Mums pretim, klupdams smilgās un līkumodams caur agrāk stādītiem aslapu flokšiem, drāžas Susiks alias Tofiks. “Strautu” saimnieces Austras Derumas mazmazmeitas plušķīti katra sauc savā vārdā. “Strauti” ir pašā upes krastā un piesaulītē šķiet neizprotami, kā daudzajām dālijām ir spēks ziedēt.
“Man gan tā spēka vairs nav, ar dobēm nevaru izcīnīties. Vārpata, skatieties, kā ņem virsroku. Jauniem tik daudz darba tagad, skrien aizelsušies. Manam mūžam jau visa vēl pietiks,” stāsta Austra Deruma, kura kolhoza laikā atnākusi dzīvot pie Braslas.
“Kolhozā gadiem kopu zirgus, teļus, cūkas, tad mani šajā mājā ielika dzīvot. Kādreiz pašas govis gāja pie Braslas nodzerties un aizčāpoja pa upi uz priekšu. Joprojām Sonātei ūdeni ar sūkni no upes velkam. Vieta jau nav slikta. Ko sakāt? Mūžīgs miers? Kādreiz man te pakrastē ļoti patika, bet tagad par grūtu. Dzīvojam kā uz cepešpannas, viss izdeg,” sūrojās Austra, bet tajā pašā laikā ar tādu mīļumu raudzījās uz Madaru un Līgu. “Tās peles jau man jāpavāc, kamēr vecāki pa darbiem,” tā Austra, bet mazās sāka teikt, ka viņām laukos ļoti patīk – gailis kūtī dziedot un Sonāte zviedzot. Tad arī tapa skaidrs, ka Sonāte ir ķēvīte, kurai “Strautos” iedota mūža maize.
“Kādreiz man bija lielākais palīgs. No Burtniekiem paņēmām. Jā, rit jau zirdziņam trīsdesmitais gads,” sacīja Austra un nebeidza brīnīties, ka esam iemaldījušies, viņasprāt, tik dziļā stūrī. Aizbraukuši prom no centra, kas “Strautu” saimniecei ir nevis Cēsis vai Stalbe, bet Rozula.
“Ko jūs pie manis nācāt? Es taču neko no pasaules nezinu! Tik, cik savējie, re, mazās meitenes pastāsta! Nu, un tikai to, ko pa televizoru rāda! Te taču nekur nevar pabraukt. Pāri pļavai jāiet līdz upei. Līdz manim gandrīz pa ganībām. Visi ceļi, jūs, jaunie, redzat – tur, pāri tiltam! Tur arī pārējos, kas Braslas malā, varat satikt,” sacīja Austra, rādot atpakaļceļu – taku, kas mūs aizved pie mašīnas, lai atkal pazaudētu miera sajūtu un atkal trauktos sevi un citus urdīt.
Komentāri