Aizvien biežāk dzirdamas satraucošās ziņas par to, ka maizei paaugstināsies cenas, tādēļ “Druva” uz sarunu aicināja “Raunas maizes” īpašnieku Edmundu Vainovski, kuram pirms daudziem gadiem dziedniece atklājusi, ka viņš no celtnieka kļūs par maiznieku. Tā arī notika, un jau 14 gadus E. Vainovskis veiksmīgi vada “Raunas maizi” un par spīti tam, ka patiešām oktobrī nāksies paaugstināt maizes cenu, viņš optimistiski raugās nākotnē.
– Vai maizes cenu pieaugums ir adekvāts situācijai tirgū?
– Notiekošajā ir dilemma. Maizes cepēji savā veidā kļuvuši par ķīlniekiem. Šobrīd tirgus jau bija stabilizējies un jebkuram maizes ražotājam cenas bija sabalansētas. Šajā brīdī mums nav nekādas vajadzības celt maizei cenu, taču to diktē miltu piegādātāji. Pirms dažām dienām no “Jelgavas dzirnavnieka” saņēmām paziņojumu, ka no 1. oktobra miltu cena celsies par 40 procentiem, jo rudzu graudu iepirkuma cena cēlusies par 70 procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tas nozīmē, ka maizes klaipa cena palielināsies par sešiem līdz astoņiem santīmiem. Visi maizes ražotāji cenas cels ar vienu un to pašu datumu. Esam spiesti to darīt, bet visvairāk jau cietīs tie, kuri maizi pērk un liek uz galda. Bet no kā tad cita izceps maizīti, ja ne no miltiem?
Vienai daļai pircēju tie pieci, septiņi santīmi neko neizteiks, bet būs daļa, kuri maizi vairs nevarēs atļauties nopirkt tik daudz, cik līdz šim ikdienā patērēja. Tas ir tas bēdīgākais.
Bažas ir arī par to, ka cietēji būsim paši, bet pēc tam arī miltu ražotāji. Ja kritīsies apgrozījums un pirktspēja, tad zaudētāji galu galā būs arī tie, kuri diktē cenu.
Graudu raža patiešām šogad Latvijā nebūs slikta. Tas ir tas interesantākais. Motivācija cenu paaugstinājumam ir tā, ka Eiropā ir neražas gads, bet domāju, ka tās ir monopolu spēles. Esam par sīkiem, lai to analizētu, bet sajūta ir, ka tās ir lielo dūžu vienošanās. Tāpat kā visā pasaulē, notiek spēles ar degvielas cenām.
Tas ir tāpat kā ar akmeņu krāvumu. Tiklīdz kāds akmens tiek izkustināts, sākas lavīna. Tāpat līdz ar maizes cenu celšanos arī darbinieki neizbēgami vēlēsies lielākas algas. Taču, ja samazināsies apgrozījums, no kā tad varēsim pacelt algas?
Šī situācija rada bažas, kas noved pat līdz nedrošības sajūtai. Kas, piemēram, notiks 25. oktobrī, vai apgrozījums kritīsies, kāda būs
pirktspēja?
– Vai darbinieku trūkums jums ir problēma – vai pietiek profesionālu maizes cepēju?
– Nē, viņi visi ir mūsu izaudzināti, apguvuši arodu. Kam darbs ir paticis, tie palikuši to strādāt, kam tas nav gājis pie sirds, aizgājuši. Ir, kas uz Īriju aizbraukuši. Tāda ir dzīve.
Nav jau jomas, kur būtu citādāk – visur ir cilvēku faktors. Tagad jau patiešām tas kļuvis ļoti būtisks, jo laukos rezerves ir izsmeltas. Ja pirms desmit gadiem varēju diktēt savus noteikumu, tad tagad darba devējs nokļuvis lūdzēja lomā, lai tikai darbinieks atnāktu uz darbu. Turklāt maizes cepējs nevar būt kurš katrs. Tie ir īpaši cilvēki, kuriem var uzticēties.
– Kā maizes bizness ir mainījies, kopš uzsākāt darbu tajā?
– Tas ir kļuvis mazāk ienesīgs, jo konkurence ir ļoti nežēlīga. Domāju, ka tagad vairs neko tādu neuzsāktu.
Pēc izglītības esmu celtnieks, bet tolaik šī profesija nebija pieprasīta, bija jāpārorientējas. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, pirms neatkarības atjaunošanas dziedniece Elejas Veriņa man teica, ka drīz būs pārmaiņas un es cepšot maizi. Neticēju, jo kā tad es, profesionāls celtnieks, cepšu maizi? Bet laikam jau no tā, kas ierakstīts zvaigznēs, nevar izbēgt, un ir cilvēki, kas spēj to redzēt.
