“Satikšanās Latvijā” – tā saucās Vidzemē dzīvojošo remigrantu ģimeņu tīklošanās pasākums, kas notika Liepā.
“Šogad vismaz Vidzemē par atgriešanos interese ir mazāka,”saka Vidzemes plānošanas reģiona koordinatore remigrācijas jautājumos Eva Meijere un pastāsta, ka gada sākumā interese bijusi liela. Tad Krievija iebruka Ukrainā, daudzi sāka šaubīties, vai atgriezties, un ne viens vien tieši tāpēc izlēma ieceri vēl uz kādu laiku atlikt. “Ja ne kara dēļ, tad tagad tāpēc, ka viss kļūst dārgāks, cilvēki domā, kā nopelnīs, izdzīvos. Tie ir racionāli apsvērumi ,” atklāj E.Meijere.
Diemžēl nav precīzas informācijas, cik cilvēku atgriezušies, cik domā to darīt. Vidzemes plānošanas reģions zina vien par tiem, kuri interesējas par iespējām un atbalstu, kādi būs pieejami Latvijā, kad atgriezīsies.
“”Satikšanās Latvijā” – tā bija iespēja vidzemniekiem, kuri atgriezušies, satikties, iepazīties. Bijām domājuši vasarā rīkot nometni bērniem, bet interese bija maza, jo ģimenēs bērni ir dažāda vecuma. Arī uz Liepu atbraukušas ģimenes ar astoņus mēnešus līdz 14 gadus veciem bērniem,” stāsta E.Meijere un uzsver, ka svarīgākais ir, ka visi te jūtas labi, dibina kontaktus.
Ģimenes gan dalījās pieredzē, kā gājis mītnes zemē, gan, kā atkal iedzīvoties Latvijā. Visi kā noderīgu novērtēja psihoterapeita Dr. Artūra Miksona lekciju, kā pārvarēt atgriešanās izaicinājumus un kā iedzīvošanos Latvijā padarīt pēc iespējas mierīgāku un harmoniskāku visai ģimenei. Ne viens vien atzina, ka dzirdētais būtu ļoti noderējis jau agrāk, bet tagad dod izpratni pašiem par sevi gan, kad aizbrauca uz ārzemēm, gan tagad, kad atgriežas.
“Katrs cilvēks ir citāds, katram veidojusies sava situācija, ar kādām domām un jūtām atgriežas. Ja ar domu, tur nesanāca, te ir iespējas, bet, kā uz mums skatīsies pazīstamie, jo aizbraucām uz paradīzi, bet, redz, atgriežamies – ir svarīgi ar šīm sajūtām tikt galā. Sava krīze jāpārdzīvo katram, būtiski izprast, kas ar tevi notiek, kāpēc bērni uz pārmaiņām reaģē tieši tā, kā ar viņiem runāt. Jāatbild uz jautājumu – vai esam gatavi sevī kaut ko mainīt vai tikai bērnos,” “Druvai” pastāstīja A.Miksons un uzsvēra, ka vispirms vecākiem jāsaprot, ko viņi zaudējuši, ko ieguvuši, un tad jārunā ar bērniem. “Pašiem jānotic, ka atgriešanās bijis pareizs lēmums, tikai tad varēs bērniem stāstīt to kā faktu,” klāstīja A.Miksons, piebilstot, ka būtiski, cik veci ir bērni, kad aizbrauc uz citu valsti un atgriežas Latvijā. “Tas vecāku ziņā, cik lielā mērā pieņemt jauno identitāti valstī, kurā dzīvo, cik saglabāt latvisko,” atgādina psihoterapeits.
Tikšanā vietā, Liepas “Maizes mājas” klētiņā, pie sienas pasaules karte. Tajā atzīmēta Brazīlija, ASV, Beļģija, Vācija, Nīderlande, Lielbritānija, Norvēģija, Dānija, Jaunzēlande, Austrālija, Krievija – valstis no kurām uz dzīvi Vidzemē atgriezušies tautieši.
Liepiņu ģimene atgriezās augusta vidū. Cēsnieku Kasparu uz Beļģiju pirms 14 gadiem aizveda sportista gaitas, rīdziniece Iveta pie viņa devās pirms 13 gadiem. “Katru gadu vasarā uz diviem mēnešiem braucām atvaļinājumā. Šoreiz nolēmām palikt,” stāsta Iveta, bet Kaspars piebilst: “Kad pārcēlāmies uz Beļģiju, jau bija zināms, ka atgriezīsimies. Pirms četriem gadiem Cēsīs nopirkām māju. Te man ir savs uzņēmums, kas visu laiku darbojas, lai, kad atgriezīšos, būtu darbs.” Ārzemēs nopelnītais tika ieguldīts dzīvei Latvijā.
Ģimenē aug meita Keta un dēls Ernests. “Palaimējās dabūt viņiem vietu skolā un bērnudārzā. Bērni pārmaiņas nejūt, apkārt pazīstami cilvēki. Tie, pie kuriem braucām ciemos, tagad ir blakus ikdienā. Vecāki un radi, protams, priecājas, ka atgriezāmies. Neviens neteica, lai padomājam, vai vajag to darīt,” atklāj Iveta.
Cēsniece Inga Madžule prom no Latvijas bija 20 gadus. Desmit nodzīvoti Austrālijā, tikpat Vācijā. “Nedomāju, ka kādreiz atgriezīšos, bet to izdarīju bērnu dēļ. Redzēju, kā draudzenēm ārzemēs aug bērni, ar vecvecākiem nevar sarunāties, negrib braukt uz Latviju. Sapratu – ja paliksim, bērni nerunās latviski, nebūs nekādas piederības Latvijai. Gribu, lai bērni runā latviski, pierunāju vīru, viņš ir austrālietis. Astoņus gadus nodzīvoja Latvijā. Sākumā viss te patika, bet laikapstākļi, nomākti cilvēki un tad vēl kovids darīja savu, viņš uz laiku aizbrauca atpakaļ,” pastāsta cēsniece un uzsver, ka izdarīt izvēli nekad nav viegli. Jo bērni mazāki, jo viņiem pārmaiņas vieglākas. Ingas ģimenē aug trīs bērni.
Inga pastāsta, ka pazīst vairākas ģimenes, kuras atgriezušās no ārzemēm . “Mums daudz kopīga, ko parunāt. Ir arī ne viena vien jauktā ģimene, kur viens nav latvietis, šādu ģimeņu satikšanās ir ļoti vērtīgas. Mums ir dažādas pieredzes gan ārzemēs, gan atgriežoties, varam padalīties,” saka cēsniece un šādu ģimeņu satikšanos novērtē kā lielu ieguvumu katrai.
Satikšanās reizē savas nodarbības bija bērniem, savas vecākiem un arī visiem kopā. Tika dancots, cepta maize un prieku sagādāja koncerts un kopādziedāšana.
Komentāri