Kurš gan nezina, kas ir nezāles. Katrs kaut maza zemes pleķīša apsaimniekotājs par nezālēm var runāt ļoti daudz. Lielākoties gan saka vien to, cik tās kaitīgas, ka nevar vien iznīcināt. “Jāmācās sadzīvot ar šiem augiem. Jāievēro līdzās pastāvēšana jeb, kā tagad saka, nezāļu menedžments,” saka Priekuļu laukaugu selekcijas institūta agrotehnisko pētījumu grupas vadītāja Līvija Zariņa un piebilst, ka cilvēki nepazīst nezāles, parasti saka – baltā puķe, zilā puķe. Pieneni, usni, vārpatu vēl pazīst, bet vairāk ne. Viņa kopā ar trim zinātniekiem nodarbojas ar agrotehnisko jautājumu skaidrošanu, stāsta par augu sekas maiņu, augu izmaiņām augsnes kvalitātes rādītājos, nezāļu ierobežošanas iespējām, labu lauksaimniecības praksi, kā arī pārbauda jaunākos aizsardzības līdzekļus. Latvijā zinātnieku, kuri pētītu nezāles, ir maz.
Priekuļos šai tēmai pievērsusies jaunā zinātniece Dace Piliksere. Viņa, izmantojot institūta datu bāzi, pētīs un izzinās.
“Nezāle aug tur, kur mēs negribam, tāpēc pret to arī lauksaimnieku un piemājas dārziņu kopēju attieksme ir negatīva, ” viņas teiktajam droši vien piekrīt katrs. Kopš 1958. gada selekcijas stacijā tiek uzskaitītas nezāles. Ja pirms 50 gadiem uzskaitītas 34 sugu nezāles, tad dažos gados ir tikai 21. Augu maiņas efekts, augu seka ietekmē to augšanu. Latvijā reģistrēts vairāk nekā 400 nezāļu sugu. Botāniķi secinājuši, ka 25 sugas ir izzūdošās. Piemēram, dažas atraitnīšu sugas. Tiek spriests, aizsargāt vai ne. Sugu daudzveidība atkarīga no tā, kāda ir augsne, kā to apstrādā un ko audzē. “Vienā un tajā pašā laukā audzējam rudzus vai kartupeļus, mainās arī nezāles, daļa pazūd, citas parādās. Nezāļu sēklas augsnē gaida. Daudz kas atkarīgs no tā,
cik dziļi augsne apstrādāta. Tās sēkliņas, kuras ir dziļāk, ja uzar virskārtā, var augt, ja ne, gaida, kad tiks augsnes virskārtā,” saka Līvija Zariņa un uzsver, ka vēl ir tik daudz nezināmā, tik daudz ko pētīt, jo katrs lauks ir specifisks biotops, atšķirīgs. Latvijā rudzupuķu ir maz, jo rudzu lauki tiek migloti.
Kur to nedara, rudzu laukos ir rudzupuķes. Tās ir labs indikators ķimizācijai.
50 gadus Priekuļos ir neliela tīruma daļa, kur nekad nav likts nekāds mēslojums. Tur tiek izmantota augu maiņa – piecas dažādas augu sekas ar dažādu stiebrzāļu, āboliņa piesātinājumu. Kur zāles vairāk, vairāk arī augu atlieku, arī nezāļu vairāk. Barību vajag visiem, izdzīvo spēcīgākais.
“Nezāles ir dzīvotspējīgākas nekā kultūraugi, tas ielikts gēnos. Ja laikus tās neizravē vai lauku neapstrādā, nezāles pārmāc kultūraugus un uz labu ražu nav ko cerēt,” uzsver Līvija un atgādina, ka rudzos vienmēr ir mazāk nezāļu nekā citos labības laukos, jo tie ir augumā garāki, lapas platākas, stiebri noēno nezāles un uzvar konkurences cīņā.
Katram saimniekam ir jāzina, kādas nezāļu sugas aug viņa tīrumos un kāda ir augsne. “Lai nezāles nesavairotos, augsne laikus jāapstrādā. Savu reizi der paskatīties, kādā mēnesī to dara. Vēl jau nav daudz ieteikumu, kā cīnīties ar nezālēm,” stāsta zinātniece un uzsver, ka, ļaujot attīstīties nezāļu sēklām, paši saimnieki pieļauj, ka tās izplatās. Sakņu nezāles, ja nepareizi apstrādā lauku, sadala, tā veicinot šo nezāļu tālāku attīstību. Vārpatu
pazīst vai katrs, bet aizmirst, ka nedrīkst ļaut izaugt lielam ceram. Ja to pieļauj, cīņā esi zaudējis, tāpat, ja usnei jau attīstījusies lapu rozete, to iznīcināt ļoti grūti.
Ja runājam par nezāļu ierobežošanas pasākumiem, visvienkāršākais, protams, ir herbicīdi. Nekādu problēmu, izvēlies īsto indi un noteiktā laikā apstrādā laukus. “Komercražošanā bez ķimikālijām neiztikt, un nevajag uzskatīt, ka tas ir kas slikts, ja to dara īstajā laikā un lieto pareizās devās,” atgādina Līvija Zariņa un uzsver, ka
videi draudzīgās augu aizsardzības metodes zināmas no tēvutēvu laikiem- savlaicīgi un īstajā brīdī visu izdarīt. Diemžēl ne vienmēr tas iespējams, ja pašam nav savas tehnikas un kaimiņš to dara tad, kad nebūt vairs nav piemērotākais laiks, nezāles sazēlušas, ka kultūraugus nevar redzēt. ” Vēl ir bioloģiskās metodes – izmantot alelopātijas momentu – katrs dzīvs organisms izdala specifiskas vielas, un ir kāds cits, kam tās nepatīk. Vācijā to ļoti nopietni dara, mums trūkst bioķīmisko iespēju. To gribētos izzināt, jo iespējas būs, arī Priekuļos
sāk veidoties laboratorija, ir speciālists,” stāsta pētniece.
Latvijā veikts interesants trīs gadu pētījums par rekomendējamo herbicīdu devu. Varbūt var lietot mazāk? Secināts, ka jebkura herbicīdu lietošana samazina nezāļu daudzumu, bet atsevišķos gados dažus var lietot mazākās devās, taču ne jau pret visām nezālēm. Tas nozīmē, ka noteikti jāņem vērā ražotāju norādījumi, cik katru herbicīdu lietot. “Tā jau dažs domā, nedaudz izmantošu ķīmiju un būs mazāk nezāļu, tās tik ātri neaugs. Ar nelielām devām ir jāuzmanās. Jā, auga attīstība tiek kavēta, bet sēklas nogatavojas, izsējas, un mēs nezinām, kādas izmaiņas ķīmisko vielu ietekmē sēklā ir notikušas, kāds šis augs būs nākamajos gados. Ja ilgāku laiku herbicīdus lieto
mazās devās, augi var pierast,” stāsta zinātniece.
Bioloģiskā lauksaimniecība balstās uz nezāļu menedžmentu.” Nezāles
arī ir augi, kurus tā īsti nepazīstam,” vēlreiz uzsver Līvija Zariņa un atgādina, ka nedrīkst aizmirst, ka nezāles ir arī vērtīgi ārstniecības augi.
Komentāri