Biruta Dricka 15 gadus strādāja par pastnieci Raunas pagasta Dānieļos. Tā kā VAS Latvijas Pasts modernizējas un pāriet uz motorizēto pasta piegādi, kādas 26 pastnieces mūsu rajonā zaudējušas darbu, to vidū arī Biruta.
Pēc dabas viņa ir dzīvespriecīga un tagad, dzīvojot savās mājās Raunas pagasta „Kaivās”, teic, ka vairāk laika atlikšot mājsaimniecībai.
-Vai sirdī tomēr nesēž sāpe, ka no tik ilgu gadu darba bija jāaiziet?
– Pirmās dienas. Kaut gan tas, ka darbs būs jāpamet, nebija pārsteigums. Zināju, par to jau sen ru-nāja, ka pasts pāriet uz motorizēto klientu apkalpošanu. Jāatzīst gan, ka grūti bija vakaros, kad gāju gulēt. Daudz domāju par darbā pavadītajiem gadiem, bet jāteic, ka tagad brīvajā laikā beidzot (uzsver) esmu apciemojusi radus un ar bezdarba situāciju esmu apradusi. Kad darbu uzteica, citu nepiedāvāja, bet trīs mēnešus saņemšu kompensāciju. Kad bija jāiet prom, kolektīvā sataisījāmies uz raudāšanu, bet teicu, ka nekas jau īpašs nav noticis.
– Kā materiāli bez darba varēsiet iztikt?
– Man ir pensija. Arī strādājot pastā, saņēmu pilnu pensiju, jo esmu iz-audzinājusi sešus bērnus. Nu jau gan viņiem katram sava dzīve.
– Vai, pastu piegādājot, gājāt kājām, vai braucāt ar velosipēdu?
– Ar to neprotu braukt, tāpēc visus 15 gadus gāju kājām. Ja tā padomā – dienā nostaigāju ap 20 kilometru. Nevaru jau apgalvot, ka vienmēr šo attālumu nosoļoju. Bija, kad kāds
garāmbraucot mēdza apturēt mašīnu un gabaliņu aizvest. Bijis visādi, vai Dieviņ! Reiz iesēdos mašīnā un tad bija jādomā, kā ārā tikt. Atceros, tas bija 90. gadu beigās. Aptur mašīna: „Kur jūs iesiet?” jautā un stāsta, ka meklē kādu māju, bet, kad iekāpu mašīnā, sapratu, ka viens braucējs jau galīgi noplīsis. Arī šoferis uz jautājuma zīmes. Bija arī kuriozs. Eju. Aptur mašīnu „Druvas” bijušais fotogrāfs, raunēnietis Dainis Saulītis. Ak, dieviņ, kāda kliente to redzēja un izdomāja, ka Dainis tagad vadās pastu.
Atceros arī laikus toreiz, kad atnācu dzīvot uz “Kaivām”, vecā pastniecīte pastu piegādāja ar zirgu. Jāatzīst, ka kājām staigāšana man neko sliktu nav izdarījusi. Tagad taču popularizē veselīgu dzīves veidu!
– Vēl nesen Latvijā izskanēja šausmu gadījums par uzbrukumu pastniecei, kura zaudēja dzīvību. Vai pastnieka darbs ir riskants?
– Bailes tiešām savā darbā esmu piedzīvojusi. Tas, ja pareizi atceros, bija 2002. gadā, kad Raunas pagastā kāda sieviete noslepkavoja vecu vīru. Tad man uznāca pamatīgas bailes, kā esmu gājusi pie viņas ar pasta somu. Atcerējos, ka viņas rokās vienmēr bija lieli naži. Pēc slepkavības viņu gan tūlīt atmaskoja un saņēma ciet.
– Vai no ciema suņiem nebaidījāties?
– Te ir jāuzdod jautājums to saimniekiem. Viņiem būtu jāpadomā, ko no viņa mīluļa var sagaidīt. Bijis visādi. Atceros, kā kāda suņu meitene nāca uz kaimiņiem pie kavalieriem, ceļā satikāmies, pat nemanīju, kā Kaukāza aitu suņa platā mute bija man tieši pie sejas. Paldies Dievam, man līdzi bija pipariem pildīts baloniņš. Uzpūtu un suni aizbaidīju. Ja runājam par pieredzi, tad arī ar suņiem pastnieks visu var sarunāt. To daba tikai jāpazīst. Vienmēr kabatā līdzi ņēmu konfektes. Pametu sunim un, kamēr tas bija aizņemts ar kārumu, varēju savu darbu izdarīt. Reiz bija tā. Iegāju kādā sētā. Suns man bija zināms, bet saimnieces nebija mājās. Uzkāpu pa kāpnēm , bet pēc tam bija jādomā, kā tikt prom – suns nikni stāvēja man priekšā. Labi, ka kabatā bija konfektes – tās pasviedu un novērsu suņa uzmanību. Daudzi suņi mani jau bija iepazinuši, bet, kad atvaļinājuma laikā aizvietoju pasta nodaļas priekšnieci, daudzās mājās kontakts ar mājas sargiem bija jāveido no jauna.
– Kāpēc sākāt strādāt par pastnieci?
– Vecā pastniece gāja pensijā un šo darbu uzņēmās mana meita. Kad viņa gaidīja bērniņu, devos strādāt viņas vietā. Uz darbu jāiet tikai ap astoņiem no rīta.
– Kā pārdzīvojāt laiku, kad šī gada sākumā jaunā Latvijas Pasta datoriekārta ar preses piegādi sajuka prātā?
