Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs 2021” par laureātu nominācijā “Bioloģiskā lauku saimniecība” šogad atzīts
SIA “Forest Fox” no Zaubes pagasta.
Kaspars Bokta pirms desmit gadiem izveidoja mežsaimniecības uzņēmumu. Tam attīstoties, tika iegādātas un apsaimniekotas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Šogad kopā ar nomas zemēm “Forest Fox” kopā ar saistītiem uzņēmumiem apsaimnieko 1420 hektārus lauku un 600 hektārus meža. Saimniecībā audzē bioloģiskus graudaugus un citus laukaugus, nodarbojas ar sēklaudzēšanu, pērn uzcelts bioloģisko graudu pilna cikla pirmapstrādes komplekss. K.Bokta atzīst, ka nav daudz kultūru, kuras var audzēt bioloģiskajās saimniecībās. “Forest Fox” laukos audzē griķus, auzas, eļļas rutku, pupas, zirņus, ziemas kviešus, zālāju sēklas, kartupeļus.
SIA ir Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas, Latvijas Sēklaudzētāju asociācijas biedrs, Zemnieku saeimas, Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā “BIO grauds” biedrs.
Iesēja pirmo griķu lauku
“Mežs aug, aug nauda. Tas ir izdevīgāk, nekā naudu turēt bankā,” saka K.Bokta un uzsver, ka jādomā un jāstrādā ilgtermiņā. “Diemžēl latvieši, saimniekojot savā zemē, to nedara, tūkstošiem hektāru meža pārdoti, un paši strādājam citiem. Centrālie nozares uzņēmumi Latvijā diemžēl ir ar ārzemju kapitālu,” teic uzņēmējs.
Pērkot mežus, tika iegādāta arī lauksaimniecības zeme, tā bija jāapsaimnieko. Kā eksperiments pirms septiņiem gadiem tika iesēti 16 hektāri griķu. Tas, ka saimniekos bioloģiski, bija pašsaprotami. “Tā ir mana pārliecība – esi atbildīgs par vietu, kurā dzīvo, dabu, kas apkārt. Zaubes pusē lielākoties ir bioloģiskās saimniecības,” saka zaubēnietis.
Lai arī pirmie iesētie griķi bija kā eksperiments, viss tika darīts, domājot ilgtermiņā: novērtēta lauka augsne, zemkopības zinātniskajā institūtā Skrīveros iegādāta piemērota sēkla, uzklausīts nu jau aizsaulē aizgājušās agronomes Birutas Jansones padoms. Raža togad bija laba.
“Lielākā problēma bioloģiskajiem lauksaimniekiem – trūkst zināšanu,” vērtē K.Bokta. Pats apguvis bioloģiskās lauksaimniecības pamatus, mācījies kursos ne tikai Latvijā, cenšas izmantot arī labāko saimniecību pieredzi un zinātnieku ieteikumus. “Zināšanas dod arī prakse. No kļūdām ir jāmācās. Katru gadu izdarām secinājumus, ko vērts sēt, ko ne. Lauksaimniecībā nav vienādu gadu, un laikapstākļus mēs ietekmēt nevaram, ” saka zemnieks un atgādina, ka šīgada sausums bija pārbaudījums visiem augkopjiem. Arī “Forest fox” iegūta vēsturiski zemākā raža.
“Forest Fox” lauki ir ne tikai Zaubes, arī Nītaures, Ķeipenes, Mālpils pagastos. Tīrumi dažādi. “Uz Ķeipenes pusi ir arī lieli lauki – vairāk nekā 20 hektāri. Pērkoņos, Annās mazi, tur neaudzēju graudaugus, vairāk zālājus, zaļmēslojumu. Pirmais, pirms sāc saimniekot, ir jāveic augsnes analīzes, lai saprastu, ko kur audzēt, kas zemei nepieciešams, jāzina, kā to ielabot, lai būtu auglīga,” zināmo, ko tik daudzi neievēro, atgādina K.Bokta. Saimniecībā, ievērojot augu sekas maiņu, izmantojot zaļmēslojumu, laukos tiek nodrošināta auglība. “Esam mēģinājuši arī bioloģisko mēslojumu, bet ieguvums daudz mazāks par investētajiem līdzekļiem. Tehnoloģiski pareiza augsnes apstrāde, augu sekas maiņa dod labāku ražu un arī lauki nav nezāļaini,” pārliecinājies lauksaimnieks.
“Pašu zemē ”Forest Fox” saimnieko tikai bioloģiski, nomas zemēs ar konvencionālās un integrētās lauksaimniecības metodēm. Nav drošības, cik ilgi īpašnieks iznomās platības. Līdz ar to ir liels risks uzņemties bioloģiskās saistības, jo zinām taču, cik daudzi īpašumus pārdod un cik bieži tos var nopirkt vietējie zemnieki,” stāsta zaubēnietis.
