Cēsnieki Rita Merca, Inese Suija – Markova un Juris Markovs decembrī pabija Brazīlijā. ”Brauciens bija netipisks, neizmantojām tūrisma firmu pakalpojumus, braucām uz savu galvu, bez izplānotiem maršrutiem, rezervētām viesnīcām. Zinājām, ko gribētu redzēt. Gluži kā studenti,” stāsta Inese un piebilst, ka tikai tā svešā zemē var iepazīt vietējos cilvēkus, viņu sadzīvi.
Brazīlija lielākoties asociējas ar Rio, džungļiem. Cēsnieki ceļoja pa valsts ziemeļaustrumu reģionu, Cearas štatu, kur ir stepes. Brīžam bijusi sajūta, ka atrodas Āfrikā.
Ceļotāji nedzīvoja greznās viesnīcās, līdz ar to bija iespēja redzēt un arī izjust Brazīlijas dzīves ritmu, iepazīt cilvēkus. No decembra līdz februāra beigām Brazīlijā ir atvaļinājumu laiks. Tad viņi atpūšas. Bieži vien atpūta izpaužas kā ģimenes nīkšana pludmalē un tāpat kā Latvijā – alus malkošana. Bet ne tikai.
Jāmāk uzticēties
”Lai gan dzirdēts ne mazums brīdinājumu, ka Brazīlijā var tevi apzagt, paldies dievam, ar to nesaskārāmies,” saka Rita. Vairāki piedzīvojumi par to liecina.
”Pirmajā rītā ap plkst. 5.30 (Latvijā tad bija 10.30) izgājām pastaigāties. Visa dzīve jau ritēja pilnā sparā. Viņi sporto ļoti daudz, skrien, nav dūšīgi kā amerikāņi,” pirmos vērojumus stāsta Inese. Abiem ar vīru kāds vietējais piemeties par draugu. ”Angliski Brazīlijā nerunā. Sazinājāmies ķermeņa valodā. Puisis piedāvājās pavadīt pa apkārtni. Viņš portugāliski stāstīja, mēs neko nesapratām, vien pa vārdam. Uzzinājām, kurā ielā tūristiem uzbrūk, kur var nopirkt narkotikas. Beigās viņš pastāstīja, ka ģimenē tikko piedzimis bērns un
ļoti vajadzīga nauda. Nebijām skopi. Kā vēlāk smējāmies, ieguvām sev vietējo jumtu,” stāsta Inese, bet Rita pārliecinājusies, ja pats esi draudzīgs, tādi būs arī vietējie. ”Bet jāuzmanās ir visu laiku. Īpaši pilsētās soma jāsargā, fotoaparāts,” viņa uzsver. Inese nelielā ciematā gribējusi nopirkt dāvanai tamborētu kleitiņu. Tā, ko pārdevēja piedāvājusi, likusies par mazu. ””Neuztraucies, uztamborēšu citu! Rīt nāc pakaļ!” Paņēma naudu un aizgāja. Protams, nākamajā rītā gāju ar bažām. Bija man cita kleitiņa,” stāsta Inese. Situācijas, kurās Latvijā rīkotos pavisam citādāk, bijušas daudzas. Un ne reizi uzticēšanās nav pievīlusi.
