Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāsta par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
“Iesācis biju, kurp prom skriesi? Darbs jau man dikti patika, bet nav no vieglajiem,” tā uz Gaujas pavadītos gadus, strādājot Līgatnes pārceltuvē, atceras Gunārs Bērziņš. Ja pašlaik pārceltuve vairāk kalpo tūristu priekam, tad Gunāra kungs atceras laiku, kad ar vietējo prāmi pāri Gaujai braukuši laucinieki, veduši pārdodamo uz tirgu Līgatnes pusē un atpakaļ stiepuši graudu, kāpostu maisus, lai uz pārceltuves atvilktu elpu un vērotu mierīgo upes plūdumu. Kad sirmajam pārcēlājam vaicāju- cik minūtes vajadzējis, lai tiktu pāri Gaujai, viņš atsaka, ka tā tieši nezina, jo tagad tik ļoti dzīvi rēķinot laikā, toreiz nācies skatīties, cik Gauja dziļa, vai pārceltuvei virsū neslīd kāds plostnieku nenoķerts baļķis.
“Kad Gauja nebija vēl aizsalusi, tad nāca vižņi. Tas ir interesants skats, tikai bija jābaidās, lai neveidojas ledus sastrēgumi. Gluži tāpat bija jābažījās par kritušajiem kokiem, plostnieku pludinātajiem baļķiem. Arī viņi tos ķēra, veda prom līdz pašai Gaujas ietekai jūrā pie Carnikavas. Un plostnieki uz Gaujas dziedāja. Pavasaros, kad rītos vēl kluss, dziedāja putni un plostnieki. To jandalēšanu viņi taisīja tikai pie pilsētām, kur bija krogi, kad paši bija saņēmuši darba algu, bet citādi tie bija īsti, kārtīgi vīri. Uz upes jau citādi nemaz nedrīkst,” atmiņās kavējās Gunārs Bērziņš.
Kādreiz pārceltuves, kuras jokojot mēdz saukt arī par upju prāmjiem, bija vienīgais līdzeklis, kā tikt pāri Latvijas upēm. Ja iedziļināmies tās konstrukcijā, tad pārceltuvi veido divas pēc katamarāna principa paralēli novietotas koka laivas, kuras savieno dēļu klājs. Pāri upei pārstieptā trose neļauj prāmi aiznest uz leju, bet no krasta uz krastu to pārvieto straumes spēks.
Pārceltuve uz Gaujas Nacionālā parka teritorijā pirmoreiz vēstures dokumentos minēta 1350. gadā, kad Rīgas arhibīskaps Fromholds izlēņoja saviem vasaļiem – brāļiem Rozēm – līdz ar citiem īpašumiem arī Raiskumeni (Raiskumu) un vendu pārceltuvi pār Gauju pie Cēsīm.
Pārceltuves Gaujas krastos bijušas vēl senāk, par to liecina, piemēram, vietvārds Rāmnieki, kas cēlies no vācu valodas vārda Prahm – pārceltuve.
Līgatnes pārceltuve ir valsts tehnikas vēstures piemineklis, šajā vietā tā ierīkota pēc II pasaules kara, kad tika izpostīts tilts pār Gauju. Un tagad tas ir vienīgais šāda tipa prāmis – pārceltuve Baltijā.
Pārcēlājs Gunārs Bērziņš jau daudzus gadus pensijā, un pašlaik arī veselība sašķiebusies, tāpēc, atceroties darba gadus, reizēm nāk smiekli, reizēm acīs sariešas asaras. Viņš atceras Gauju plūdu laikā, kad upe pārceltuves vietā bijusi vismaz 100 metrus plata.
“Mēs zinājām arī dienas, kad jūrā ir vētra. Tad kaijas bija pilna upes virsa. Viņas ķēra zivteles, jo jūrā netika pie barības. Esmu redzējis, kā meža dzīvnieki peld Gaujai pāri. Kāds mežakuilis pašā mīlestības laikā bija tik apdullis, ka ne pa kam negāja prom no pārceltuves būdas. Kā tika krastā, tā rūc, bet prom neiet, un veči arī no mājas ārā netiek. Jautra, bet reizē jau arī skarba dzīve. Vasara vai ziema, bet piecos no rīta bija jābūt pie Gaujas. Pārceltuve jau kā Rīgas tramvajs, tolaik gāja pēc grafika, un kārtībai bija jābūt. Man liekas, ka tagad tur vīri vairāk palaidušies. Tas jau tāpat kā visapkārt. Vienam klājas labi, bet citam dikti sūri,” pārdomās dalījās pārcēlājs, un bija īstais brīdis pajautāt- kā , viņaprāt, šodien klājas Latvijai.
“Klausos, kā tie vadītāji laupīšanas taisa, daļa kļūst par miljonāriem, bet cilvēkiem dzīve aizvien sūra. Domāju, ka laukos labāk kā ir vēl ilgi neies. Ja kārtīgas valdības Latvijai nebūs, tad nebūs arī nekā patīkama. Kuriem būs labāks darbs pilsētā, lielāka saimniekošana laukos, tie dzīvos, bet pārējiem sūri laiki priekšā. Es atceros, kā pats kilometriem uz skolu kājām gāju, un skatos, ka lauku bērniem tagad tāpat jācīnās. Cik varas nav mainījušās, bet dzīvošana joprojām atkarīga no tā, kā protam paši iekārtoties, ar visu tikt galā,” sprieda Gunārs, bet priecājās, ka labi klājas paša meitai un mazmeitai, ka viņām ir darbs un daudz sapņu rītdienai. Un vēl Gunārs pateica kādu labu domu: “Latvija ir tik skaista vižņu laikā, ievziedos un tagad rudenī, kad lapas dzeltē. Cilvēki tik ļoti visu cenšas pārkārtot un samākslot, bija zaļumballes, ragu mūzika, bet tagad visi pa tiem klubiem. Bija laiks, kad uz pārceltuves varēja dzīvo mūziku dzirdēt, tagad jau sen tā nav. Vienīgais labums, ka Latvijas pavasari, vasaru, rudeni nav iespējams pārtaisīt.”
Komentāri