Viņš devis ieguldījumu arī viduslaiku pilsdrupu restaurācijas darbu norisēs.
V. Rozentāle atklāja interesantu faktu, ka līdz šim nav atrasta neviena fotogrāfija par Andermaņa Cēsu periodu, acīmredzot kādā albumā, krājumā tās vēl gaida savu kārtu, jo nevarētu būt, ka tādu nav.
Runājot par devumu visas valsts mērogā, var minēt, ka K. Andermanis darbojās kā līdzstrādnieks Latviešu konversācijas vārdnīcas veidošanā un sarakstījis vairāk nekā desmit garākus rakstus par etnogrāfiju, kas papildināti ar paša zīmējumiem. Viņš sagatavojis arī plašākus zinātniskus apcerējumus fundamentālajam darbam “Latvju tautas daiņas: ilustrēts izdevums ar variantiem un zinātniskiem apcerējumiem”.
Viņš ir arī Latvijas Universitātes rektora ķēdes projekta autors un tik zināmā šīs augstskolas logo, kurā redzams ozols, radītājs. Izstrādājis arī absolventu un docētāju žetonus.
Izstāde Cēsu Vēstures un mākslas muzejā skatāma līdz nākamā gada martam, bet nākamajā rudenī izstāžu ciklu turpinās izstāde, kas būs veltīta muzeja pārzinim vācu okupācijas laikā Raulam Šnorem.
Komentāri