Mūsu ceļš šoreiz ved uz Amatas novada Ģikšiem, kur pie mājas sastopam Birutu Ķipēnu. Viņa pļauj pagalma mauriņu, un tā vien šķiet, ka par savu vecumu saimniece nestāsta visu patiesību. Lai gan viņai un vīram Jānim ir godājams vecums, Biruta pārvietojas vieglā pusriksītī.
“To darbu daudz, visus nevar apdarīt,” saka kundze un aicina piesēst aizvējā.
Saimniece smej, ka viņas pensionāres dzīve iet kā pa viļņiem: “Ir visādi, visur jāskrien un viss jāpaspēj. Es jau nevaru mierā nosēdēt, ja kāds pasauc palīgā, es piedalos. Es visu mūžu esmu bijusi tāda sabiedrības slota. Visur piedalījos, neskatoties, vai par to samaksa būs vai nebūs. Tā vēl šodien visur gribu paspēt, un, kā saka, jo vairāk jāpaspēj, jo vairāk arī izdara.”
Vaicāta, no kurienes tāds spars, viņa atbild, ka savulaik esot ļoti daudz sportojusi, un domā, ka nerimstošā enerģija ir no aktīvā dzīvesveida jaunībā. “Agrāk bija jāiet dažādās talkās, tā bija pieņemts. Kamēr citi vēl sprieda, ko un kā darīs, es jau biju ķērusies vērsim pie ragiem. Domāju, tas ātrums man ir no mammas. Viņa bija ļoti fiksa. Es mammu viņas 85 gados nevarēju noķert,” vēsta kundze.
Lielāko sirds siltumu Birutai dod bērni un mazbērni. Sadzīvošanas pamatā esot prasme nekašķēties, bet vienoties par pienākumiem un pildīt solīto. Darba tikums bērniem un mazbērniem ir ar piemēru parādīts.
Saimniece ir pensionāru biedrības “Dzīvotprieks” valdes locekle, tāpēc vaicājām, kas interesē pensionārus, par ko tie runā, diskutē. “Kā nu kurš,” iepauzē Biruta, “galvenokārt jau sūkstās par veselību, bet es uzskatu, ka nav, ko sūkstīties, kā ir, tā ir. Jādzīvo tālāk. Citi gaužas par politiku un pensijām, taču mēs jau neko nevaram panākt.”
Pēc Birutas kundzes domām, Latvijā visgrūtāk esot ar medicīnas jomu. Viņasprāt, pensionārs medicīnas pakalpojumus no pensijas nemaz nevar atļauties, to esot pierādījis gadījums ar vīru. “Mēs veselu pusgadu gaidījām, lai varētu pieteikt vīru valsts apmaksātajā rindā pie Valmieras ārstiem. Mūs jau gan aicināja nestāvēt to garo rindu, bet iet par maksu. Solīja, ka tā būšot daudz ātrāk. 250 eiro galdā un tiksiet uzreiz! – mums teica, bet tādas naudas mums uzreiz nebija un nav joprojām,” uzsver Biruta. Pensionāre atzīst, ka valstiskā līmenī nejūt, ka seniori vispār kādam rūpētu. Biruta saka – paveicies tiem pensionāriem, kuriem bērni un mazbērni strādā labos amatos, bet, ja tādu nav, tad rodas sajūta, ka tāds pensionārs nevienam nav vajadzīgs. “Kad salīdzini padomju laikus ar mūsdienām, viens gan toreiz bija labi – medicīna bija bez maksas. Tas bija liels pluss, bet visos laikos ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Mūslaikos atkal labi, ka medicīna attīstījusies, gājusi uz priekšu.”
Birutas jaunības gadi aizvadīti zem cita karoga, taču viņa apgalvo, ka tolaik ļaudis bijuši draudzīgāki: “Man šķiet, mēs tā nešķirojām – tu latvietis, tu krievs. Domāju, sabiedrības šķelšana, kas mūsdienās notiek, ir kaut kas mākslīgi radīts, lai sanaidotu cilvēkus. Būdama bērns, gāju Jaunpiebalgas skolā, tur bija arī krievu skola, bet mums visas sacensības notika kopā, neviens nevienu neapsaukāja. Mēs vēl pie krievu bērniem gājām, kad krievu valodas stundām vajadzēja sacerējumus rakstīt, viņi mums izlaboja kļūdas,” sieviete atminas, vienlaikus norādot, ka Ģikšos ir maz citu etnisko piederību cilvēki, vairāk ar šo savstarpējo naidu saskaras rīdzinieki, tomēr naids paliek naids.
Biruta nākotni saskata jauniešos: “Jāļauj jauniešiem strādāt, veidot uzņēmumus. Es nesaprotu, kāpēc viņiem uzreiz tik lielus nodokļus saliek! Ja ir liels uzņēmums, tad tāds vēl var pavilkt, bet tas mazais? Un ar to pašu viss beidzas. Es domāju, ka tajās simts gudrajās galvās Saeimā ļoti trūkst jaunu cilvēku. Labi, jaunie var kļūdīties, bet nekļūdās, kas vispār neko nedara. Parādiet man tādu, kas kaut ko ir darījis un nav apdedzinājies! Tāda cilvēka nav. Uzskatu, ka jauniešus vairāk vajadzēja atbalstīt.” Kundze bilst, ka tomēr daudz arī no sabiedrības atkarīgs, jo vai gan nav tā, ka mēs esam pārāk neiecietīgi un gribam visu uzreiz, turklāt bez kļūdām.
Atceroties Atmodas laiku, Birutas kundze izskatās norūpējusies: “Ja tagad būtu par kaut ko jācīnās, nez vai mēs varētu visus dabūt tik vienotus kā deviņdesmito gadu sākumā. Mani māc šaubas. Tās ir manas personīgās pārdomas, bet tobrīd visi labākie, kas cīnījās par neatkarību, drīz atkrita. Es domāju, ka viņi kaut ko zināja. Atkrita Dainis Īvāns un Anatolijs Gorbunovs. Viņi kaut ko saprata, nojauta. Šodien es jūtos vīlusies, jo Baltijas ceļā nestāvēju par to, kas tagad notiek, tāpēc, ja tagad būtu jāceļas un jāiet, – nezinu, cik cilvēku ietu un vai vispār celtos. Toreiz tomēr bija citādi. Kaut kā īpaši. Cerīgi.”
Tomēr kopumā uz dzīvi Biruta Ķipēna raugās optimistiski. Viņa vērtē, ka katram jāsakopj savs nams, pagalms, jāaprūpē mīļie un pašiem jāsargā tas, kas katram dārgs.
Komentāri