Bērnībā, kad meitenes spēlējās, kā jau meitenēm pienākas, viņa no akmentiņiem cēla kūtis un ierīkoja aizgaldus. Tajos mita govis, zirgi, cūkas, apkārt skraidīja vistas. Spēle turpinās, un tagad viņai ir sava saimniecība, kur tas viss ir.
“Jaungada naktī gāju uz kūti klausīties, ko zirgs runā. Pamodināju, tas spicēja ausis un neko neteica. Tā kā nezinu, kāds būs Cūkas gads. Pati esmu Gailis, kaut ko jau izkašāšu vienmēr,” sev raksturīgajā ironijā, kur vienmēr var saklausīt kādu dziļu domu un teicējas konkrētu attieksmi, saka veselaviete, zemniece Aina Bērziņa. Lai gan tieši viņai vajadzētu par Cūkas gadu zināt kaut ko vairāk, jo kūtī aug trīs desmiti sivēnmāšu un pāris simti sivēntiņu. Būt zirga mugurā
Kad Aina Veselavas pamatskolā pabeidza 8. klasi, viņai bija skaidrs – mācīsies Smiltenes tehnikumā par veterinārārsti un nodarbosies ar jātnieku sportu. Mamma bija pret to un meitai stingri ieteica stāties pārtikas tehnologos. “Kāds es pavārs? Ēst gatavoju tāpēc, ka bez ēšanas jau cilvēks nevar izdzīvot,” vēl tagad pret savu mātes iecerēto nākotni pikti protestē Aina. Tehnikumā viņu uzņēma. Bet vēlēšanās kļūt par vetārsti bija krietni lielāka. Tā kā vetārstos konkurss bija mazāks, viņa aizgāja pie vadības un lūdza, lai pārceļ. Mamma uzzināja, paņēma meitu un aizveda uz Dzērbenes vidusskolu.
“Bioloģijas skolotāja uzzināja, ka gribu studēt Jelgavā, man pievērsa tik lielu uzmanību, ka atestātā dabūju vien apmierinošu atzīmi un nebija nekādu cerību kļūt par studenti. Bet es gribēju jāt ar zirgu…,” atceroties to laiku, piebilst Aina.
Kā jau parasti tas notiek, dzīve pati piespēlē situācijas un iespējas. Ainu pieņēma Kirova kolhozā, kuru drīz pēc tam pievienoja Baltijas MIS. Tur bija zirgi. Nu varēja sportot. Un vēl viņa tika pieņemta darbā par sanitāri, palīdzi veterinārārstam.
“Es mācījos dzīvi un profesiju. Rita Agafonova un Silvija Gude man ikdienā mācīja veterināriju. To, ko būtu apguvusi augstskolā pie maketiem, darīju kūtī. Arī lopkopējas man uzticējās. Viņas vēl bija vecā kaluma sievas, kuras nemācēja nestrādāt. Teļu krišana bija maza, biju gana laba darbiniece,” stāsta Aina.
Te var piebilst – arī sportiste. Ar zirgiem Aina sapratās, jo vai gan citādi viņa būtu kļuvusi par sporta meistara kandidāti. Medaļas, kausi, diplomi glabājas plauktā, katrs nopelnīts ar pacietību un sviedriem. “Aija Freivalde manī radīja pārliecību – nav nekā neiespējama. Nav zirga, kuru nevar iemācīt. Viņas atziņu atceros arī citos dzīves brīžos. Nav nekā neiespējama.”
Dzīvē Aina ir diezgan strikta – jā vai nē. Ja redz, ka kaut kas ir bezjēdzīgs, nedara, kaut tas ir pienākums vai, nedod Dievs, likums to paredz. Kādu pavasari saimniecībā nosprāga ap pussimts teļu. Vainotas tika slaucējas, Ainai pienācās rakstīt aktus, lai viņas par nolaidību maksā. “Nebija viņas vainīgas. Kūtīs bija pārapdzīvotība, lielākā daļa govju atnesās pavasarī. Tā bija plānošanas vaina. To pateicu priekšniekam. Un asmens vērsās pret mani. Beigās jau iespītējos, negāju uz darbu un ar ierakstu darba grāmatiņā, par patvaļīgu darba vietas pamešanu, tiku atlaista. Tajā grāmatiņā man trīs ieraksti – divi, ka esmu saimniecības labākā veterinārārste, trešais –ka atlaista,” kā joku stāsta Aina un vēl piebilst, ka priekšnieks rakstījis vēstuli uz augstskolu, lai izslēdz, jo darbinieks, kurš nepilda priekšnieka pavēles, nedrīkst būt students. Rektors aprunājies, uzzinājis situāciju un atsūtījis atbildi – viņš neuzskata, ka Aina būtu darbam nepiemērota, viņa ir laba studente.
