Viena no biežāk apspriestajām tēmām ģimenēs – kur likt bērnu, ja dārziņos nav vietas, ja jāatsāk darba gaitas, ja nav vecmāmiņas vai nepietiek līdzekļu algot aukli? Par to runā, diskutē un, šķiet, pamazām meklē arī risinājumus. Taču netrūkst vecāku, kuri atzīst, ka valsts jaunās ģimenes nostādījusi bezizejas situācijā. Un kamēr kāds domā vai
spriež, vecāki spiesti dzīvot, kā vien prot un var… Par aukli kaimiņi vai pagasta ļaudis
Divgadīgā Ritvara mamma Laine Kārkliņa jau sarunas sākumā saka: “Neko jaunu nepateikšu. Visiem ir zināms, ko mūsdienās nozīmē būt vecākiem. Dzīvoju laukos, bet arī mūs ir skārusi bērnudārza problēma. Labi vecākiem, kuriem mazuļus var pieskatīt vecvecāki, bet ko darīt tiem, kam viņu nav vai viņi dzīvo citā Latvijas pusē? Arī es, kad dēlam palika gads, biju spiesta domāt par atgriešanos darbā. Vīrs nepelna tik daudz, lai es varētu atļauties ar bērnu dzīvot mājās. Knapināmies, skaitām dažkārt pēdējos santīmus un savā ģimenes budžetā nevaram savilkt galus. Savā sociālajā situācijā
auklei algu nopelnīt neesam spējīgi,” saka Ritvara mamma un atklāj, ka dēlu ikdienā pieskatīt palīdz gan kaimiņi, gan citi pagasta ļaudis.
“Dažkārt bērnu ņemu līdzi uz darbu, lai gan viņam tur ir grūti. Protams, būs kāds, kurš teiks: “Vajadzēja domāt, pirms bērnu pasaulē laist”. Ir jau arī dzirdētas šādas replikas un man raudāt gribas. Vai tiešām tādēļ, ka nepiedzimu kāda miljonāra ģimenē, man aizliegts dzīvē atļauties veidot ģimeni,” nelielās pārdomās dalās Laine. Bērnu rindas nesarūk. Cels jaunu bērnudārzu
Kā “Druvai” atzina Cēsu domes izglītības metodiķe Dzintra Kozaka, šobrīd pilsētā rindā uz bērnudārziem gaida 538 bērni.
“Par šo problēmu esam domājuši, un pilsētas dome jau izstrādājusi projektu jauna bērnudārza celtniecībai ar 252 vietām. Šopavasar varētu sākties jaunā bērnudārza celtniecība Saules ielas rajonā,” stāsta Dz.Kozaka un piebilst, ka jaunais bērnudārzs nākotnē
atvieglos kopējo situāciju pilsētā.
Savukārt
rajona padomes izglītības pārvaldes galvenā speciāliste – metodiķe Gaida Vārava par rajona kopējo situāciju stāstīja, ka dažviet arī pagastos situācija ir pietiekami dramatiska.
2006. gada 1. septembrī apkopotie dati rāda, ka garākās rindas uz bērnudārziem bija Amatas novadā – 58 bērni, Priekuļu pagastā – 44, Liepā – 38, Raunas pagastā – 11, Līgatnes pilsētā – 8, Nītaurē un Jaunpiebalgā – 5 bērni gaida, lai tiktu bērnudārzā. Visvairāk bērnu rindā uz bērnudārziem ir vecumā līdz diviem gadiem, tad
līdz trīs gadus vecie, un pēc tam trīs līdz četrus gadus vecie. G.Vārava stāsta: “Protams, arī rajonā aktuāla problēma ir vietu trūkums bērnudārzos. Dažviet grupiņas ir noslogotas tā, ka arī vienam vai diviem bērniem vairs nav vietas. Iespējams, Liepā varētu domāt par papildgrupas atvēršanu, bet
Jāņmuižā un Priekuļos par nepilnās dienas grupiņām,” domās dalās G. Vārava un neslēpj, ka problēma ir arī kadri, jo šobrīd pirmsskolas izglītības iestādēs trūkst pedagogu.
“Patlaban 3. pirmsskolas izglītības iestādē trūkst četru pedagogu. Skolotājas strādā ar pārslodzi. Protams, skolotājām ir mazas algas un jaunie speciālisti nenāk. Jāatzīst, ka pirmsskolas izglītības iestādes skolotājām nemaksā ne par metodisko, ne audzināšanas darbu. Viņas ārpus darba laika strādā un gatavojas nodarbībām,” domās dalās G.Vārava un atzīst, ka ir vērojama tendence, ka daudzi vecāki uz bērnudārzu vēlas sūtīt arvien mazākus bērniņus. Sākot jau no pusotra gada vecuma.
Ne alternatīva, bet iespēja
Viena no iespējām jebkurai mammai atstāt mazuli uz pāris stundām ir Cēsu bērnu un jauniešu centrā grupiņā “Cāļu saime”, kura pilsētā darbojas trešo gadu.
Kā “Druvai” pastāstīja centra pirmsskolas skolotāja Olita Āre, uz “Cāļu saimi” nāk bērniņi no divu līdz četru gadu vecumam.
“Bērniem un viņu vecākiem ir brīva izvēle – nākt katru dienu uz pāris stundām vai tikai tad, kad tas nepieciešams. Taču bērni te var uzturēties ne ilgāk par trim stundām, jo viņiem te nav iespējas
paēst un gulēt. Kaut gan gadās, ka kādreiz kāds aizmieg tepat līdzās uz dīvāna,” stāsta O. Āre un atklāj, ka “Cāļu saime” darbojas katru darba dienu no deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā.
