Līgatnieši jau vairākus gadu desmitus zina, ja ar apaviem gadījusies kāda ķibele, jādodas pie Jāņa Mendes. Meistars saremontēs, kā nākas. Jau vairākus gadus viņš pilsētā ir vienīgais kurpnieks, padomju laikā darba pieticis pieciem.
“Darba pavisam maz. Nedēļā bieži vien jāsaremontē divi trīs pāri apavu. Ja es nebūtu pensionārs, ar nopelnīto izdzīvot nevarētu,” stāsta līgatnietis. Viņam jau 82. dzīves gads, bet bez darba ikdienu iedomāties nevar.
Jānis ir reģistrējies kā pašnodarbinātais. VID gan brīnoties, ka tik mazs apgrozījums un arī izdevumi. “Dokumentu nokārtošana bija diezgan piņķerīga. Tagad problēmas sagādā tas, ka mums nav
ne datora, ne interneta,” pastāsta kurpnieks.
Šo amatu tā pa īstam viņš sāka darīt vien, kad aizgāja pensijā. Līdz tam nebija laika, jo Jānis ir elektromontieris, darbs patika. Izkāpelējies gan pa elektrības stabiem, gan strādājis “Brīvajā vilnī”, bet visilgāk Līgatnes papīrfabrikā.
Apavu labošanu Jānim ierādījis tēvs, kurš šo darbu piestrādājis un iemācījies no sava tēva. “Sauca palīgā ko piešūt, diegus nopiķot. Tā pamazām vien iemācījos. Tas ir labākais veids, kā iemācīties amatu. Pie manis arī bija atnācis viens jaunietis, lai parādot. Ātri saprata, ka darbs piņķerīgs, netīrs. Arī klienti gadās dažādi, aizmirst, ka kurpniekam nest netīrus apavus nav pieklājīgi. Kurpnieka darbs ir arī māksla. Ir tik dažādi materiāli, līmes, jāzina, kas kam der, jāmāk salikt kopā, citādi neiznāks,” domās dalās kurpnieks un atzīst, ka diemžēl kurpnieka amats iet mazumā. Ne tikai tāpēc, ka nav viegls, bet arī darba apjoms krietni samazinājies. Līgatnietis nosmej: “Tagad visi staigā gumijas zābakos un Ķīnā ražotos apavos.”
Kad kurpnieks remontā saņem kvalitatīvus apavus, ir prieks tos labot. Diemžēl daudzus nav vispār vērts remontēt. “Apavi skaisti, ērti, bet neiztur. Arī sievai
zābaki izjuka trešajā dienā. Zoles izšķīst, ir tādi, kam no auduma lobās nost mākslīgā āda un plandās
kā skrandas,” pastāsta Jānis Mende un piebilst, ka gadās arī nopirkt dārgus apavus, kas
saplīst nākamajā dienā. Tādus gan viņš labot neņem, iesaka nest atpakaļ uz veikalu un mainīt. Tāpat viņš iesaka atgriezties pie kurpnieka, kurš pavirši veicis savu darbu. Lai kolēģis pats labo savas kļūdas. Diemžēl ar gadiem meistaru, kuri godam dara savu darbu, kļūst aizvien mazāk.
Nopirkt apavus, kas kalpos gadiem, ir laimes spēle. “Reklamē, ka
īstas ādas apavi, bet tie ir no dermantīna, mākslīgās ādas.
Šodien grūti pateikt, vai patiešām ir īstas ādas izstrādājums, jo tehnoloģijas ļoti attīstījušās.
Atgriezumus samaļ pulverī un izgatavo mākslīgo ādu, kurai klāt arī dabiskā.
Kādreiz īsto ādu varēja noteikt, ja sīku gabaliņu padedzināja. Bet, ja mākslīgajai ir klāt kaut nedaudz īstās, vairs nevar pateikt. Tā ražotāji mānās,” meistariem zināmo atklāj kurpnieks.
Lai cik ironizējam par padomju laiku apaviem, tie tomēr kalpoja ilgāk.
“Vēl šodien cilvēki staigā tā laika apavos, līmējumi turas. Kad mūsu rūpnīcās sāka ražot kopražojumus, apavi vairs kopā neturējās, jo vienu līmi vajadzēja zolēm, citu virsai, bet tā jau nedarīja. Mūsu pašu “Rekorda” apavi, kas ražoti Līgatnē, arī vēl turas, kaut rūpnīcas vairs nav,” saka Jānis Mende. Kad to likvidēja, kurpnieks tika gan pie nevienam nevajadzīgām ādām, gan mašīnām, kas mētājās. “Šodien
kārtīgas zoles maksā ļoti dārgi, bet nopirkt kaut kādas, lai mans darbs pēc pāris dienām ir vējā, negribu,” skaidro meistars. Tieši tāpēc arī pastāvīgie kundes citu kurpnieku nemeklē. Zina, ka apavi būs saremontēti, kā nākas.
Pie viņa brauc kundes no Siguldas, Raganas. Vietējie bieži vien vakarā apavus atnes, no rīta, ejot uz darbu, nāk pēc salabotiem un iet uz darbu. Jānis Mende darbu vienmēr izdara, jo cilvēkam taču vajag.
“Kurpnieka darbs man ir piepelnīšanās, lai varu nopirkt malku, zāles. Ja darba būtu vairāk, dzīvoklī un šķūnītī strādāt nevarētu, vajadzētu darbnīcu. Ja šim amatam būtu pievērsies daudz senāk, droši vien tā arī būtu,” domās dalās līgatnietis.
Vietējie Jāni pazīst arī kā labu šuvēju. Viņš savulaik šuvis
džinsa bikses, cepures, mēteļus, vējjakas.
Mēru klientiem nav ņēmis, tikai paskatījies, un izmēri bijuši skaidri. Tagad Jāņa kundes ir tikai rokeri, kuriem vajag salāpīt ādas bikses vai jakas. Tās ir no juhtādas, salāpīt nav viegli.
“Tā vienmēr bijis, ka kurpnieks ir arī muzikants un vēl daudz ko pieprot,” ar smaidu saka Jānis. Savulaik viņš bijis pazīstams muzikants, pats uzlabojis ģitāras, tās spēlējis, tāpat arī akordeonu, taustiņinstrumentus.
“Tagad tikai ar apaviem knibinos. Mierā nosēdēt nevaru. Visu mūžu daudz kas darīts, ne tikai pamatdarbs,” uzsver līgatnietis.
Sarmīte Feldmane
Komentāri