Vēl nebija izsāpēts pāridarījums, kad atlaisto veterinārārsti uzaicināja uz Veselavu. “Sākumā biju šokā. Kā te cilvēki strādā! Cits uz citu nekliedz, ar katru var problēmas izrunāt. Iepriekšējā darba vietā, ja pirmdienā pēc sapulces neviens kaktā neraudāja, šķita, ka kaut kas nav riktīgi,” atceras Aina. Vispirms cūku kompleksā, tad putnu fermā viņa nostrādāja līdz kolhoza beigām.
“Kopsaimniecībās nostrādāti skaistākie gadi. Tas bija laiks, kad zināju, ko gribu un kā to sasniegt, “ atskatoties vakardienā, secina Aina. Diploms aizslīdēja
Lai gan Aina bija atzīta speciāliste, 80. gadu sākumā valstī bija saskolots daudz veterinārārstu, viņiem vajadzēja darbu un, kā saka Aina, “tos kaktu dakterus spieda ārā. Strādāt vai iet prom – tāds bija jautājums. Viss notika, kā man paredzēts – tieši togad akadēmijā neklātienē uzņēma veterinārārstus. Bet … tikai ar tehnikuma izglītību. Man tā studētgribēšana bija ļoti liela un kolēģei, savukārt, studiju biedri akadēmijas vadībā. Dienu pirms braukšanas uz Jelgavu, kā gadījās, kā ne, ērzelis pagrūda staļļa vārtiņus, un man zila acs. Tāda ierados pieteikties augstskolā – jauna, slaida, ar zilu aci. Tieši tāda, lai būtu veterinārārste. Nekā. Ieteica gadu pastudēt zooinženieros, tad pāriet. Toties man atļāva paklausīties veterinārārstu lekcijas,” ar lepnumu stāsta Aina. Tiesa, tas vēl negarantēja, ka veterinārārsti svešo pieņems. “Profesors Garančs pirmajā lekcijā katram noprasīja, no kura tehnikuma nācis. Es lepni atbildēju – no Dzērbenes vidusskolas. Profesors tikai smīnēdams novilka: “Ak, prorektora krustmeita! Būs patīkami parunāt eksāmenā.” Kā mācījos uz to eksāmenu! Grāmatu divas reizes izlasīju. Iegāju pirmajā četriniekā. Profesors kā ērglis noskatījās, nosēdināja pie sava galda. Bet es biļeti zināju. Labi zināju. Sākās papildjautājumi. Viens, trīs, pieci. Kursa biedri bija šokā. Ne jau par mani, bet to, kas viņus sagaida. Kad atbildēju arī uz astoto jautājumu, profesors apklusa. Pēc pauzes sacīja: “Kas ir kretīnisms?” Droši atbildēju: “Cienījamo profesor, es nezinu, bet noskaidrošu.” “Nevajag. Pateikšu. Kretīnisms ir joda trūkums organismā,” viņš runāja tā lēni, uzsverot katru vārdu. Ielika četri un atzina, ka bijis patīkami parunāt. Jāsāk saimniekot
Pie augstskolas diploma čaklā studente tomēr netika. Jo… sākās privatizācijas laiks. “Dievs man devis gaišu galvu, bet maz uzņēmības. Nācās izvēlēties- nokārtot pēdējo sesiju augstskolā vai nodot materiālās vērtības jaunajam īpašniekam. Biju putnu fermas vadītāja un atbildīga, lai to kuģi atdotu bez iztrūkuma,” par izvēli stāsta Aina. Viņa neaizbrauca uz Jelgavu ne tikai tomēnes, bet arī vēlāk. Bija jādomā, ko darīs, kā dzīvos un uzturēs ģimeni.
