Septembra otrāsvētdiena pasaulē ir mirušo dzīvnieku piemiņas diena. Tradīcija atbalsojas arī Cēsīs.
Mūsu pilsētas pievārtē dzīvnieku kapsēta oficiāli tika izveidota pirms diviem gadiem. Pirmais tur mūžīgu mieru bija atradis kaķis Lusis, tagad viena pie otras sarindojušās jau 106 kapu kopiņas. Cēsnieki un tuvākās apkārtnes pagastu ļaudis te apglabājuši savus mīluļus – suņus, kaķus, ir sava atdusas vieta arī pundurtrusim, kāmītim un gulbju meitenei Anniņai.
“Te pārņem tāda miera un reizē pateicības sajūta. Cilvēki tik ļoti mīlējuši savus dzīvnieciņus. Tagad nāk un apkopj kapiņus. Visai bieži te var satikt cilvēkus, šo mīluļu saimniekus,” stāstīja Cēsu domes komunālās nodaļas komunālinženiere Anita Bukeja, kura savulaik atbalstījusi dzīvnieku kapsētas izveides ideju un joprojām uzpasē, lai kapos būtu kārtība. Cēsu dzīvnieku kapsētā saimnieki savus četrkājainos draugus var apglabāt bez maksas, var izvēlēties arī dzīvnieka atdusas vietu – tuvāk ieejai kapsētā vai blakus kādam kokam, krūmam.
“Dzīvnieku kapsēta bija un ir ļoti vajadzīga. Nupat uzmērījām jaunas kapu vietiņas, celiņus. Mums ir sava kapsētas grāmata. Zinu, kur kuru apbedījumu atrast,” tā Anita Bukeja.
“Druva” dzīvnieku kapsētā satika arī Dukša un Čiepas saimniekus. Duksis nodzīvojis 14 gadus un ik dienas iepriecinājis savu saimnieku. Abi kopā daudz ceļojuši, apskatījuši vai pusi pasaules.
“Oktobrī paies gads, kopš Dukša vairs nav. Smagi saslima. Bet Duksis bija labs, draudzīgs suns. Apmēram 30 kilogramus smags. Pavisam vienkāršs, bet mīļš,” sacīja Roberts Kokss no Raiskuma, kurš pie Dukša bija atbraucis kopā ar draugiem, kas šovasar apciemo Latviju. Roberts lielu dzīves daļu pavadījis, apceļojot pasauli, braucis ar buru kuģiem un lidojis ar lidmašīnām. Dzīvojis Grieķijā, Anglijā, lielāko mūža daļu Centrālamerikā. Dukša dzimtene bijusi Puertoriko.
“Sešu mēnešu vecumā sunīti paņēmu no patversmes. Duksis ir dzimis pie Karību jūras, tagad braucu viņu apciemot te. Šeit visu vasaru zied puķes, kādreiz es iededzu sveces. Tas bija mans labākais draugs,” tā Roberts, kurš nezina, vai vēl kādreiz uzņemsies rūpes par kādu četrkājaino draugu. Pusmūža vīrietis spriež, ka varētu atkal doties ceļā, dzīvi nodzīvot Izraēlā. “Manī ir ebreju asinis. Bet Izraēlā mēdz būt ļoti karsts, tur sunītim ir grūti,” tā Roberts.
Tikmēr netālu asteru pušķīti uz kapa kopiņas nolika kaķenes Čiepas saimniece.
“Čiepiņu apglabājām pagājušajā nedēļā. Tagad lasu uz piemineklīšiem, cik ilgi dzīvojuši citi dzīvnieki, un domāju, ka mana mincīte vēl desmit gadus varēja dzīvot,” noteica cēsniece Ilze Ķieģele un pastāstīja, ka kaķenīte mirusi četru gadu vecumā. Rudi – melni – baltā mīlule nav parēķinājusi, cik bīstama var izrādīties staigāšana pa ceturtā stāva dzīvokļa palodzi. Kaķītim, kuram nostāstos piedēvē septiņas dzīvības, šoreiz nav paveicies.
“Tas ir ļoti labi, ka te ir kapsēta. Kur es Čiepu liktu? Būtu jāved apglabāt uz laukiem, bet ja cilvēkam tādu lauku māju nav? Te ir vieta, kur atnākt pie kaķītes. Tepat gar kapiņiem iet vilciens, un gar mūsu mājām L.Paegles ielā arī brauc vilciens. Es tagad saku, lai tas Čiepai atnes sveicienus,” tā saimniece. Sadzirdētās domas nepārprotami pauž īstu mīlestību, kas, kā zināms, kapu kalniņā nebeidzas.
Pierīgā jau ilgāk nekā trīs gadus darbojas dzīvnieku kapsēta, kurai zīmīgs nosaukums- “Citi medību lauki”. Tajā mirušo dzīvnieku piemiņas dienā notiek kas līdzīgs kapu svētkiem.
“Tas ir tāds gaišs brīdis, kad kapos kopā sanāk daudzi cilvēki, kuri atceras dzīvniekus, kas viņiem dāvājuši tik daudz jauku brīžu. Pie mums šādai atcerei šogad vēl nesagatavojāmies, bet nākamgad, septembra otrajā svētdienā, atmiņu brīdis būs arī mūsu kapsētā,” noteica Anita Bukeja. Nākamgad iecerēts kapsētu vēl paplašināt.
Komentāri