Muzeju nakts piedāvājumi šopavasar bija klusinātāki, taču apmeklētāju interese bija liela.
“Tie, kuri atnāca un atbrauca uz muzeju, bija patiesi ieinteresēti. Vakars bija jauks, dažbrīd vējš nopūta kādu sveci, bet nelija,” stāsta E.Veidenbauma muzeja “Kalāči” vadītāja Andra Ķīse. Apmeklētāji gan devās pastaigās pa teritoriju, gan apskatīja izstādi, skatījās filmas par Veidenbaumu, lasīja dzeju. “Tā kā dzejniekam šogad oktobrī 155.gadadiena, aicinām ikvienu balsot par savu mīļāko dzejoli, jo katram tas ir cits. Rudenī zināsim, kuri tad ir populārākie E.Veidenbauma dzejoļi. Muzeju nakts apmeklētāji nobalsoja par saviem,” atklāj A.Ķīse.
Muzeju naktī “Kalāčos” pabija 175 apmeklētāji. A.Ķīse pauž gandarījumu, ka viņu vidū bija daudzi dažādu paaudžu liepēnieši.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, kā uzsver vadītāja Kristīne Skrīvere, Muzeju naktij negatavoja īpašu programmu, bet piedāvāja iespēju no sešiem līdz desmitiem apskatīt ekspozīcijas Jaunajā pilī. Šo iespēju izmantoja 1017 apmeklētāji.
“Ir gandarījums, ka daudzi atnāca uz muzeju, lai apskatītu dekolētā fajansa izstādi. Šie apmeklētāji bija ieinteresēti, izstādes kuratore Dace Tabūne visu vakaru stāstīja par dekolētajiem traukiem, to attīstību Eiropā, ienākšanu Latvijā,” pastāsta K.Skrīvere un atklāj, ka arī trešdien, Starptautiskajā muzeju dienā, Cēsu muzeju varēs apmeklēt bez maksas.
“Daudz domājām par Muzeju nakti, par to, ka burzmā, ātri izskrienot cauri zālēm, nevar kvalitatīvi iepazīt, apskatīt to, kas ir muzejā. Tā kā divus gadus bija ierobežojumi, piedāvājām apmeklētājiem iespēju pabūt muzejā vakarā,” saka muzeja vadītāja.
Āboliņu ģimeni “Druva” satika Raunā, apskatot izstādi “Par Raunu raksta avīzēs”. “Bērni atbrauca no Rīgas. Muzeju naktī pierasti braucam uz Cēsīm, Valmieru,” pastāsta Gundega Āboliņa, bet Ainārs uzsver: “Ja vien laiks ir, labāk braukt uz laukiem, te nav cilvēku burzmas.”
Āboliņu saknes ir Raunā, un, apskatot dažādu gadu avīžrakstus, viņi atrod ne vienu vien pazīstamu uzvārdu, notikumu, par ko stāstīja vecāki un vecvecāki. “Galvenais, ka ir cilvēki, kuri vāc vēstures liecības, atklāj vēsturi, jo vienmēr būs tādi, kurus tā interesē,” saka Ainārs. “Noteikti uzkāpsim Raunas pils tornī,” nepacietīgi savējos mudina mazais Kristaps.
Raunas muzeja vadītāja Ieva Plētiena atgādina, ka par vēsturiskiem notikumiem, cilvēkiem daudz informācijas var iegūt periodikā. “Vēsturniekam fakti ir svarīgākie, bet presē tā paša notikuma aprakstā atklājas nianses, tad, ja vēl ir atmiņu stāsti, notikušo ieraugām pilnīgāk,” saka muzeja vadītāja.
Izstādē raksti no dažādiem izdevumiem līdz 20.gadsimta 80.gadiem. Vecākās ziņas par Raunu ir vācu presē, muzejniece atradusi 1775.gada ziņu, ka Raunas pilsmuižā ir pieejami ļoti labi vācu mieži sēklai, kā arī labas griķu sēklas par labu cenu, bet 1795.gadā avīzē rakstīts, ka “Raunas pilī ir labs kaļķis, latos par lētu cenu pieejams, tie, kuriem ir patika, ziņot tieši”.