“Tas bija grūts laiks. Sāku strādāt par mākslīgo apsēklotāju. Pagastā bijām vairākas. Pakalpojums dārgs, lauciniekiem naudas maz, govis sāka turēt aizvien mazāk. Bet cilvēki pieraduši dzīvot brīnišķīgajā izdomājumā – kolhozā, kur izdevumus varēja norakstīt uz tā rēķina, nevarēja pierast, ka nu pašiem jāmaksā. Dažs maksāja ar zaptes burku, cits palika parādā uz pusgadu,” stāsta Aina. Viņa dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, bet kopmantas dalīšanā par pajām tika pie vecas, nodegušas mājas šosejas malā ar skanīgu nosaukumu – “Alejas”. Ne jau pašas spēkos māju atjaunot. Cik ilgi tā dzīvot? Bet atkal kāds notikums pamainīja ikdienas ritumu. Dāvanā Ainis
“Lai cik skumjš skats bija uz dzīvi, arī tad apsēdos un domāju. Nemaz tik slikti nav. No vīra esmu šķīrusies. 12 gados tā arī neizdevās pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības. Man ir meita. Mašīna. Lai kliedētu sliktās domas, uz Ainām uzaicināju bijušās kolēģes no MIS laikiem. Pasēdējām, pakavējāmies atmiņās. Tā jauki, sirsnīgi. Tad viena teica: “Zini, Rīdzenē ir jauns zootehniķis.” Ieinteresējos. Kolēģēm divreiz nebija jāsaka, varot uzdāvināt. Tika izdomāts stāstiņš par saplīsušu automašīnas riepu un puisis saukts palīgā. Ainis kantora priekšā bija noplūcis baltu dāliju. Tā iepazināmies. Laikam jau biju gudra un smuka, ja nākamajā vakarā Ainis mani uzaicināja uz restorānu. Drīz viņam Rīdzenē dzīvoklī kļuva auksti… Kopā esam jau 15 gadus,” stāsta Aina un paslavē bijušās kolēģes par vārdadienas dāvanu. Z/s “Alejas”
“Alejās” no kādreizējās godības bija palikuši izļodzījušies kūts pamati, apdegušajā mājā pa jumtu varēja zvaigznes skaitīt. Ainis no dēlīšiem uztaisīja aizgaldu, un tā bija pirmā rukša Negra, kurš “Alejās” ienāca kā pirkums no kopsaimniecības, dzīvesvieta. Ruksim pietika ar vienu nakti, lai saimnieku paveikto izārdītu pilnībā. Bet tieši tad kaimiņiene meklēja kuili, tā Negris pārcēlās uz citām mājām. “Negris strādāja labi, un kaimiņi par darbu uz “Alejām” nesa sivēnus. Nojumē zem eglēm ar plēves jumtu mitinājās govis.
“Kādudien centrā abi piepelnīdamies krāvām malku. Kaimiņienei bija skaista tele, slima ar plaušu karsoni. Man asara nobira un Ainim teicu: “Būtu mums kūts, atpirktu.” Viņš pārjautāja: “Ceri, ka ar lopiem būsi paēdusi?” “Māte bija,” atbildēju.
Nākamajā dienā ieraudzīju, ka Ainis kaut ko rok. Celšot kūti. Neticēju, ka vecā akmens krāvuma vietā, vēl pienesot akmeņus no upes, reiz tiešām būs kūts. Tieši tad Vecpiebalgā jauca nost putnu kūtis. Dabūjām blokus. Kaimiņš Gunārs iedeva dažas plāksnes šīfera, arī vēl naudu un jaunas durvis. Ak, kungs, cik biju laimīga! Kūts ar visām durvīm. Atslēga vēl tagad kalpo,” tās dienas atceras Aina un piebilst: “Kad mums jau bija 12 cūkas, ne tikai svētdienās ēdām baltmaizi.” Diemžēl mājas vērtība bija 17 lati, un nevienā bankā kredītu dabūt nevarēja. Kad uzcēla kūti, jau varēja dabūt aizņēmumu.
“Kādudien, vairs neatceros, kāpēc, pagalmā iebrauca bijušais darbabiedrs Andris Melbārdis. Viņš bija lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks. Parunājām par dzīvi. Viņš prasīja, kāpēc nepiesakos valsts subsīdijām. Ko tad es, tur daudz dokumentu jākārto. Viņš tikai noteica: “Agrāk gan biji uzņēmīgāka, vairs tevi nepazīstu. Vēl mēnesi būs pārvalde Cēsīs.” Ilgi nedomāju, savācu visus papīrus un braucu uz VID. Tur arī sapratu, ka nav vērts apmeklēt nezin kādus kursus, bet VID. Visu izstāstīja, palīdzēja. Citi baidās, ka nodokļi lieli, papīri jākārto, bet arī valsts tev dod pretī,” stāsta Aina.
