Ik pārnedēļu apmeklējot tiesas sēdes Cēsu rajona tiesā, jābrīnās par to, cik dažādi ir cilvēki. Pavisam nesen biju sēdēs, kurās izskatīja uzturlīdzekļu piedziņas lietas. Redzēju to, kā sievietes no savu bērnu tēviem piedzen kaut pašu minimālo atbalstu – nepilnus 40 latus mēnesī.
Pašlaik uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā ir reģistrēti vairāk nekā 12 tūkstoši uzturlīdzekļu parādnieki, kuru vietā valsts maksā uzturlīdzekļus bērniem. Šobrīd tiek aktīvi domāts par to, kā uzlabot informācijas iegūšanas iespējas par šo parādnieku mantisko stāvokli un tā izmaiņām.
Dodoties uz interviju ar Cēsu rajona tiesnesi Dainu Ročāni, jautāju ne tikai par tēviem, kas nerūpējas par saviem bērniem, bet arī par kopējo situāciju rajona tiesā.
– Ja aktualizējam uzturlīdzekļu piedziņas lietas, cik aktuālas tās ir rajona tiesā?
– Kopš janvāra par uzturlīdzekļu piedziņu pabeigtas un ar spriedumiem izskatītas 34 lietas. Ir arī tādas, kuras, abām pusēm vienojoties, izbeigtas. Šādu lietu tiešām ir daudz. Pie tam jāpiebilst, ka pārsvarā gadījumu sieva naudu prasa no vīra. Tikai divās lietās šogad tēvs piedzina uzturlīdzekļus bērniem no sievas. Taču jāsaka – visus tēvus jau nevar likt pār vienu kārti. Daži atzīst, ka uzturlīdzekļi bērnam jāmaksā, citi atbild vienkārši – nav ne darba, ne naudas… Bet vai vīrietis spēka gados tā maz drīkst teikt? Atminos gadījumu, kad kāds vīrietis uzturlīdzekļu piedziņas lietā tiesai paziņoja, ka viņam ir trīs bērni, bet viņi visi pret tēvu nicinoši izturas, tāpēc uzskata, ka uzturlīdzekļi tādiem nav jāmaksā.
– Kas tie vairs par bērnu tēviem, kurus tikai caur tiesu var aicināt rūpēties par saviem bērniem?
– Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi vīrieši, kuri nemaz uz tiesas sēdi neatnāk. Tāda gļēvo daļa. Bet, kā es saku, labos vīriešus jau uz tiesu neaicina. Ko tad mēs te redzam? Drīzāk jau tos, kuriem pašos pamatos nav ielikta izpratne, ka jāuzņemas atbildība par savu ģimeni, par bērniem. Tie ir drīzāk tie, kuri pieraduši, ka par viņiem visu laiku kāds rūpējas –māte, sieva. Taču, izskatot uzturlīdzekļu piedziņas lietas, esmu secinājusi, ka cilvēki dzīvo bez uzkrājumiem. Un ļoti raksturīgi tas ir tiem vīriešiem, kuriem jānāk uz tiesu. Viņi bieži saka: “Man ir kredīts, līzingi, es taču nevaru atļauties maksāt tādu naudu!” Nav kā agrāk, kad cilvēki nebaltām dienām bija nolikuši naudiņu. No paaudzes paaudzē esam pazaudējuši šo tikumu, šo latviešiem raksturīgo īpašību kaut ko atstāt, taupīt un iekrāt. Laikam no amerikāņiem esam iemācījušies dzīvot uz kredīta.
– Kā varētu raksturot sievietes, kuras atnāk uz tiesu un prasa to, kas bērniem pienākas?
– Ir sajūta, ka sievietes itin bieži saņemas un cīnās. Taču viņām nav viegli sadūšoties atnākt līdz tiesai vai advokātam. Viņas jau nav juristes. Vispirms ir jāsaņem konsultācija, jāsagatavo un tiesai jāiesniedz dažādi dokumenti. Jātērē laiks un nervi. Tas nav viegli, bet man ir prieks, ka sievietes cīnās par sevi un bērniem. Taču šķiet, ka nākotnē vajadzētu domāt, kā šīs lietas atvieglot. Pietiktu, ja sieviete piezvanītu uz tiesu un pateiktu, ka tēvs par saviem bērniem nerūpējas, un tiesa uzreiz uzsāktu šādu tiesvedību.
– Vai nav diezgan nožēlojami, ka sievietēm jālūdz bērna uzturēšanai mēnesī 36 lati?
– Jā, vīrieši bieži vien pat nespēj savam bērnam nodrošināt vienu latu dienā. Bet cik jau maksā piena paka?! Bērnam vajag kārumus, augļus. Bieži vien uzdodu jautājumu: “Vai jūs šogad savu bērnu aizvedāt uz
zooloģisko dārzu?” Tā taču ir norma, kaut vai reizi divos gados bērnu kaut kur aizvest, lai viņš redz, kas notiek pasaulē. Varbūt par daudz gribu, bet es gribētu vēl vairāk uzmanības šiem bērniem. – Vai lielākoties nav tā, ka uz tiesu nāk sievietes, kuras pašas pārtiek no minimālās algas?