“Kādreiz gadās, ka vienlaikus grupiņā sanāk septiņpadsmit bērni. Protams, tad ir grūti, bet vecākiem cenšamies neatteikt un bērnus paņemam vienmēr. Arī pirmdienās novērojam, ka parasti ir daudz bērnu. Tad vecākiem pēc brīvdienām varbūt vairāk darāmā,” situāciju vērtē pirmsskolas skolotāja.
Uz jautājumu, ko bērniem vislabprātāk tīk darīt laikā, kamēr viņi sagaida vecākus,
pirmsskolas skolotāja Lilita Ziediņa saka: “Viss ir iekārtots atbilstoši bērnu vecumam. Mums ir dažādas attīstošas spēles, bērni zīmē, līmē. Divas reizes nedēļā pie viņiem nāk mūzikas skolotāja. Lielākiem bērniem savukārt ir iespēja centrā papildus apmeklēt keramikas, zīmēšanas, dejošanas vai kādus citus pulciņus,” saka pirmsskolas skolotāja.
Cēsu bērnu un jauniešu centra vadītāja Dzidra Matusēviča atzīst, ka uz “Cāļu saimi” nāk bērni, kuri neiet bērnudārzā un grib komunicēties.
“Bērni te pierod pie sabiedrības, iegūst draugus un ,iespējams, nākotnē būs sagatavotāki, lai dotos uz bērnudārzu. Arī ja vecākiem ir kādas darīšanas pilsētā, bērniņu var atstāt drošās rokās, viņu šīs pāris stundas pieskatīs. Alternatīva bērnudārzam tā noteikti nav. Te nav ne ēdināšanas, ne iespējas gulēt. Arī speciāli izstrādāta nodarbību grafika viņiem nav. Vecāki bērnus atved, un viņi te vienkārši spēlējoties un komunicējot pavada savu laiku,” stāsta
centra vadītāja un piebilst, ka bērnus vecāki nereti ved arī no pagastiem.
Mazuļu skoliņa paplašinās
Vēl kāda lieliska iespēja vecākiem Cēsīs varētu būt RPIVA psiholoģiskās palīdzības un atbalsta centrā izveidotā mazuļu skola “Brīnumzaķēns”, kurp reizi nedēļā vecāki kopā ar mazuļiem var doties un pirmsskolas mūzikas pedagoģes Gunas Dālmanes vadībā ļauties dažādu attīstošu, muzikālu un ritmisku uzdevumu un rotaļu virpulī.
“No mazuļu skolas “Brīnumzaķēns” attīstošajām nodarbībām ieguvēji ir vienu līdz trīs gadus veci bērni un viņu vecāki. Vecāki, galvenokārt, jaunās māmiņas, ar
mazuļiem iziet ārpus mājas, satiekas ar citām mammām, gūst jaunus iespaidus un kontaktus. Tiekoties mazuļu skolā, vecāki dalās ar informāciju un pieredzi bērna aprūpē, gūst atbalstu un jaunas idejas rotaļām ar bērniem. Bez tam mazuļu skoliņas ir laba alternatīva tiem bērniem, kuriem nav brāļu un māsu un viņi neiet bērnudārzā,” stāsta skolotāja Guna un turpina: “Bērni attīstošajās nodarbībās apgūst jaunas saskarsmes iemaņas, satiek vienaudžus un tādējādi iepazīst pasauli. Nodarbībās bērniem piedāvāju aktivitātes, kas ļauj attīstīt pirkstu muskulatūru, kustību koordināciju, izpratni par krāsām, dažādām skaņām, faktūrām un lielumiem. Kopā ar mani mazuļi mācās klausīties dziesmiņas, kustēties mūzikas pavadījumā, un vēlāk paši arī dzied līdz,” stāsta G.Dālmane un piebilst, ka nodarbības mazuļiem notiek reizi nedēļā.
“Daudzi vecāki ar
mazuļiem stāv rindā. Esmu viena un spēju izdarīt tikai tik, cik ir manos spēkos. Bet ir arī laba ziņa. Nu jau varu atklāt, ka esam guvuši atbalstu projektā par speciālas nodarbību telpas iekārtošanu mazuļu skolas nodarbībām. Ceru, ka jau rudenī pārvāksimies uz daudz lielākām un nodarbībām atbilstošākām telpām. Līdz ar to domājam par jaunu grupu uzņemšanu un arī par to, lai mazuļiem nodarbības notiktu nevis vienu, bet divas reizes nedēļā. Domājam arī par citu speciālistu piesaistīšanu, kuri varētu vadīt nodarbības mazuļiem un viņu vecākiem,” stāsta mazuļu skolas “Brīnumzaķēns” skolotāja Guna.
Fakti: * Šobrīd pilsētā rindā uz bērnudārziem gaida 538 bērni.
* Cēsu dome jau izstrādājusi projektu jauna bērnudārza celtniecībai ar 252 vietām. * 2006. gada 1. septembrī apkopotie dati rāda, ka garākās rindas uz bērnudārziem bija Amatas novadā – 58 bērni, Priekuļu pagastā – 44, Liepā – 38, Raunas pagastā – 11, Līgatnes pilsētā – 8, Nītaurē un Jaunpiebalgā – 5 bērni gaida, lai tiktu bērnudārzā.
Komentāri