Tā tieši pirms desmit gadiem tika reģistrēta zemnieku saimniecība “Alejas”. Prātīgi un apsviedīgi rīkojoties, pārdzīvotas dažādas pārmaiņas, bet, kā Aina saka, “ar valsts un Eiropas atbalstu tik uz priekšu.”
“Reiz mamma teica: “Man smiltis birst zupā, vai tad tai mājai reiz nevar jumtu uzlikt? ” Ainis sapirka grāmatas, lasīja, kā kas celtniecībā darāms. Tā paši vien visu esam izdarījuši gan mājā, gan kūtī,” saka Aina un ar lepnumu stāsta, ka tagad sivēnmātes dzīvo zilganās būdiņās, kūtij balti griesti. Naktīs nav vairākas reizes jāiet raudzīt, vai sivēni nav atskrējuši, un jāuztraucas, ka kādu nogulēs vai kāds no-sals. Govīm sava kūts puse, uz gumijas tepiķa sausa guļas vieta, piena mājā silts ūdens, nav rokas aukstā jāsaldē. Arī māja silta un mājīga. “Vai tad grūta dzīve? Nav ne sniegs jākausē, lai būtu ūdens govīm, ne no upītes ar kannām jānes. Varu tikai pabrīnīties, kā kādreiz to visu varējām izdarīt un kā lopiņi jutās,” jau jautājumā atbildi dod Aina. Uršulīte
Tā varētu pastāstīt par 15 pēdējiem gadiem “Alejās”. Gan to, kā 30 grādu salā govs gulējusi, ar tepiķi apsegta, un teliņš skraidījis, jaciņā saģērbts, jo kūtij jumta vietā bija plēve. Arī to, kā Aina kopā ar kaimiņiem Rubļiem zirga ratu karavānā sienu vedusi. Tas bijis tā. Rubļu zirgs baidījies no mašīnām. Tad nu viņa galvu iesējuši priekšējā vezuma sienā, un gluži kā vilciena divi vagoni brauca pa ceļu. Tie, kuri redzēja, no brīnumiem pat nespēja pasmieties. Tikai Uršulīte zina, kādus saimniece priekus stāstījusi un sirdssāpes pie mīlules sāniem izraudājusi. “Nav latvieša, kurš nemīlētu savu govi. Ja tev slikti, zini, tā apmīļos. Ja gribi mieru, pavēro, kā tā gremo,” saka Aina un stāsta par savu Uršulīti – govju bara vadoni: “Ļoti gribēju melnraibu govi. Nebija viņai jaunība saules pielieta. Netika tik labi barota kā vajadzētu. Švaka bija, domāju – jāpārdod. Atbrauc pakaļ mašīna. Uršulīte stāv pie pirts un skatās man acīs. Nevarēju… Atdevu pusnobarotu bulli. Tad kādudien šī sataisījās mirt. Bet man todien jābrauc radiem likt kapa pieminekli. Atbrauca vetārste, pateica, ka dzīvotāja nebūs. Pieteica mašīnu, lai ved desās. Cerēju, varbūt pa tām dienām, kamēr uzpircēji atbrauks, piecelsies. Piecēlās, atteicu mašīnu, bet tā tomēr atbrauca. Saķēros ar uzpircējiem, beigu beigās – mana govs, gribu dodu, gribu nedodu. Aizbrauca tukšā. Nu Uršulīte atkal gaida teliņu.”
Kūtī ir arī Bēris. Vai mīlestība uz zirgiem ir pagātne? “Zirgs ir sentiments. Bēris ir ģimenes relikvija, mamma uz 40 gadu jubileju uzdāvināja. Kad grib, tad iet pa vagu. Baida znotu, izliekas, ka lēks uz mašīnas motora pārsega, bet krustmāte Bērim iet ar līkumu. Mazdēls gan pajāj. Gadās, ka arī pati,” saka Aina.
Arī to Uršulīte varētu pastāstīt, ka “Alejām” ar līkumu gājis cilvēku naids un ļaunums, bet labie, atsaucīgie vienmēr te iegriežas. Droši vien tāpēc, ka Aina pati ir tāda.
Komentāri