– Ir tā. Bet tas jau ir jautājums par bezdarbu laukos un to, ka cilvēki nevēlas mainīt dzīves vietu. Viņi varbūt nav tik varoši, lai pārceltos uz turieni, kur darbs ir. Tas ir neizlēmīgums, un visdrīzāk jau no vīriešu puses. Sievietes ātrāk sasparosies un lietas labā kaut ko darīs.
– Saprotu, ka ik mēnesi rajona tiesā tiek izskatīts daudz laulības šķiršanas lietu un šķirtas daudzas laulības.
– Jā, ļoti daudz pāru šķiras. Kā vienu no biežākajiem iemesliem min partnera pārmērīgo alkohola lietošanu. Taču ļoti bieži laulību šķir tādēļ, ka viens no partneriem ir aizbraucis darba meklējumos uz Īriju, Angliju vai vēl kaut kur. Viens aizbrauc, otrs paliek. Dzīvē ienāk jauni draugi un draudzenes. Cilvēki atsvešinās un attiecības izjūk. Taču ir pāri, kuri līdz ar Atmodu nav spējuši pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. Viens kaut ko var pamainīt, sākt mācīties un apgūt jaunu profesiju, bet otrs kā padomju laiku produkts, kurš visu mūžu nostrādājis kolhozā, nevar un negrib neko darīt. Ir arī situācija, kad bērni izaug, vecāki paliek vieni un saprot, ka varbūt ar partneri pat vairs nav par ko parunāt. Bet šajā vecumā pāri šķiras ļoti solīdi.
– Vai visi pāri māk izšķirties korekti un bez liekām scēnām?
– No vienas bedres otrā. Bija gadījums, kad tiesas sēdes beigās prasītājs gados, kurš vēlējās šķirt bijušo laulību, lūdza atļauju vēl kaut ko pateikt… Viņš atvēra portfelīti, izņēma dzeltenu rozi un tiesas priekšā pateica paldies sievai par nodzīvotajiem gadiem. Toreiz gan acīs asaras sariesās. Taču tiesa uzreiz laulības nešķir. Vienmēr cenšos visu izdarīt līdz galam un pārus samierināt, cik iespējams. Atminos, kāds kungs pēc tam, kad biju viņu ar sievu samierinājusi, pienāca un noskūpstīja roku. Jā, situācijas ir dažādas! Bet lielākais gandarījums vienmēr ir par tiem, kuri saprot, ka kļūdījušies, un paliek kopā.
– Cik viegli tiesnesim ir izšķirties par lēmumu?
– Tāds ir mans darbs. Uzvelku mantiju, un man ir jānoliek malā personīgās emocijas. Pati esmu nodzīvojusi laulībā 23 gadus un zinu, kam tomēr kopdzīves laikā jāiziet cauri. Taču, kad uzvelku mantiju, eju kā tiesnese spriest tiesu pēc likuma.
– Kā izdodas dienas laikā piedzīvotās negācijas, cilvēku bēdas un nelaimes stāstus neaiznest uz mājām?
– Tādos brīžos es parasti domāju: “Cik labi, ka man ir paveicies!” Ja man būtu tādi apstākļi, es laikam būtu vīriešu nīdēja. Pie manis jau uz tiesu neatnāk tie labie. Jā, es tā domāju, ka tā ir tā vīriešu daļa , kuriem dzīvē nav paveicies vai kuri dzīvo ar tādu jocīgu izpratni par attiecībām. Es vienkārši pieņemu to, ka tā ir. Un zinu, ka ir arī labā daļa vīriešu, kuri pie mums neatnāk. Un ir mana ģimene. – Kā nolēmāt studēt tieslietas? – Ļoti labi mācījos. Un, kaut gan reizēm mamma teica: “Ja gribi stāvēt pie konveijera, nemācies!”, mani bikstīt nevajadzēja. Bija laiks,
kad gribēju kļūt par frizieri, bet, tā kā skolā bija ļoti labas sekmes, bija jādomā kaut kas cits. Un man jau no mazām dienām patika cīnīties par taisnību. Vienmēr pagalmā izšķīru visus strīdus. Visi man uzticējās,
nāca pēc padoma. Man patīk mans darbs!
– Vai vēl atminaties pirmo izbīli, kas bija, uzsākot tiesneses darbu?
