Gints Grabovskis Līgatnes pagasta bioloģiskajā saimniecībā „Lejas Maļļi” nodarbojas ar Romanovas šķirnes aitu audzēšanu un vaislas dzīvnieku pārdošanu, kā arī biškopību.
Aitkopību G.Grabovskis uzsācis pirms vairāk nekā desmit gadiem, tad bijis viens no pirmajiem Romanovas šķirnes aitu audzētājiem.
Ganāmpulkā ir 40 aitu mātes. Saimnieks vērtē, ka aitkopība būtu ienesīga, ja būtu 200 – 300 aitu mātes, tomēr, lai izveidotu tik lielu saimniecību, nepieciešami arī ievērojami ieguldījumi, lai nodrošinātu tehnoloģijas, algotu strādniekus, kurus jau tā ir grūti atrast. Vajadzīgas būtu arī jaunas kūtis.
Zemnieks skaidro, ka aitkopības nozare kopumā paplašinās un Latvijā ir daudz aitu ganāmpulku, tomēr: ”lai nopelnītu, saimniecībai jābūt ļoti lielai, jo ir arī lielas izmaksas, piemēram, par kautuvju izmantošanu, tehnikas iegādi”.
G.Grabovskis atzīst, ka pieprasījums pēc jēra gaļas ir. “Bija interese iepirkt 25 jērus nedēļā, taču kur es tādu daudzumu dabūšu? Arī cena tika piedāvāta laba, tomēr, strādājot vienam, nav iespējams nodrošināt ganāmpulka tik ievērojamu palielināšanu,” skaidro G.Grabovskis, stāstot par jēru gaļas noieta vietām. Tai pašā laikā saimnieks vērtē, ka nebūtu arī drošu garantiju, ka, palielinot ganāmpulku, nodrošinot apstākļus un uzsākot gaļas tirdzniecību, pieprasījums būtu pietiekams un vienmērīgs, jo jēra gaļa ir dārgāka nekā cūkas un liellopa gaļa. Nav arī pastāvīga pieprasījuma pēc kažokādām un vilnas, turklāt ģērēšanas pakalpojumiem ir lielas izmaksas. Tādēļ tagad G.Grabovskis nodarbojas tikai ar vaislas dzīvnieku pārdošanu, pieprasījums ir no visas Latvijas: ”Agrāk šī Krievijas aitu šķirne bija reta, taču tagad šādu ganāmpulku ir daudz. Šogad pārdoti jau apmēram 30 jēri, vēl desmit ir nopērkami!”
Saimnieks skaidro, ka Romanovas šķirnes aitas atšķiras no citām: ”Šīs šķirnes aitas ir krietni auglīgākas. Aitu mātes meklējas gandrīz visu gadu, un gadā var būt divi metieni, turklāt dzimst arī vairāk jēru – trīs, četri, pat pieci. Tā ir viena no auglīgākajām šķirnēm pasaulē. Kažokāda ir laba, plāna, arī vilna ir citāda, atšķiras no Latvijas šķirnēm.”
Saimnieks skaidro, ka arī gaļa ir atšķirīga – tā ir diētiskāka, mazāk tauku, nav tiem raksturīgās piegaršas.
Lai būtu stabili un pastāvīgi ienākumi, G.Grabovskis nodarbojas arī ar biškopību, ko uzskata par ienesīgāku nodarbi. Saimniecībā ir 80 bišu saimes. G.Grabovskis smej, ka, strādājot divās nozarēs, ir lielāka drošības sajūta.
Saimniecībā saražotais medus netiek pārdots veikalos, arī Cēsīs tas nav pieejams. Kā labu noieta vietu G.Grabovskis min Rīgas Centrāltirgu, tomēr: ”medus cenas tirgū nav īpaši augstas. Man ir bioloģiskā saimniecība, bet cilvēki nenovērtē, kas ir bioloģiskie produkti. Viņi nepazīst šo preču zīmi. Šāds medus nav dārgāks, bet izmaksas ir lielākas,” atzīst G.Grabovskis.
Bioloģiskā medus ieguvē saimnieks nedrīkst izmantot cukuru bišu piebarošanai, turklāt arī ar slimībām nedrīkst cīnīties, izmantojot ķīmiskus ārstniecības līdzekļus. Tomēr cenas dažādā veidā iegūtajiem medus produktiem ir vienādas.
Pašlaik saimnieks neplāno palielināt bišu saimju skaitu, jo tad būtu jāmeklē lielāks noiets. Lai gan pieprasījums pēc medus ir, tomēr G.Grabovskis vērtē: „ja cilvēkam nepietiks naudas maizei, viņš taču medu nepirks”.
Saistībā ar medus tirdzniecību G.Grabovskim ir nākotnes plāni, tomēr viņš atzīst, ka pagaidām ir apmierināts ar pašreizējo saimniekošanu un tās apjomiem.
Komentāri