Latvijas Darba devēju konfederācija pērn atzīmēja 15 darba gadus. Atskatam un arī situācijas raksturojumam tā izdeva grāmatu “Sociālā partnerība un tirgus ekonomika Latvijā. Sarunas ar Latvijas uzņēmējiem.”
Izdevumā par sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību raksta politoloģe Elīna Egle, ekonomiste Raita Karnīte veikusi analīzi par tirgus attīstību Latvijā. 15 sarunas ar uzņēmējiem, kuri ne tikai pazīstami biznesā, bet arī aktīvi dažādās organizācijās, paši iesaistās biznesa vides veidošanā, uzrakstījis žurnālists, raiskumietis Andris Vanadziņš. Uzņēmējus izvēlējās konfederācija. Sarunas ar uzņēmējiem bijušas atklātas. Andris labprāt “Druvai” pastāsta par saviem secinājumiem, vērojumiem.
– Tie ir 15 veiksmes stāsti. Tas bija interesants darbs, ilgas sarunas ar uzņēmējiem. Viņi stāstīja par pirmo miljonu, neveiksmēm un vērtēja situāciju uzņēmējdarbībā. Sarunas notika vasarā. Uzņēmēji jau minēja iemeslus, ka mīkstās piezemēšanās nebūs. Politiķi mānīja sevi un sabiedrību ar mīksto piezemēšanos. Visu neatkarības gadu laikā nav tapusi prātīga tautsaimniecības attīstības stratēģija. Mums ir tradīcijas, resursi, darbaspēks, bet uzņēmējdarbībā nav prioritāšu, nav valsts atbalsta. Daudzi uzņēmēji minēja uzpūsto, smagnējo valsts pārvaldi. Viena nelaime, ka birokrātija ir lēna, bet galvenā nelaime, ka arī tautsaimniecības vide tika veidota pakārtoti ierēdņu ērtumam, nevis biznesa interesēm. Pēteris Šmidre stāstīja piemēru. Iegājis Amerikā vienā biznesa atbalsta fondā, kur palīdz tiem, kuri grib kaut ko sākt. Sācis stāstīt, ka viņam ir ideja, viņš nav Amerikas pilsonis un to ideju viņš negrasās īstenot Amerikā, bet Latvijā. Visi darbinieki saskrējuši un sprieduši, kā palīdzēt cilvēkam rast risinājumu, lai varētu iedot starta kapitālu – 50 tūkstošus dolāru. Mums uzņēmēji var stāstīt n-tos piemērus, kur sadūrušies ar attieksmi – tu tikai nedomā kaut ko sākt. Un, īpaši jaunajā paaudzē, veidojas uztvere, ka labi būt klerkam bankā vai ierēdnim
valsts institūcijā, jo tur tev ir sociālās garantijas, komandējumi
uz siltām zemēm, bet galīgi neizdevīgi ir būt uzņēmējam, jo tevi kontrolēs, izspiedīs kā citronu. Vide nestimulē mazos uzņēmējus. Vai Straupes zemnieku tirdziņš nebūtu jāstimulē, vai no tā neiegūst amatnieki un zemnieki! Bet PVD tur ierīkojis sezonas ganības un, nedod Dievs, ja kādam nebūs kāds papīrītis kārtībā. Iniciatīva tiek slāpēta, nevis veicināta.
– Uzņēmēji stāstīja par savu pieredzi un reizē analizēja situāciju. Nozares dažādas, bet skatījums uz problēmām stipri līdzīgs?
– Celtniecībā Jānis Lancers jau vasarā, kad viss bija kārtībā, runāja par absurdu, ka katrs varēja kļūt par celtnieku, un slavu, ka celtnieki kleķerē papīra namiņus. Cik ilgi tas var turpināties?
Ivars Strautiņš stāstīja par pārtikas pārstrādi, par to, ka jācīnās, lai valsts atbalstītu eksportu. Tas citur pats par sevi saprotams. Un te nāk prātā zināmais
Olbraitas piemērs par Coca Cola, tas gan ir smieklīgs, bet pierāda, ar ko nodarbojas valsts pārstāvji ārpolitikā. Aizstāv savu uzņēmēju intereses. Bet mūsējie – klanās un pēc tam saka, ka Brisele mums teica.
Uzņēmēji, izbaudot ierēdņu augstprātību, nevēlēšanos uzklausīt, vairs nespēj runāt bez asumiem. Tagad, kad esam grāvī, nu jau dzird, ka ierēdņi sāk konsultēties. Uzņēmēji bija ļoti neiecietīgi pret korupciju, Māris Rēvalds runāja par izkropļoto veselības pakalpojumu tirgu. Viņš teica: “Tur, kur parādās valsts investīciju šļūtene, tur ir putas, un tās savāc politiķiem pietuvinātie.”