– Jā, protams. Tikai tagad, pēc sešiem nostrādātiem gadiem, jūtos pārliecināta par sevi. Sākums bija grūts, tas tiesa! Nav jau tā, ka par tiesnesi piedzimst. Bija gan bailes, gan mulsuma mirkļi. Jābūt lielai drosmei un šajā darbā jālec iekšā. Bet man patīk. Baigi labā lieta! Katru dienu ir kaut kas jauns un iespēja iepazīt cilvēkus. Man ļoti patīk cilvēki. Tie visi tipāži. Es tiesas zālē neeju ar vienaldzību. Kad viņi sāk runāt, domāju, kā viņi dzīvo, kur strādā, kā dienu pavada. Es dzīvoju tā, kā es dzīvoju, bet man patīk iedziļināties citu dzīvē un saprast, kā dzīvo viņi. Man ir interesanti, kā cilvēki kārto savas attiecības… Cik dažādi… Ir tādi, kas šķiršanās laikā sadalīs pēdējo karoti, gultu un vēl sekciju pa daļām, bet citi visu otram atstās.
– Tagad modē nākuši arī laulību līgumi.
-Tas gan, bet, jo turīgāki cilvēki, jo vienkāršāk visu sarunā un sadala. Jo mantas ir mazāk, jo cīnās par katru lietu.
-Nesen masu saziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka dzērājšoferīšu skaits pieaudzis par 30 procentiem. Kāda situācija ir mūsu rajonā?
– Jā, viņu netrūkst. Tas ir vesels teātris. Viņi melo, maina liecības un stāsta pasakas. Un šo šoferīšu ir daudz. Pie tam pie stūres reibumā sēžas gan jauni, gan veci. Citi atzīmē bērniņa piedzimšanu un brauc. Ir agresīvie, jaunie BMW vadītāji, kuri vēl mīl iedzert un mūk no policijas. Ir tādi, kuri uzskata, ka braukšana dzērumā ir norma. Bet arī sievietes sēžas pie stūres dzērumā. Vienai nesen bija 2,95 promiles alkohola asinīs. Vienu brīdi, kad pieņēma stingros sodus, likās, būs efekts un dzērumā vairs nebrauks, bet tagad nezinu… Aprod jau ar to. – Bet tomēr viņiem jāmaksā naudas sods, atņem autovadītāja tiesības uz diviem gadiem un vēl liek izciest sodu policijā…
– Kas attiecas uz sodu ar brīvības atņemšanu, domāju, ka tas jāizpilda nekavējoši. It kā jau ļauj cilvēkiem pabrīdināt ģimeni, paņemt bezalgas atvaļinājumu, bet uzskatu, ka dzērājšoferīši būtu tepat tiesas zālē uz vietas jāaiztur un jāved uz policiju. Bet ir jau redzētas gan vīriešu asaras, gan tas, ka pēc tiesību atņemšanas saka – jāiet striķi meklēt. Viņiem jau laikam visvairāk ir sevis žēl. Bet es nezinu… Nu kāpēc dzer un brauc? Vai tas ir alkoholisms? Es to īsti nesaprotu.
– Kādi līdzekļi jāizmanto, lai kaut kas šajā lietā mainītos?
– Nezinu. Cilvēks pēc dabas ir vāja būtne, kas tendēta baudām un komfortam, dara visu, lai tik būtu vieglāk un labāk. Nesen redzēju sižetu, ka Japānā izgudrota automašīna, ar kuru nemaz nevarēs uzsākt braukšanu, ja sajutīs kaut alkohola smaku. Tas ir vienīgais līdzeklis. Mēs neko nepanāksim ne ar pletni, ne baranku. – Vai nav tā, ka dzīvojam pārāk lielā bedrē? Nemitīgi notiek kaut kas slikts. – Tiesnešiem darba netrūkst. Taču tas liecina par ekonomisko aktivitāti – jo aktīvāka ekonomiskā dzīve, jo vairāk naudas. Jo vairāk naudas, jo vairāk mantas un zagļu, kas vēlas kaut ko nozagt…
– Tas nozīmē, ka mēs ļoti labi dzīvojam…
– Jā, es to pašu saku. Dzīve iet uz augšu! Būdama rīdziniece, dzīvoju skaistākajā un labākajā pilsētā Latvijā. Uz Rīgu atpakaļ iet gan nekad negribētu.
– Raugoties gaišajā nākotnē, ko jūs kā tiesnese un pilsone varētu vēlēties?
– Kā tiesnese nedaudz mazāk lietu, ko arī drīzumā sagaidīsim, jo mūsu tiesā piepulcēsies jaunā tiesnese. Ko vēl varētu gribēt, nezinu, domāju, ka esam labākā tiesa Latvijā – ir labi kolēģi, cilvēcīgas attiecības un viegli strādāt. Kā pilsonei, raugoties uz inflāciju un skolotāju, mediķu un pastnieku streikiem,
kaut ko jauku grūti pateikt. Kaut kas mūsu ekonomikā nav aizgājis pareizā virzienā. Un gribētos, lai sakārtojas darba vides jautājumi, lai cilvēki varētu godīgi strādāt un godīgi nopelnīt cilvēka cienīgu algu.
Komentāri