Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē 13 jaunieši nesen saņēma diplomus par to, ka, izciešot sodu, vēlējušies piedalīties sociālās uzvedības korekcijas programmā. Proti, viņi apmeklējuši grupu un individuālas nodarbības, lai izvērtētu, kā, izmantojot vienaudžu pieredzi, iespējams izvairīties no tālākām kļūdām un rīkoties atbildīgi.
Ar puišiem audzināšanas iestādē strādāja valsts probācijas dienesta speciālisti.
“Mērķis ir nepilngadīgos likumpārkāpējus sagatavot dzīvei sabiedrībā pēc atbrīvošanās. Tiek mācītas sociālās prasmes – kā risināt konfliktus bez vardarbības, kā sevi pasniegt darba tirgū. Daži gribēja saprast, kāpēc ir izdarījuši likumpārkāpumu. Daļa ir sapratusi, ka daudz kas ir atkarīgs no paša, jo ierasti viņi vaino citus. Viņiem bija jāsaprot, ka paši izvēlas savu dzīves modeli. Viņi vecākus nevar izvēlēties, bet draugus, paziņas noteikti,” skaidroja Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālās struktūrvienības (VPD Cēsu TSV) vecākā referente Rita Deiča un piebilda, ka šo jeb EQUIP programmu apmeklējuši pusaudži, kuri notiesāti par zādzībām, slepkavību, smagiem miesas bojājumiem.
“Sākumā interese par programmu bija lielāka, bet daži puiši atteicās. Šī programma nav viegla. Nodarbībās ir jāizstāsta, kas brīvībā ir izdarīts, un vienaudži vērtē šīs situācijas. Tad nav tā, ka kaut ko stāsta skolotājs, jo vienaudžu spriedums ir būtiskāks par manu. Viņi apgūst sociālās prasmes, izmantojot vienaudžu pieredzi. Ja no šīs programmas kaut daži būs sev paņēmuši labāko un pratīs to izmantot, būšu ļoti gandarīta,” sacīja Rita Deiča. Izlaidumā satiktie puiši neslēpa prieku, ka varējuši mācīties un, kā paši sacīja, “ilgāku laiku pavadīt ārpus zonas.” Tas nozīmē nevis dzīvojamos korpusos, bet teritorijā esošajās mācību telpās.
“Šīm skolotājām uzticējāmies, neko neslēpām un nerunājām arī apkārt. Izrunāju daudz personiska. Uzzināju, ka, izgājis ārā, varēšu strādāt. Te būšu tikai līdz 6. jūlijam,” sacīja Aleksandrs Stukļa. Viņa draugs Artūrs Bārenītis atzina: “Es iemācījos to, ka dzīvē varu kaut ko izdarīt.” Līdzīgi domāja arī Jānis Čižiks, bet runāja vēl atklātāk:
“Ieguvu daudz pozitīva. Kā savaldīt dusmas, kā attiekties pret cilvēkiem. Bieži varēju parunāties par dzīvi. Tās iespējas te ļoti pietrūkst. Gribētu sagaidīt vairāk uzmanības, jo te pamana pārkāpumus, bet ne to, kā jūtos. Man liekas, ka tas nevienu neinteresē. Vecāki neatbrauca uz izlaidumu, jo viņi strādā. Es arī nesaku, ka man ļoti gribētos. Esmu pieradis būt vienatnē. Neviens kādus astoņus mēnešus te nav bijis. Pie tā var pierast? Var pierast, pie visa var pierast.”
Kādreiz neoficiālā sarunā Valsts probācijas dienesta speciālisti sacīja – lai saprastu, kāpēc daudzi no šiem pusaudžiem atrodas aiz restēm, žurnālistiem būtu pareizi parunāties un pavērot viņu vecākus. No 13 jauniešiem izlaiduma viesi bija pieciem puikām. Esmu simtiem reižu dzirdējusi, ka bērni savus vecākus mīl tādus, kādi tie ir, bet parunājoties nācās saprast, ka tieši vecāki nav apzinājušies, ka bērna liktenī atspoguļojas arī viņu uzskati, pieredze, kļūdas.
Daži vecāki ar “Druvu” nerunāja, par vienu ģimeni zināju, ka vecāki un bērns ļoti pārdzīvo notikušo, tāpēc vairs neko neizvaicāju. Pāris ģimenēm bija savs viedoklis.
“Citas skolas viņš nav pabeidzis. Tas ir pirmais izlaidums. Protams, ka priecājos. Vai te pabeigs skolu? Es ceru, ka viņš ātrāk tiks laukā. Kāpēc tika šeit? To grūti pateikt. Tā gadās! Bija tēva trūkums. Redziet, mātei jau nav tāds raksturs! Ir, kad vajag būt stingrākam. Dēlu pie tās sliktākās vides pievilka, taču es nezinu, ko šāda iestāde var bērnam dot. Man liekas, ka te tikai sliktāku viņš var paņemt. Te nekā laba nav. Viņš man tā nestāsta, bet es tā uzskatu. Viņš ir vecākais dēls, viņam vajadzētu būt mājās. Ir vēl divas māsas, kas būtu jāpieskata,” sacīja 18 gadīga puiša māte Seda Kozlovska.
“Priecājamies, ka varam atbraukt šeit katru mēnesi, tagad arī uz izlaidumu. Esam no Ogres rajona. Kas aizgāja greizi? Bija kaut kāda kļūda. Lieku reizi nepaklausīja. Tas, ka viņš ir šeit, tad uz priekšu jau kaut kāda mācība būs,” sacīja Vjačeslava māte Ināra Solovjova. Vēl interesanti, ka satiktie notiesātie gandrīz visi kā viens sacīja – pēc atbrīvošanās meklēs iespējas un dosies prom no Latvijas. Aleksandrs braukšot strādāt uz Norvēģiju, Jānis uz Spāniju. Liktos, ka vēlme būtu daudz pelnīt, bet viņi atteica: “Te nekā mums nav! Ko te darīt?”
Par resocializācijas iespējām Latvijas ieslodzījumu vietās runā aizvien plašāk. Tagad gan mazāk par to nepieejamību, vairāk par meklējumiem, kā sekmēt sodu izcietušo integrāciju sabiedrībā.
“Neesmu tik optimistiski noskaņota, ka viena šāda programma var būtiski izmainīt jaunieša uzvedību. Tur nepieciešams, lai visapkārt viņš redzētu tikai pozitīvos piemērus. Ja mēs mācām cieņpilnu attieksmi, tad tai jābūt arī dzīvē. Ja runājam par attieksmi, kopīgi ir jāsaprot, ka šī ir audzināšanas iestāde. Lieku uzsvaru uz vārdu – audzināšana,” komentēja VPD Cēsu TSV vecākā referente Rita Deiča un atcerējās, ka iestādē vēl pirms gada nav bijis ne sociālā darbinieka, ne psihologa štata vienības, šajā gadā situācija ir uzlabojusies.
Komentāri