– Sarunās iezīmējās arī mūsdienu Latvijas uzņēmēja tēls. Kādām rakstura iezīmēm viņam jābūt, kādām spējām?
– Jābūt līdera dotumiem. Vitālijs Gavrilovs stāstīja par studiju gadiem, kā rīkojis studentu braucienu uz Pēterburgu. Un tad viņš pateica frāzi: “Man patīk, ka vagons vienmēr ir pilns.” Redz, tu vari izdomāt ideju, tad dabūt pilnu vagonu cilvēku, kuri brauc. Ir ideja, un tu spēj pārliecināt. Uzņēmējam jāspēj konstruktīvi domāt, plānot, salikt soļus, ieceres ilgtermiņā. Protams, ir arī sava daļa avantūrisma, sevišķi 90. gadu sākumā. Bijušais Zaubes dakteris Māris Rēvalds, kam tagad ir “Veselības centrs 4”, stāstīja, kā kartupeļu maisos vilcienā no Ukrainas vedis medikamentus. Normunds Bergs pateica skaidri: “ Ja tu, lai dabūtu kredītu, spēj ieķīlāt dzīvokli ar visu iedzīvi, bērna knupīšus ieskaitot, tad vari būt uzņēmējs.” Tā ir spēja pieņemt riskantus lēmumus.
– Tu runāji ar Latvijā pazīstamiem uzņēmējiem. Un arī viņi neko nevarēja izdarīt, lai politiķus vestu pie prāta. Šie uzņēmēji arī ir tie, kuri finansē politiskās partijas.
– To arī jautāju. Kāpēc nevar izveidot jēdzīgu valsts pārvaldi? Pēteris Šmidre pateica precīzi: “Tagad ir biznesmeņi un politbiznesmeņi. Otrie taisa biznesu uz sava amata ietekmes iespējām. Viņiem pietiek ar to, ko iegūst politbiznesā. Tie uzņēmēji, kuri atbalsta partijas, nespēj tik lielā mērā ietekmēt, lai kaut ko mainītu. Naudai nav nozīmes, nozīme ir tās daudzumam.”
– Kādu uzņēmēji zīmēja nākotni? Nemetīs taču plinti krūmos?
– Varbūt, ka šis brīdis valsts institūcijām liks ko pārdomāt par uzņēmējiem. Ja ne, bēdīgākais scenārijs, kas jau ir sācies – pārdot biznesu Latvijā un turpināt citās valstīs. Ievai Plaudei ir kosmētikas fabrika Vācijā, daudz pūļu velta tam. Negribētu iet prom no Latvijas, bet sarunā šī doma izskanēja. Situācija spiež. Ja dialogs būs, rēķināsies ar uzņēmējiem, viņi strādās. Mums ir maza
valsts, nevajag tik smagu valsts aparātu, eleganti var uztaisīt normālu valsts pārvaldi, attīstības stratēģiju. Cilvēkiem uzņēmības un iniciatīvas netrūkst. Kad bija atbalsts viesu namiem, cik uzcēla, kādas idejas tik neīstenoja! Ja definēsim jomas, kur ir intelektuālais potenciāls, ja šīs nozares nosauks par prioritārām ilgākam laikam, ne gadam un atbalstīs, viss notiks. – Vasarā bija skaidrs, ka treknie gadi beigušies?
– Treknie gadi lielā mērā bija fikcija. Tie ir notrallināti patēriņā, nevis ieguldīti nākotnē. Lai nu ko, bet par zviedru pensionāriem esam parūpējušies, kā būs mūsējiem, nezinām – šo skaudro patiesību arī teica uzņēmēji. Es runāju ne jau ar uzņēmējiem, kam savulaik vienkārši paveicās, kuri atradās īstajā laikā un vietā, es runāju ar uzņēmējiem, kuri nepārtraukti gājuši uz priekšu, kuri nav apstājušies, kuriem ideju netrūkst. – Kā pats vērtē pašreizējo situāciju ekonomikā?
– Tas ir normāli, ka ir augšupeja, lejupslīde. Svarīgi, kāda ir spēja vai nespēja saprātīgi, nezaudējot pašcieņu, atzīt kļūdas. Tas ir laiks, kad attīrīties. Neizskatās, ka kāds būtu gatavs atzīt savas kļūdas. Piebiedroties vaimanāšanai negrasos, un tas neko nedod. Tas ir laiks, kad jāmācās un jāizdara secinājumi. Ceru, ka to darīs arī vēlētāji.
Komentāri