Trešo reizi Vecpiebalgā notika starptautiskā vērpjamo ratiņu izstāde – simpozijs “Ripo ratiņ`, vecais draugs!” Bija sabraukuši 50 dalībnieki un atveduši vairāk nekā 20 ratiņus, arī tītavas un daudz ko citu, saistītu ar vērpšanu un aušanu. “Pats ratiņš ir unikāls. Rats simbolizē kustību, mūžību,” uzsver simpozija rīkotāja māksliniece Dzintra Vilks un piebilst, ka par šo piebaldzēniem tik pazīstamo ratiņu ar katru gadu interese palielinās. Pirmajā simpozijā varēja apskatīt tikai sešus ratiņus. Šoreiz īpaši daudzi gribēja izpētīt ap 200 gadus veco, vienu no senākajiem Piebalgas ratiņiem, kas saglabāts Inešu pagasta “Ļavānos”. Bija redzams arī atšķirīgais zviedru ratiņš.
Kāpēc ik gadu pieaug interese par ratiņiem, ja rokdarbu pratēju ir aizvien mazāk? Dzintra Vilks pārliecināta, ka, dzīvojot globālajā pasaulē, katrs cilvēks grib apzināt savas saknes, dzimtas tradīcijas un celt tās godā. Arī neaizmirst to, ko mūsu senči darījuši.
“Ļoti gribētu apzināt ratiņus visā Latvijā. Nu vismaz Vidzemē un izveidot grāmatu vai katalogu. Tā ir vēsture un šodiena,” saka māksliniece. Arī viņa ar aizrautību vēroja, kā meitenes mācījās palaist ratiņu, lai tas vērptu. Šķiet, kas tur, bet tā prasme jāapgūst. Pie meitenēm, kuras iemēģināja ratiņu, pienāca
kāda māte ar meitām. “Mums arī kādreiz mājās tāds bija. Nezinājām vērtību. Bērni ar detaļām spēlējās,” viņa atzina.
Arī audējai Dagnijai Kupčei mājās ir vecs ratiņš. 1880.gadā to darinājis viņas vecātēva vecaistēvs Veselavā. “Ratiņš ir darba kārtībā. Tikai spole saplīsusi. Tagad pati strādāju ar ratiņu, kas ir vecā kopija. To pirms gadiem izgatavoja meistars Valmierā,” stāsta Dagnija un piebilst, ka ratiņu dreijāšana ir ļoti sarežģīta. Der tikai īstajā mēnesī cirsts koks. Ja ne, ratiņš liecas uz vienu vai otru pusi un met kūkumu.
Diemžēl Latvijā vairs tikai retais meistars prot izgatavot vai saremontēt ratiņu. Arī šis senais piebaldzēnu amats – ratiņu dreijāšana – var izzust.
“Tāpēc jārīko šādi simpoziji, lai mēs paši varētu apzināties vērtības, kas mums ir. Celt tās godā, rādīt un mācīt jaunajai paaudzei,” uzsver Dzintra Vilks un jau aicina uz simpoziju nākamvasar.
Eiropā tiek izstrādātas un īstenotas dažādas programmas, lai saglabātu tautu senās vērtības, tās tiek meklētas, apzinātas. Mums tās visas vēl ir. Tikai jāatver acis un jāizprot senču gudrības.
Komentāri