“Man porcelāns ir ļoti mīļš. Skatoties uz savu kolekciju, es redzu ceļojumus, notikumus, atceros cilvēkus, kurus esmu satikusi,” sacīja Raunas pagasta “Ziedugravu” saimniece Aina Uļjāne, kura porcelāna kolekcionēšanu pārņēmusi no tēva. Apmēram 40 gados izdevies sakrāt nedaudz vairāk par 300 figūriņām. Tās vestas no Vladivostokas, Vjetnamas, Anglijas. Krievu laikos daudzas cilvēku un dzīvnieku figūras vestas no Padomju Savienības, tagad delfīniņus, ziloņus un suņukus var nopirkt arī pašmāju veikalos.
“Arī manai lielajai meitai patīk šie nieciņi, bet viņa saka, ka krātu tikai ziloņus. Tie nesot laimi. Tā laikam stāstot kāda afrikāņu paruna. Tagad man ir daudz zilonīšu, bet mīļākā laikam tomēr ir šī porcelāna dāma krāsainajos brunčos, jo tā ir ļoti sena. Es biju pavisam maza, kad to uzdāvināja,” sacīja Aina un piebilda, ka arī šajos Jāņos viņai sadāvinātas māla mantiņas, bet porcelāns tomēr esot skaistāks. Kāpēc? Tāpēc, ka dzidrāks un trauslāks nekā atmiņas, sajūtas, domas. Un Aina atklāj, ka ne jau tikai kolekcija kā vaļasprieks ir viņas pasaule. Viņa sētā ik uz soļa varot iepazīt dažādo dienu garšu un sajust dzīvotprieku.
Tik tiešām “Ziedugravās” it kā viss ir pa rokai – pārdesmit metrus no mājas Raunas Staburags, acu skatienam sniedzoties tālumā, paveras baznīcas tornis, blakus viļņojas pļavas, kur brūnie punkti ir saimnieces Ainas Uļjānes teles, kas izlaistas ganībās, kā balti ciņi blakus sagūlušas aitas.
“Citi jau saka – būtu sēdējusi, sauļojusies un priecājusies, bet es neciešu slinkus cilvēkus. Nu, kā var nestrādāt! Mūsu mājā vienmēr ir strādāts. Un tagad man vienai ar visu jātiek galā. Vien mazā Simona nāk palīgā. Kādreiz paaicinu kādu vīru, bet, ja aizdzeras, tad vairs nav atpakaļceļa. Manā mājā neviens nedzer! Es bieži domāju, ja te visu- pagalmu, sētu, apkārtni varētu tā pa nopietnam sakārtot, tad es varētu to smukumu čubināt un strādātu tikai iztikšanai. Bagātie jau tāpat nav laimīgi,” sacīja “Ziedugravu” saimniece Aina Uļjāne un piebilda, ka pēc 50 gadiem jau cilvēks sāk nodzīvoto laiku pārdomāt. Tad gribas apsēsties zaļā zālītē un ieraudzīt pašu vērtīgāko.
“Kā būtu, ja dzīvi sāktu no jauna? Tāpat jau, kā Dieviņš būtu devis, tā būtu,” nosaka Aina, kura labi apzinās, ka svešie un paziņas viņu par dzīvošanu laukos, kur līdzās tik daudz skaistā – dabas dotā un pašu veidotā, pat apskauž.
“Ja jau tā godīgi jāsaka, kāpēc man tas daiļdārzs vienmēr tāds izkopts, tad tas ir roku darbs. Visu zāli tā arī izplēšu un cūkām atdodu! Man pensijas nav, jāstrādā,” pasmaidot nosaka Aina un uzrunā pirmklasnieci Simonu, kas ir Ainas audžumeita. “Tev ar te patīk izskrieties, vai ne! Un zosis, pīles ir tava saimniecība! Kad domāju par savu dzīvi, tad tagad to bez Simonas vairs nevaru iedomāties. Mani bērni jau lieli, bet man žēl to bārenīšu. Vienmēr esmu teikusi, lai nāk pie manis tie, kam nav mātes un tēva. Es vairākiem esmu palīdzējusi, kas atkal savā dzīvē aizgājuši. Bet Simona tagad ir kā pašas bērns,” tā Aina un stāsta, ka abas reizumis noiet līdz upei, ka parunājas par dzīvi un skatās, kā pavasaros raisās lapas ozoliem, kā sazied pienenes, kā citi atbrauc pie Staburaga, lai pakavētos dažas minūtes, lai papriecātos par nogāzēm, aiz kurām paslēpjas un tad atkal steidzas prom gubu mākonīši, bet “Ziedugravu” vecajai un jaunajai saimniecei šīs dabas dāvanas paliek uz mūžīgiem laikiem.
“Te ir vismierīgākā vieta! Pasaulē otru tādu vairs neatradīsi,” nosaka Aina un iebrien ugunslilijās. Viņu var apskaust ne tikai par to, ka dzīvo šādā dabas stūrītī, bet arī par to, ka sapratusi, cik ļoti paveicies, jo sajutusi to, kam dzīvē patiesi ir vērtība.
Komentāri