– Abonentiem nesām to, ko mums atsūtīja. Bija arī nepareizas adreses. Pārsvarā liels ķīselis bija ar žurnālu piegādi. Daudzi iedzīvotāji rakstīja iesniegumus kompensāciju izmaksai par nesaņemtajiem preses izdevumiem.
– Cik kilogramu smagu somu katru dienu nesāt?
– Kāds klients bija pasūtījis presi, kas svēra ap trīs kilogramiem. Pirmām kārtām aiznesu viņam un citiem Dānieļu centra pasūtītājiem, tad gāju uz pasta nodaļu atpakaļ, ņēmu nākamo porciju.
– Kā tikāt galā ar mājas saimniecības darbiem, ja būtībā visa diena pagāja ceļā pa Dānieļiem?
– Bija jāpaspēj. Pastnieki strādā arī sestdienās. Brīva bija tikai svētdiena. Domāju, ka pasts varēja izrēķināt un kaut mēnesī reizi iedot brīvu pirmdienu.
– Kādus preses izdevumus Dānieļu iedzīvotāji pasūtīja visvairāk?
– Laikrakstu „Druva” šogad bija abonējuši ap 60 iedzīvotāju. „Latvijas Avīzes” gan nesu tikai kādas 20. Jāteic, ka pasūtījumu skaits katru gadu mainījās. Kad pirms 15 gadiem sāku strādāt, tad „Druva” bija pasūtīta pāri simtam. Presi jau vairāk pasūta vecāka gada gājuma cilvēki. Ja kāds vecītis aiziet aizsaulē, tad avīzes uz to vietu vairs nav kam nest. Man bija tādi mīļi veci cilvēki, kuri tagad aizgājuši mūžībā. Kādam, kuram nesu presi, bija vairāk nekā 80 gadi. Viņš pasūta televīzijas programmiņu un žurnālu par medībām. Vīrs reiz teica, ka pats vairs medībās nespēj iet, tādēļ izlasa, kas mednieku pasaulē notiek. Tie, kuri nevar atļauties vairākus preses izdevumus, pasūta Druviņu, lai zinātu, kas notiek rajona dzīvē.
Jāteic, ka jauno ļaužu, kuri pasūtītu avīzes, manā apgaitā tikpat kā nebija.
– Kas pastnieka darbā ir visgrūtākais?
– Negaisa laiks un vētras. Jāiet tā vai tā un darbs jāizdara. Aizpagājušā gada janvārī, kad bija lielie vēja pūtieni, ejot pa ceļu, dzirdēju, kā mežā koki brīkšķ un lūst. Kad negaiss, tad ieeju kādā mājā, pagaidu, bet cik ilgi gaidīsi, jo darbs jāizdara. Lietus laikā gan var staigāt. Iemanījos nodrošināties ar plēves maisiņu, kur nesamo salikt, un tad visu somā.
– Kā iedzīvotāji pastnieku sagaida?
– Jāteic, ir tādi, kuri tagad pārdzīvo, ka vairs nestrādāju, jo 15 gadu laikā pie manas ierašanās bija pieraduši. Arī man pašai daudzi jau sirdī iekrituši. Gaidīja pastniecīti ar tēju un kafiju. Iespējams, ka tagad ar viņiem reti tikšos vai vairs netikšos nekad. Man gan bija jārēķinās, cik katrā dienā darbiņu un kādu laiku katras mājas viesmīlībai varu atvēlēt. Īpaši rudenī ilgas sēdēšanas un tērzēšanas nepatika, jo tumsa iestājās agri. Daudz laika darbā pagāja. Kamēr sarakstīju elektrības maksājumu kvītis. Cilvēkiem, kuri dzīvoja vieni, bija jāpieraksta arī elektrības skaitītāja rādītāji. Ja tantukam ir 90 gadi, ko viņa pati var izdarīt?
– Kā vērtējat motorizēto pasta piegādi?
– Ja ar mašīnu brauc, piemēram, sūtījumu pakas piegādāt ir vieglāk. Kad pati staigāju, cilvēkiem pavasarī nesu arī dārzeņu un puķu sēklas, uz Ziemassvētkiem svecītes. Nestiepu jau visu vienā dienā. Sadalīju, kuram nepieciešams ātrāk, kurš vēl var pagaidīt. Jaunā pastniece tagad sūtījumus piegādā ar personīgo, Latvijas Pasta īrēto, transportu. Nezinu, kā viņai veiksies, kaut vai tagad pavasarī, pa tiem trakajiem ceļiem? Atzīstu gan, ka ar motorizēto transportu visu nepieciešamo var piegādāt uzreiz. Uzskatu, ka tagad, kad ieviesta motorizētā pasta piegāde, vajadzēja vienu automašīnu, kas pieved tikai pensijas, lai ikdienas pastnieks ar naudu vispār neko nedara.
– Ko domājat darīt bezdarbnieces statusā?
– Vai tad mājās nav ko darīt? Rau-nas pasta nodaļai trūkst operatoru, bet tur strādāt neesmu domājusi iet. Gribu beidzot pabūt mājās un to kārtīgi sakopt, jo visus šos 15 gadus bijis tikai skrējiens un skrējiens. Kad vakarā pārnācu no darba, vēl bija jāsēž un jāsakārto visi radu raksti, lai otrā dienā nodotu atskaites par iekasēto elektrības samaksu, preses pasūtīšanu un izmaksātajām pensijām. Tomēr jāteic, ka arī govis ganīt un slaukt nav tik vienkārši. Katrs darbs prasa savu piepūli. Tā jau tagad ir visā dzīvē, ka sevi jāpārstartē uz citu programmu un darbību. Kas kādreiz darīts, tas padarīts.
Komentāri