Kalnu svētki šoruden pieskandēja Rīgas kalnu Līgatnē. Sanāca kaimiņi un svinēja kopā būšanu. Katrs bija uzņēmies kādu rūpi, lai tradicionālie svētki izdotos.
Kalnu svētki Līgatnē notiek septīto rudeni. Pirmie bija Rīgas kalnā 2014.gadā, kad Rīga bija Eiropas galvaspilsēta un rīdzinieki aicināja visas pilsētas, kurās ir Rīgas iela, svinēt svētkus. Bet Līgatnē ir ne tikai Rīgas iela, arī Rīgas kalns. “Toreiz vairāk darīja kultūras darbinieki. Svētki izdevās, un citu kalnu iedzīvotāji arī gribēja, lai viņiem ir svētki,” pastāsta kultūras darbiniece Daina Birne. Šajos gados savi svētki bijuši Remdēnkalnā, Spriņģu kalnā, Ķirberkalnā, Plučkalnā, Skolas kalnā, arī Gaujasmalā.
“Ar katru gadu iedzīvotāju ieinteresētība palielinājās, bet tik liela kā šogad vēl nebija bijusi,” vērtē Daina un uzsver, ka visi bija ieinteresēti, lai svētki ir priecīga sanākšana. Dace Vulfa kopā ar ģimeni izrotāja ne tikai svētku vietu, arī ceļu uz to, Iveta Ašeniece izvārīja zupu. Anna Killa izcepa torti, Asnate Sevišķā izcepa maizi un aicināja uz ledeņu darbnīcu, Haralds Mūrmanis gādāja, lai būtu elektrība un skanētu mūzika. Rīgas kalnā dziedāja senioru ansamblis “Mantojums” un dejoja Līgatnes “Zeperi”, ar lustīgiem uzvedumiem priecēja Skujenes un Mores amatierteātri, par dzīvīgumu ar muzikāliem pārsteigumiem parūpējās Aiga Auziņa un Santa Jermičuka. Ko darīt, bija lieliem un maziem.
“Esam rīdzinieki. Vispirms iegādājāmies dzīvokli Skaļupēs, kas bija mans sapnis pēc veseļošanās rehabilitācijas centrā. Tad nopirkām dzīvokli Rīgas kalnā. Te ir mūsu vasarnīca, brauc draugi, dzīvojam vasarās, svinam Jāņus. Ziemā braucam tīrīt sniegu, kurināt dzīvokli,” pastāsta Asnate Sevišķā, bet dzīvesbiedrs Andris piebilst, ka nekad mūžā nevarējis iedomāties, ka reiz dzīvos Līgatnē, kur satiks tik daudz jauku cilvēku un jutīsies tik labi. “Gar mūsu pagalmiņu tūristi neiet, jo neiedomājas, ka var apiet mājai apkārt. Toties kāda mums te ir ainava uz gravu!” teic Andris.
Līgatniete Vija Meņģele savulaik bieži ciemojusies pie vīra radinieces Rīgas kalnā. Tad pati dzīvoja Remdēnkalnā, tagad Gaujasmalā. “Katrā kalnā ir sava aura, kaut kas cits. Tās ir sajūtas, kas veido cilvēkus un viņu attiecības,” bilst Vija.
Haralds Mūrmanis dzimis Rīgas kalnā un te dzīvo jau 72 gadus. “Te savulaik viss bija citādi. Cits citu labi pazina, bijām draudzīgi. Tepat katram bija dārziņš, tagad vien daži tos kopj. Kas bijis, pagājis. Par to var daudz stāstīt. Tagad cilvēku, kuri dzīvo ikdienā, šeit ir maz. Tūristi staigā, nejūtos vairs tā kā kādreiz, kā savā pagalmā,” pārdomās dalās Haralds un labprāt citu priekam uzspēlē, lai visi var kopā dziedāt. “Cilvēki gan pēdējos gados ļoti nomainījušies. Vecie Rīgas kalnieši esam vairs tikai daži. Te pārcēlušies gan līgatnieši, gan rīdzinieki,” teic H.Mūrmanis. Vecākā Rīgas kalna iedzīvotāja ir Kornēlija Brence.
Anna Killa Rīgas kalnā dzīvo 32 gadus. “Te jūtos ļoti labi. Tepat man ir dārzs, kur viss izaug. Patīk eksperimentēt, aizvien iestādīt ko jaunu. Svētkiem ar prieku cepu torti, arī palīdzēju zupu vārīt. Rīgas kalnā visi ir draudzīgi,” pastāsta A.Killa un labprāt atklāj, kā cepusi torti. Lilita Priekuna Rīgas kalnā dzīvo ceturto gadu. “Ļoti klusi, tūristi iet pa otru pusi, retais nonāk līdz manam pagalmam. Man te patīk. Esmu Līgatnē dzimusi, visu mūžu dzīvoju Remdēnkalnā. Tur ir vairāk māju un cilvēku. Arī te ir labi kaimiņi, vecie un jaunie sadzīvojam,” saka L.Priekuna.
Līgatnē katrs kalns, tāpat kā tā iedzīvotāji, ir īpašs. “Tie ir tik dažādi. Labprāt no sava Ķiberkalna braucu ciemos uz Skolas kalnu. Līgatnē dzīvoju nedaudz ilgāk par gadu, varu teikt, ka jūtos piederīga,” pastāsta Ilze Linarte, bet A. Sevišķā piebilst, ka, kopš ir labais ceļš no Kārļiem uz Cēsīm, brauc tikai pa to. Ja vēl sakārtotu atlikušo posmu, uz visām debess pusēm būtu asfaltēts.
Jau krietni krēsloja, bet dziedāšana, mūzika un čalas nerima. Rīgas kalnā turpinājās svētku svinēšana. Ja kopā labi, kur steigties.
Komentāri