Dolāri neder
Pirms ceļojuma viņi lasījuši, ka Brazīlijā bez problēmām var norēķināties ar kartēm, ar ASV dolāriem. Izrādījies – nekā. Fortalezā, kur dzīvo 11 miljoni cilvēku, bijis grūti atrast banku, vietējie izmanto bankomātus. ”Nevienā bankā nevar samainīt valūtu. Vismaz tajā štatā, kur bijām mēs. Valūtas maiņas punkti tādi, kā mums bija 90. gadu sākumā. Turpat uz ielas vietējie saprata mūsu problēmu un piedāvājās palīdzēt. Mūs ieveda patumšas ēkas trešā stāva dzīvoklī. Tur sēdēja četri aizdomīgi vīri. Viens ar zelta ķēdi kaklā – boss, otrs spaidīja kalkulatora pogas un rēķināja, trešais saskaitīja dolārus, ceturtais izdeva vietējo naudu. Sajūta bija ne tā labākā – gan jau mūs apkrāps, un arī bailīgi. Viss notika godīgi, un arī čeku izdeva. Uz tā gan nebija nekādu rekvizītu. Lielpilsētās ir bankomāti, un var izņemt skaidru naudu. Tāds, kas ņem pretī Visa vai Mastercard, gan bija jāmeklē,” par piedzīvoto stāsta Rita, bet Inese papildina: ”Brazīlijā cilvēki dzīvo uz parāda. Visur veikalos ir divas cenas – mēneša maksājums un pilnā. Pat kurpes vai somu var pirkt uz kredīta. Var vien pabrīnīties, kā valstī, kur dzīvo 187 miljoni cilvēku, var kontrolēt kredīta ņēmējus.” Kādā ciematiņā cilvēks pircis pārtiku, nemaksājis, bet dati
ievadīti uzskaitē, maksās
kādreiz. ”Restorānā uzraksts, ka var norēķināties ar kredītkarti. Kad paēdām, gribējām samaksāt. Nekā. Oficiants paņēma aiz rokas un aizveda uz lielveikalu, kurā bija termināls un varēja samaksāt par vakariņām,” vēl kādu neierastu situāciju stāsta Inese. Nabadzība
40 miljoni Brazīlijas iedzīvotāju dzīvo absolūtā nabadzībā. Pie lielākajām pilsētām kvadrātkilometru platībā redzami graustu rajoni. ”Izskatās ekstrēmi – betona sienas, istabās nekā nav. Apkārt milzīga netīrība. Greznām viesnīcām blakus grausti, kur skraida pamatīgas žurkas. Sēdējām viesnīcas terasē, vērojām saulrietu okeānā, bet pa karnīzi skraidīja žurka,” atceras Rita, Inese uzsver, ka visneiedomājamākā ir nabadzība. Ja dzīvē negadās veiksme, izrauties no tās ir neiespējami. Paradokss – jo lielāka nabadzība, jo ģimenēs vairāk bērnu. ”Ļoti daudzi bērni ubago. Ielu bērni dzīvo pažobelēs. Kā sušķīši, vienā krekliņā, skrien klāt, rāda puncīti, ka grib ēst. Vienu vakaru ēdām kafejnīcā. Kādai ģimenei uz galda bija daudz ēdamā, viņi pasauca vietējo bērnu. Viņš rija, grāba ar rokām. Tādu bērnu ir miljoni,” stāsta Inese, bet Rita piebilst, ka līdztekus nabadzībai zeļ narkomānija.
Valstī narkotiku tirdzniecība nav atļauta. ”Arī mums piedāvāja. Sarunā kāda vietējā sieviete stāstīja, ka viņas
20 gadus vecais dēls arī lieto. Māte gan to neuzskatīja par problēmu. Tātad šajā sabiedrībā tas ir pašsaprotami,” atceras Rita. Zivis, augļi un kašasa
Ēdienu garšas Brazīlijā pārsteigumu nesagādājušas. Tā kā ceļotāji lielākoties pabijuši okeāna
piekrastē, izmantojuši izdevību baudīt jūras veltes. ”Jericoacoarā iepazināmies ar vietējo gidu Abrahamu. Puisis, kuram sešu klašu izglītība, runāja vairākās svešvalodās. Ieminējāmies, ka gribam izbaudīt vietējo virtuvi. Pats pieteicās pagatavot. Viesnīcas virtuvē viņš mums sagatavoja
zivi banānpalmu lapās, krabi ar ananasiem. Viss bija ļoti garšīgi,” stāsta Inese un piebilst, ka garšojusi visdažādākās zivis, kā arī okeāna krabjus.
Zivis vietējie ēd ar rīsiem, kartupeļiem, tomātiem, gurķiem, salātu lapām, burkāniem. Tomāti un gurķi nav tik sulīgi kā Latvijā. Garšīgi bijuši ananasi ar garnelēm. ”Tik daudz zivju un augļu nekad nebiju ēdusi,” atceroties gardās maltītes, uzsver Inese un paskaidro, ka tie, ko Latvijā var nopirkt, nav ananasi. Tik skābi Brazīlijā neesot pat visskābākie.
