Cēsu Vēstures un mākslas muzeja jaunā programma “Nosūtījums uz muzeju” radījusi interesi.
“Informāciju uzzina cits no cita. Piezvanīja kāda meitene, gribot ar draudzeni atnākt uz nodarbību. Pēc dažām minūtēm pārzvana, būsim četras. Grupā neņemam vairāk par septiņiem cilvēkiem. Nākamajās otrdienās arī grupas pamazām pildās,” stāsta Cēsu Izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa. Muzejnieku izveidotā programma apvieno labsajūtu un labbūtību, mākslu un terapiju – veselību un kultūru.
“Šis laiks daudzus izsitis no līdzsvara. Pietrūkst iespēju pabūt ar sevi, neprotam pozitīvi ar sevi parunāties, pavērtēt situācijas, atslābināties no problēmām, ļaujamies stresam. Līdzdarbojoties nodarbībās, ļaujoties zīmēt vai gleznot, var kaut brīdi izrauties no ikdienas, pabūt ar sevi,” saka L.Kaimiņa un piebilst, ka ne viens vien, kurš pieteicies nodarbībai, vispirms uzsvēris, ka nemāk zīmēt, ka māksla viņam sveša.
“Nav jāmāk zīmēt vai darboties ar otu. Darbs ar mākslas terapeitu ir kas svešs, bet ir vērts pamēģināt, tāpat arī daudzi nav bijuši atvērtajā mākslas fondā, kur glabājas mūsu novada bagātības,” uzsver Izstāžu nama vadītāja.
Nodarbība sākas tieši tur. Larisa pievērš uzmanību gleznām, autoriem un stāsta, kas viņus iedvesmojis tos radīt, kādi dzīves pagriezieni ar tām saistās. “Katram dzīvē ir bijuši šķēršļi, bet tie tiek pārvarēti un iets tālāk,” saka L.Kaimiņa.
Mākslas terapeite Signe Vanadziņa nodarbībā, kas dažam varbūt līdzinās meistarklasei, mudina ļauties emocijām, krāsām, radošumam. “Nav tik viegli atbrīvoties, jo sevi kontrolējam, ierobežojam. Esam rāmjos un nemākam tikt ārā, neizvērtējot, ko citi nodomās. Protams, rāmi vajag, bet kādreiz ir jāizpleš spārni. Radoši var izpausties, ja neesi stresā, tas aizslēdz radošumu. Vajag ļauties, krāsot ar pirkstiem, otām, salvetēm, zīmēt ar zīmuli, krītiņiem to, kas atspoguļo tā brīža emocijas un sapņus,” pastāsta mākslas terapeite un uzsver, ka tā ir programma nogurušiem cilvēkiem neatkarīgi no vecuma.
Pēc nodarbības dalībnieces uzmanīgi satin savus darbus, vēl parunājas ar Signi un Larisu, savā starpā. Vairākkārt izskan, ka labprāt atnāktu vēlreiz.
Sigita Klētniece atklāj, ka viņa uzaicināta uz nodarbību. “Ļāvos pārsteigumam, nezinot, uz ko nāku, kaut ko biju lasījusi, bet ne daudz, negribēju sevi sagatavot. Man ļoti patika. Tagad jau zinu, kam stāstīšu, ka vērts atnākt,” saka Sigita un uzsver, ka pavadījusi laiku jauku cilvēku kompānijā. “No pagātnes izvilku ārā to, kas manī bija aizmidzis. Zināju, ka reiz atmodīsies. Savulaik pabeidzu mākslas skolu, pēc tam viss tika nolikts malā, bet ik pa brīdim bija prātā, ka gribētos pagleznot. Noslaucīšu krāsu kastei putekļus,” atklāj cēsniece.
Ineta Lāce – Sējāne uzsver, ka nodarbībā gūto pozitīvo emociju pietiks ilgākam laikam. “ Neesmu zīmētāja, ar to neesmu nodarbojusies, bet te ļāvos, atvēru savas emocijas un vadījos pēc sajūtām. Izdevās nolikt malā darbu, apkārtni, biju te un tagad, pati ar sevi,” pēc nodarbības teica cēsniece.
Una Leone ir vidusskolniece, jauniete atklāj, ka šis gads ir šaubu pilns – jāpabeidz skola, jāizvēlas, ko darīt tālāk. “Šaubas, ka neizvēlēšos īsto profesiju, uztraukums. Te jutos kā citā pasaulē, domas, kas mocīja, pazuda, bija sajūta, ka emu cits cilvēks, ka sevi nepazīstu. Varbūt mana nākotne varētu būt saistīta ar mākslu,” pārdomās dalās Una.
Natālija Ivanova atklāj, ka gribējusi pamēģināt ko jaunu. “Baidījos, vai izdosies atvērt emocijas, bet ļāvos. Kad man ir slikts garastāvoklis, bieži zīmēju līnijdarbus, cilvēkus, ainavas, dzīvniekus. Nodarbībā uz daudz ko paskatījos citādi, arī sevi,” pastāsta Natālija.
“Nosūtījums uz muzeju” programmu no maija piedāvās K.Skalbes muzejs Vecpiebalgā un E.Veidenbauma muzejs Liepā, bet Āraišu ezerpils arheoloģiskais parks to jau uzsācis. Amatas apvienības pārvaldes Tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljera stāsta, ka pilotprojekts ar mērķi veicināt sabiedrības labbūtību rada lielu interesi. Pirmais pasākums Āraišu ezerpils kompleksā norisinājās pagājušā mēneša beigās. 19.februārī bija plānots otrais – “Senatne un lukturi ezerpilī”-, kuru diemžēl nācās atcelt vadītāju saslimšanas dēļ. E.Koljera atzīst, ka ideja par labbūtības pasākumiem muzejos nebūt nav jauna lieta, tā eksistē jau gadiem ilgi citviet pasaulē: Lielbritānijā, Somijā, Itālijā. Ārvalstīs šis ir detalizētāks projekts ar atsevišķu pieeju un programmu katrai garīgās veselības sadaļai. Cēsnieki Latvijā ir pionieri, bet interesi par projekta ideju izrāda arī daudz citi muzeji valstī.
Komentāri