“18.gadsimta beigas vācu presē lielākoties ir sludinājumi, ka muižā pērk govis, pārdod labus rudzu vai notikusi zādzība, un uzskaitīts, kas nozagts. 19.gadsimtā sākas apraksti par Raunu kā vietu, par cilvēkiem, publicēti arī raunēniešu raksti. Gadsimta beigās jau parādās kritiskāki raksti, piemēram, ka panīkusi teātra spēlēšana, dziedāšana nesanāk tik labi kā citos pagastos. Vietējie iedzīvotāji pavērtē sevi,” stāsta I.Plētiena.
20.gadsimta sākumā ir daudz ceļojuma aprakstu par Raunu. Raksta tie, kuri te pabijuši, stāsta, kas paticis. Tāpat ir informācija par uzņēmumiem, cilvēkiem, jo pagastā ir aktīva saimnieciskā un kultūras dzīve. Kara laikā ir ziņas, ka notiek ziedojumu vākšana un kas to organizē.
“Tāpat kā tagad tas, ko lasi, jāvērtē kritiski. Daudzos rakstos pret notikumu, kas it kā aprakstīts objektīvi,var sajust personisku attieksmi. 20.gadsimta sākumā ir vairāki raksti, kuros kāds stāsta, ka bijis Raunā, cik te ir skaisti, bet tad, ka tas nav tā, kā vajadzētu, vēl arī tas. Ir arī par to, ka uzcelts skaists pagastnams, bet viss ir apsīcis, nekas nenotiek. Tolaik diezgan daudz avīzēs bija kriminālās informācijas, kurš ar kuru sakāvies, kur ciemojušies zagļi, kas nozagts, stāsta I.Plētiena.
Starp trim visplašāk periodikā atspoguļotajiem notikumiem Raunā muzeja vadītāka nosauc Brīvības pieminekļa atklāšanu. Piemineklis redzams uz žurnāla “Atpūta” vāka. Taču visplašāk aprakstīta Padomju Savienības līdera Hruščova vizīte Raunā 1959.gadā. Tas nebija tikai Latvijas, bet Eiropas notikums, jo ar viņu kopā bija Vācijas Sociālistiskās vienības partijas priekšsēdētājs Valters Ulbrihts.
Padomju laikā par Raunu periodikā rakstīts daudz, un ir arī pamats, jo te kūsā gan saimnieciskā dzīve kolhozos “Sarkanais Oktobris” un “Zelta druva”, arī “Raunas Lauktehnikā” ir aktīva kultūras dzīve, kas novērtēta Maskavā.
Raunēniešiem iespēja paskatīties uz savu pagastu caur rakstiem avīzēs un žurnālos sagādā gan patīkamus pārsteigumus, gan atklājumus. “Reku, bildē es,” rāda raunēnietis Pēteris Ozoliņš. 1966.gadā viņš sāka strādāt Lauktehnikā, attēls ir par moderno sūkņu staciju. Savukārt Alda Raiskuma “Padomju Druvā” ierauga savu rakstu, ko rakstījusi kā aktīva jauniete. Uldis Smurģis savulaik krājis iespējamo informāciju par Raunu, kas publicēta “Druvā”. Viņš muzejam nodevis albumus ar izgriezumiem, kur informācija no 2007. līdz 2011.gadam.
Pierasts teikt, ka avīze dzīvo vienu dienu, izstāde apliecina, ka avīzē rakstītais dzīvo gadsimtus un atklāj notikumus un cilvēkus.
Tovakar bija vēl viens notikums, kas varētu kļūt par sākumu kādam stāstam. Raunā tika izdots informatīvā izdevuma “Rauna Raksta” pirmais numurs.
Komentāri