Brazīlijā kafejnīcās un restorānos ēdienkartē pārsteigumu nav. Liellopa un vistas gaļa, ļoti reti cūkgaļa. Pie mājām gan redzētas skraidām mazas, melnas cūciņas. Pasūtot ēdienu, izvēlas mērci un gaļu, ikreiz klāt ir kartupeļi un rīsi.
Saldajā ēdienā – saldējums ar augļiem. Dažviet piedāvāts arī pudiņš. Protams, diezgan liela kūku izvēle.
Nacionālais dzēriens kašasa – cukurniedru šņabis. Iecienītākais kokteilis karpirinja. Šņabi sajauc ar laima sulu, daudz ledus, klāt pieliek arī cukuru. Salds, garšīgs dzēriens un vēss.
”Nelielās ēstuvēs cenas nav augstas, kafejnīcās ēd lielākoties tūristi, un cenas ir kā pie mums. Par vakariņām diviem samaksājām 15 latus,” stāsta Inese un atgādina, ka nekā lēta pasaulē nav. Brazīlijā patlaban ir ekonomiskā izaugsme, un tā ir dārgākā Latīņamerikas valsts.
Cēsnieki bija gatavojušies, ka var gadīties, ka organisms protestēs pret svešajā valstī pastāvošo higiēnu un ēdienu. ”Mūsu organismi visu pieņēma. Reiz aizgājām uz visparastāko ēdnīcu. Ēdienam nebija ne vainas. Pēkšņi atskanēja sitieni un kliedzieni. Viens ēdājs sita prusakus,” nu jau ar smaidu stāsta Rita un piebilst, ka Brazīlijā kafija patiešām ir ļoti garšīga.
Ar laipnību iekaro sirdis
Cilvēki Brazīlijā ir ļoti labsirdīgi. Inese atkal saka – paradokss. Dzīvo mūsu izpratnē ekstremālā nabadzībā, bet nav stresa pārņemti. Viņus nenomāc dzīšanās pēc mantas, naudas. ”Viņi ir dzīves baudītāji, klimats ļauj tādiem būt. Zvejnieku ciemā redzējām – no rīta vīrs aiziet, pazvejo, atnāk mājās, iedzer kašasu vai kokteili, klausās sambu, paguļ pusdienlaiku, tad pusnakti notrallina. Viņi laimīgi ar to, kas viņiem ir,” pārliecināta Inese. Tiesa, dažam zvejniekam laiviņa izskatoties pēc dēļa ar beņķīti.
Cēsnieces pārliecinājušās, ka Brazīlijā, kā jau dienvidzemē, dzīvo tirgotāji. Viņi mēģina pārdot visu. ”Tirgū tā ņirb, ka beigās apjūc, jo tur var nopirkt visu,” stāsta Inese un piebilst, ka viņi ir arī labi amatnieki. No neiedomājamiem materiāliem kaut ko izgatavo. Saliek kopā gliemežvākus un izveido figūras, gatavo krokodila un haizivs zobu krellītes. Tūristiem tādi nieki patīk. Inese atgādina, ka lielveikali visur pasaulē ir vienādi. Arī Brazīlijā. Tās pašas preces, tikai atšķirība, ka tur ir vasara.
”Viņi ļoti grib draudzēties, runāties. O briegado – paldies -teicām nepārtraukti. Tas viss notika neuzbāzīgi, bet, tikko no viena uzmanības biji ticis vaļā, jau uzrunāja nākamais. Tas ir apgrūtinoši, bet jāpieņem kā vietējā īpatnība,” stāsta Rita. Cēsnieces novērojušas, ka daudziem jauniem puišiem un meitenēm peļņas avots ir pakalpojumu sniegšana. Tur nevienu nepārsteidz padzīvojuši tūristi kopā ar jaunām meitenēm vai
pusmūža sievietes ar jauniem zēniem. Jericoacoara
Tā ir vieta, kas no atmiņas neizbālēs ilgi, par to pārliecināta gan Rita, gan Inese. Tas ir iecienīts kaitotāju un sērfotāju gala mērķis. To sauc arī par vēju paradīzi. ”Tā ir kā liela fotokartīte. Ej, kur gribi, brīnišķīga ainava,” saka Inese.