Lai attīstītos, jāiegulda
Pagājušajā plānošanas periodā “Forest Fox” sadarbībā ar Zemkopības ministriju, Lauku atbalsta dienestu un finanšu institūciju “Altum” saimniecībā ieguldījis 1,9 miljonus eiro, bet desmit gados vairāk nekā sešus miljonus eiro.
“Saimniecībai ir jāpelna, lai attīstītos. Ar subsīdijām un platībmaksājumiem vien to nevar izdarīt. Ja ir pārdesmit hektāru, nopļauj un saņem maksājumus, tā nav ražošana, taču kāpēc gan tā nedarīt, ja ir izdevīgi? Jācer, ka lauksaimniecības politika mainīsies – ja saimnieko, ir jāiegūst raža, ienākumi. Ekonomiski, protams, bioloģiskajām saimniecībām situācija nav tik laba kā konvencionālajām. Raža ir par 30 līdz pat 50 procentiem mazāka, izdevumi lielāki, atliek cerēt uz cenu, par ko var pārdot. Vidzemē audzēt graudus jau ir izaicinājums, kur nu vēl bioloģiski. Domāju, vēl skarbāka situācija ir lopkopībā,” pārdomās dalās K. Bokta.
Daudzkārt dzirdēts, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai pieejams lielāks valsts atbalsts un fondu finansējums. “Ja konvencionālajā lauksaimniecībā vēl var vairāk vai mazāk plānot ražību, bioloģiskajā katru gadu ir lielas svārstības, tās nav prognozējamas, ko nevar teikt par konvencionālo produkciju, kur ir samērā skaidri realizācijas principi. Ieviešot zaļo kursu, atbalsts un finanšu pieejamība būs lielāka, bet neviens zemnieks neuzņemsies milzīgu atbildību, ja nebūs ekonomiskā pamatojuma, neiegādāsies tehniku, ja tā neatmaksāsies. Atbalsts nav adekvāts tehnikas iekārtu vērtībai. Tas samazina konkurētspēju. Mērķi labi, bet kāds ir ekonomiskais pamatojums,” viedokli pauž K.Bokta.
Lauksaimnieks atzīst, ka pēdējos gados liels atbalsts tiem, kuri saimnieko, grib attīstīties, ir “Altum”, kas patiesi strādā tautsaimniecības attīstībai. Protams, komercbankas ar ārvalstu kapitālu nebija ieinteresētas kreditēt zemniekus, pamazām attieksme mainās.
Raža jāpārstrādā pašiem audzētājiem
K.Bokta ir pārliecināts, ka lauksaimnieku izaudzētā pārstrāde ir aktuālākā problēma Latvijā. Izaudzētie graudi nonāk ostā, tos pārstrādā citās valstīs un iegūst pievienoto vērtību. Bioloģiskās produkcijas tirgū diemžēl ir daudz pārpircēju, un rezultātā pats zemnieks saņem mazu daļu peļņas.
Pērnruden “Forest Fox” uzcēla vērienīgu bioloģisko graudu pirmapstrādes kompleksu. Tā torņi slejas 30 metru augstumā piecos stāvos. Tas ir jaudīgākais bioloģiski sertificēts graudu pārstrādes un uzglabāšanas elevators Vidzemē, arī Rīgas reģionā un Latgalē, ar zemniekiem, kas audzē bioloģisko produkciju, tiek slēgti līgumi par ražas pirmapstrādi, uzglabāšanu, fasēšanu, loģistiku un realizāciju.
Graudu komplekss sastāv no nepārtrauktas plūsmas kaltes lielākiem apjomiem un mobilās kaltes. Noliktavās un torņos var uzglabāt līdz desmit tūkstošiem tonnu. Kopējā kaltes kapacitāte sezonā ir 35 tūkstoši tonnu. Var vien piebilst, ka “Dobeles dzirnavniekam” bioloģiskajā ražotnē tie ir 45 tūkstoši tonnu.
“Pirmapstrādes komplekss ir loģisks turpinājums, lai saimniekotu, un to, ko var nopelnīt, neatdotu citiem. Līdz šim tādas infrastruktūras zemniekiem Vidzemē nebija,” saka K.Bokta. Šoruden vairāki zemnieki izmantoja pieejamo pakalpojumu, vairāki desmiti lauksaimnieku izrādījuši interesi par nākamo sezonu.
Zaubēnietis domā tālāk, un nemaz nešķiet nereāli, ka nākotnē Zaubē varētu būt gatavās produkcijas ražošanas līnija. “Ir iecere būvēt pārstrādes ražotni, noliktavas, lai to, ko zemnieki izaudzē, var pārstrādāt,” uzsver K.Bokta. “Foest fox” jau vairākus gadus sadarbojas ar “Aloja Starkelsen” . Izveidots zīmols “Jurgensburg” (vēsturiskais Zaubes nosaukums), ražo pupu un zirņu miltus. Izstrādē ir vēl vairāki produkti.
