Sešus gadus Valda Vernere strādā Cēsu rajona slimnīcas spēļu terapijas istabā, kas darbojas bērnu nodaļā. To izveidoja, lai ārstējoties mazajiem pacientiem nebūtu garlaicīgi un ik brīdi sirsniņa neilgotos pēc mammas.
Spēļu istabā ir leļļu nams, rotaļu ātrvilciena sliedes, pieejamas galda un datorspēles. Var zīmēt, līmēt, spēlēties ar lellēm un lasīt pasaku grāmatas.
“Mēs kopā darām daudzas un dažādas lietas, lai bērniem būtu interesanti. Un viņi, līdzko ir izgulējušies, paēduši un izgājuši procedūras, skrien šurp, lai rotaļātos,” sacīja Valda Vernere, kas pēc izglītības ir bērnudārza audzinātāja un vairākus gadus nostrādājusi profesijā, un piekrita, ka dara retu darbu.
“Man patīk bērni, bet bērniem vienmēr gribas, lai viņiem velta laiku, uzmanību, samīļo. Un tas ir īpaši svarīgi, kad bērns ir ārpus mājas. Ir situācijas, kad pēc nedēļas, divām, kas pavadītas slimnīcā, paši mazākie jau mani sauc par mammu. Es gan esmu tā, kas viņiem uz īsu brīdi dienā ļauj par mammām aizmirst, jo krāsojam, līmējam, veidojam kartītes. Bērniem aizrautīgi darbojoties un vienam ar otru sarunājoties, patiesi piemirstas, ka diena paiet slimnīcā,” tā Valda.
Arī tobrīd, kad “Druva” apciemoja Valdu viņas darba vietā, mazie lūdza, lai audzīte uzspēlē loto, domino un iejūtas vilciena lokomotīves lomā.
“Protams, ka redzu bērnu sāpes, ciešanas, tad varu arī stāstīt, ka ir jau kļuvis labāk, būs vēl labāk un varēs atkal doties mājās. Ja mazajiem vēl ir paaugstināta temperatūra, vēdersāpes, tad viņi nenāk uz istabiņu. Eju pie viņiem uz palātu un kopā rotaļājamies. Zinu, ka viņi vēl pēc gadiem mani sauc par Valdas audzinātāju no slimnīcas. Man viņu vārdiņi piemirstas, bet, kad sastopu uz ielas, tad sejā pazīstu un redzu, kā bērni aug,” dalījās Valda un atcerējās laiku, kad pirms gadiem 20 auguši pašas bērni. Tikai vienu reizi viņai vajadzējis ar savējiem būt slimnīcā, bet tad mammām pat nav ļauts pa nakti pie bērna gultiņas palikt.
“Tagad mammām pat ir atsevišķa gulta, kurā gulēt. Man liekas, ka šādi domājot, mūsu dzīve ir kļuvusi tikai labāka,” sprieda Valda un atzina, ka rotaļu istabas nepieciešamību novērtē arī bērnu vecāki. Reizi no reizes ir jāpērk jaunas spēles, jauni zīmuļi, papīrs, krāsas un līme ir vajadzīgi vēl biežāk, un Valda priecājas, ka vecāki, kuri var atļauties ziedot, to arī dara. Daži atstāj 50 santīmu, citi vairākus latus. Dažas ģimenes pirkušas un dāvinājušas lelles, galda spēles, mašīnas.
“Ir apkārt daudz labu cilvēku. Mūs reiz pārsteidza cilvēki, kuri atnesa veselu kasti ar mantām. Pieklauvēja pie durvīm, pateica paldies, ka strādājam, un atstāja tik vajadzīgas lietas. Zīmuļus, papīru un līmi bieži pati veikalos nopērku, tāpat skatu, kura puzle nolietojusies, arī to par saziedotajiem līdzekļiem iegādājos,” stāstīja Valda un piebilda, ka svētku laikā bērni sazīmējuši daudzus apsveikumus, kas dāvāti mammām, tētiem, arī medmāsām un dakterēm. Lai arī svētku laiku nodaļā pavadījuši gandrīz 20 mazie pacienti, viņiem, visticamāk, šīs dienas atmiņā nepaliks vien kā drūms notikums, bet arī kā piedzīvojums un iespēja satikties ar jauniem draugiem.
Komentāri