16. decembrī izsūtījuši draugiem kartītes ar skaistām ainavām, pagājušonedēļ pēdējie saņēmuši. Nākušas taču no Brazīlijas.
Pirms 20 gadiem te nebija elektrības, ūdensapgādes. Tagad te ir daudz mazu veikaliņu, viesu namu, viesnīcu. Ar elektrību gan ir, kā ir. Kabelis ierakts 20 centimetru dziļumā, kad uznāk lietus, rodas īssavienojums, un visā ciematā iestājas tumsa. Ciematā nav nevienas asfaltētas ielas. Lai tūristi nesabojātu vidi, tas ir nacionālais parks. Ar bagiju vari braukt tikai kopā ar gidu. ”Tā ir savvaļas vieta joprojām. Lai gan… Kādu vakaru pastaigā satikām 20 latviešus no Rīgas, kuri bija atbraukuši kaitot un sērfot,” cik pasaule maza, vēlreiz pārliecinājušās cēsnieces.
”Ik vakaru pirms saulrieta tūristi dodas uz Duna Delsol (saules kāpu).
Saule nirst okeānā, un ik minūti mainās tās forma un krāsas. Tad vietējie mūzikas pavadījumā dejo kapueru. Tā patiesībā ir cīņas veids no vergu laikiem. Lai izvairītos no sitieniem, vergi izmantoja īpašas kustības, kuras tagad izdejo. Tagad Brazīlijā ir pat kapueras skolas. Izpildījums bija fantastisks,” atceras Rita.
Aktīvā dzīve šajā pilsētiņā sākusies pēc saulrieta. Tad nez no kurienes parādījušies tirgotāji, sākusi skaļāk skanēt mūzika. ”Dzīvojām interesantā viesu namā. Uznāca lietus, tad pagalmā lēkāja milzīgas vardes. Kad pieskāries, tās uzpūtās. Pa istabām skraidīja 20 centimetrus garas ķirzakas,” eksotisku ainu uzbur Inese un piebilst, ka Brazīlijā nav mirkļa, kad valda
pilnīgs klusums. Naktī šalc vējš, dzied kukaiņi. Piecos no rīta sāk skanēt samba. Eksotika ik uz soļa
Inese atzīst, ka albums par Brazīliju viņai ir viskrāsainākais. Saulrieti okeānā un viļņi, paisumi un bēgumi, putekļainā stepe…
”Brazīlija ir kontrastu zeme,” saka Inese. Cēsnieki, lai tiktu uz kādu kartē izraudzītu vietu, brauca gan sešas stundas ar autobusu, gan īrēja džipu. Autobuss bijis komfortablāks nekā Latvijā, cena par braucienu apmēram tāda pati. ” Palmas nokaltušas. Zeme no sausuma saplaisājusi. Aiz bada ceļmalās nosprāguši lopi. Cilvēki iznīkuši sēž ceļmalā. Iespaids kā nekurienē,” stāsta Inese un piebilst, nu tādas Brazīlijas ainas neredzēs, braucot pa tūrisma firmas sastādītu maršrutu.
Ar džipu tika nobraukti 700 kilometri. ”Kad to ieraudzījām, pārsteigums bija milzīgs. Vismaz 30 gadus veca mašīna. Kad izkāpām, bijām kā ogļrači, drēbes un paši netīri. Bet autiņš ripoja,” atceras Rita un rāda fotogrāfiju ar milzīgiem okeāna viļņiem, kuros vidusmēra peldētājam labāk neriskēt mesties. Varot lēkāt pa viļņiem un baudīt 30 grādus siltu ūdeni vai arī skatīties, kā lēkā delfīni. Var gaidīt paisumu vai bēgumu. Par to, ka Brazīlijā mīl futbolu, gan pārliecinājušās. To spēlē visur un visi. Televīzijas seriālus gan neredzējušas. TV kanālos dominējis futbols. ”Kādu laiku pa Eiropu braukt negribēsies. Eiropā visu var prognozēt. Gribas redzēt citādo, neparedzamo,” saka Inese, un Rita piebilst, ka izdzīvotas nepieredzētas izjūtas, satikti brīnišķīgi cilvēki un redzēta tāla zeme.
Komentāri