Vasaras saulgriežos, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, mūsu tauta svin Jāņus. Šie svētki uzskatāmi par vislatviskākajiem svētkiem, kurus vismazāk ietekmējušas svešas vēsmas. Senlatvijā Jāņi svinēti kopš aizvēsturiskiem laikiem, pirmsākumi aizsniedzas nepārskatāmā pagātnē – zemkopju saules kulta laikos. Bija laiks, kad Jāņu ugunskuri pauda kosmiskās un zemes kārtības vienotību visā Eiropā. Pastāv pieņēmums, ka senākais šo saulgriežu svētku nosaukums bijis Zāļu diena, nevis Jāņi. Īsti svinamais laiks ir 21. vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts. To svinam pāris dienas vēlāk, kristīgās baznīcas dēļ, kas piesaisīja Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā.
Pēc seniem nostāstiem par Jāņiem un Jāņa dēliem drīkstējuši saukties tikai svēti vīri, kuri senču ticību uzturējuši tautā. Mūsu Jānis ir viena no galvenajām auglības dievībām. Varbūt tāpēc saņemsimies un ielīgosim Jāņus kā pienākas, lai auglības svētība nāktu pār mūsu zemi, cilvēkiem, lopiņiem. Lai šie svētki dotu mums drošu un skaidru prātu un lai mēs vēl ilgi būtu latvieši! Ja salīdzinām mūsdienas un senatni, tad gan motivācija, gan pati Jāņu svinēšana stipri atšķiras. Ik gadus arvien straujāk attālināmies no tā tradicionālā dzīves veida, kas mūs saistīja ar dabu, kur Jāņu rituāls bija neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ, no vienas puses, šodien Jāņi ir „izkrišana” no modernās dzīves, bet, no otras, – tāda ir svētku iedaba – lauzt ikdienas plūdumu.
Iespējams, tāpēc Jāņi tik populāri, un pilsētnieku bari šajā dienā pamet ierastos mūrus un dodas pie dabas.
Tieši Jāņos mēs atskāršam, ka esam dabas bērni. Tieši Jāņos mēs fiziski sajūtam, kā visa dzīvā radība saņem spēkus, uzplaukst neparastā krāšņumā un dāsni dalās ar mums. Mēs jūtamies vienoti – Dievs, Daba un Cilvēks. Tā ir varena vienotība, kas rada harmoniju.
Komentāri