Lauki atdzimst
Uzņēmējs atzīst, ka pašvaldības aizvien vairāk pieņem ar sabiedrības interesēm sabalansētus lēmumus. Ieklausās tajos, kas dara un rada, nevis tikai balso un īd. Labs piemērs ir Zaube. “Ikdienas sadarbībā ar nu jau vēsturiskā Amatas un jaunā Cēsu novada pašvaldību esam tikuši pie sakārtotiem ceļiem, kas ved uz pagastā svarīgākajiem infrastruktūras objektiem. Pašvaldība ieklausās un iespēju robežās rīkojas. Un tieši tas ir tas, ko vēlas sajust katrs, kurš investē savus līdzekļus, – pašvaldības vēlmi radīt apstākļus un vidi, kurā jūties vajadzīgs, novērtēts. Ir prieks, ka Zaubē pēdējos gados gan no pilsētām, gan ārzemēm ir atgriezušās vairākas ģimenes. Tās atjauno un ceļ mājas. Ja te būs ražotne, būs darba vietas,” saka K.Bokta un piebilst: “ Ja būs vajadzīgie atbalsta instrumenti, pašvaldības atbalsts un vēlme iesaistīties, tad investēšu un būvēšu ražošanas līnijas, kas radīs stabilas darba vietas, nodokļus, pievienoto vērtību visam novadam.”
“Forest Fox” saimniecībā, ja vien iespējams, izmanto ārpakalpojumus, tā iespējami samazinot ražošanas izmaksas. “Tā, piemēram, Zaubes skolas pavāre Anita, kas ikdienā gatavo maltīti, ir mums kā kolēģe, kas mums nodrošina ēdināšanas ārpakalpojumu. Lauksaimniecībā ir tā problēma, ka intensīvs darbs ir sezonas laikā, bet mēs varam nodrošināt darbu arī ziemā, jātīra meži, grāvji, jāremontē tehnika, no apauguma jāattīra lauksaimniecības zemes. Šogad tika atgūti 20 hektāri, nākamgad plānots 200. Plēšam celmus, atjaunojam meliorāciju,” pastāsta uzņēmējs. Viņš ir gandarīts, ka vairāki strādnieki uzņēmumā strādā jau daudz gadu. “ Ja ir skaidri noteikumi, ja var strādāt atbilstoši mūsdienām, atrast strādājošos nav problēmu. Esam labs kolektīvs, kopā ne tikai strādājam, ieklausāmies un respektējam cits cita viedokli, arī atpūšamies. Un tas ikvienam ir svarīgi – būt kolektīvā, atbalstīt citam citu,” teic K.Bokta.
Spēkavots paaudzēs
Kaspara Boktas saknes vairākās paaudzēs ir Zaubē. Audzis, dzīvojis un strādājis Rīgā, viņš atgriezās vectēva “Dzirnavkalnā”, māju atjaunoja, izveidoja uzņēmumu.
“Lai cik tuvu vai tālu aizbrauktu, vienmēr gribas atgriezties mājās,” saka “Dzirnavkalna” saimnieks. Kasparam spēka un pārdomu vieta, kur piestāt, lai ietu tālāk, ir kalns Kliģenē. “Kalna galā dažādos gadalaikos redzi Latviju visā krāšņumā. Te ainava attīra dvēseli,” teic zaubēnietis. Latvijas simtgadē viņš ar kaimiņiem un domubiedriem Kliģenes kalnā ierīkoja mastu, un tajā aizvien plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Ir iecere vietu labiekārtot, uzlikt zīmi un padarīt to par vienu no redzamākajām apskates vietām.
“Latvijas dzimšanas dienā ar draugiem aizbrauksim uz kalnu. Tādās dienās gribas tur būt. Pēc tam pašu pulkā būs kopīgas vakariņas. Mums tā jau ir tradīcija,” atklāj K.Bokta.
Saņemot augstāko valsts atzinību lauksaimniecībā, zaubēnietis pateicās ne tikai tiem, kuri novērtējuši viņa padarīto, kuri palīdzējuši darbos, bet arī valstij. Paužot lepnumu par Latviju, zemi, ko apsaimnieko.
Ikdienā Kasparam līdzās ir dzīvesbiedre Katrīna, dēls Mārtiņš, vecāki palīdz saimniekot ne tikai “Dzirnavkalnā”, bet arī uzņēmumā. Viņus vieno mīlestība pret laukiem, vietu, kurā dzīvo, un Latviju. Cieņa pret zemi, prieks darīt, prasme nepagurt, sasniegt mērķus.
Komentāri