– Vai vēlaties uzņēmumu paplašināt?
– Kurš karavīrs negribētu būt ģenerālis? Protams, gribētos, bet vispirms jādomā, kā noturēties tirgū, un tikai tad var attīstīties.
Klasika ir klasiska, un esmu diezgan konservatīvs. Tad jau vairs nebūs mūsu latviešu rupjmaizes, ja sāksim cept tikai to, kas ir modē. Mūsu klasika – rupjmaizes un saldskābmaizes cepšanā nemainīsim neko, tā ir jāsaglabā, cik vien iespējams. Mainīt var baltmaizes cepšanu, var nākt jaunas maizītes.
– Modei līdzi nāk arī dažādu konservantu pievienošana . Kā ir ar Raunas maizi?
– Raunas maize ir absolūti tīra. Vienīgās piedevas ir cukurs, sāls un ķimenes, tādēļ arī ir maizes klaipiņa tapšanai nepieciešama diennakts. Cenas mūsu maizei varētu būt lielākas, bet tās ir sabalansētas un piemērotas tirgus apstākļiem.
– Vai pircējs novērtē maizes kvalitāti, to, ka tā ir roku darbs?
– Domāju, ka jā. Tie, kuri pērk mūsu maizīti, to novērtē, un daļa zina arī, kā tā top, ir to redzējuši.
Vēl tomēr esam tikai ceļa sākumā. Cilvēki cenšas labot mašīnas pie viena un tā paša meistara, iet pie viena un tā paša friziera. Arī maizes nozarē ir līdzīgi – cilvēkam kļūst aizvien svarīgāk, ko viņš ēd, jo no tā taču ir atkarīga veselība, un kas gan par to ir dārgāks?
Tendence tomēr ir tāda, ka cilvēki maizi sākuši lietot aizvien mazāk. Ja agrāk pamatēdieni bija kartupelis, gaļa un maize, tad tagad ir tik plašs ēdienu klāsts, ko piedāvā ražotāji, ka maize vairs nav pamatu pamats.
– Tad bez ražošanas vajadzētu nodarboties arī ar sabiedrības informēšanu?
– Es tomēr esmu optimists. Sabiedrībai droši vien ir jānoprovē viss un tad jau izsijāsies, kas ir labs un kas nav, kas ir patiesās un kas šķietamās vērtības. Vēl nesen skrējām pēc spožiem iepakojumiem un importa precēm, bet tagad jau esam attapušies, ka Latvijā ražotie produkti ir labāki un veselīgāki.
Mūsu vērtības ir mūsu, tās ir pārbaudītas gadu simtos un ar tām ir augusi mūsu tauta. Nenotiks brīnumi, ka atradīsim maizes aizstājējus no tuvām vai tālām ārzemēm, lai varētu teikt, ka maizi vairs neēdīsim, bet rītā, pusdienās un vakarā pārtiksim, piemēram, no kelogiem.
– Vai ar šo klasisko latviešu maizi ir iespējams izkarot vietu arī Eiropas tirgū?
– Tāda maize kā pie mums nav nekur citur Eiropā, taču ir viens “bet”. Viņi ir izauguši un pieraduši pie citas maizes. Mūsējo viņi pagaršo un atzīst, ka tā ir laba, interesanta, bet, vai viņiem tā ir nepieciešama, tas jau ir cits jautājums.
– Vai maizes cepšana ir tikai pārtikas ražošanas process, vai tomēr šim darbam ir arī dvēselīte?
– Jā, protams. Maize nav vienkārši produkts, tā ir svētība. Maizīte ir bijusi svēta no laiku laikiem un pret to ir jāizturas ar cieņu un mīlestību. Ne velti vecmāmiņas mācījušas maizes šķēlīti noskūpstīt, ja tā nokritusi zemē.
Tādēļ arī ne jebkurš šo darbu var darīt. Ir kas augstāks, kas to nosaka. Tā ir sūtība, misija.
– Tā misijas izjūta, kas jums bija, sākot šo darbu, ir saglabājusies?
– Jā. Domāju, ka jā. Tas ir jādara un to es darīšu, cik Dieviņš būs lēmis. Ir pārāk daudz ieguldīts, ne tikai naudas izteiksmē, bet ir bijušas negulētas naktis un milzīgs darbs, lai izveidotu uzņēmumu no nulles. Tādēļ palaist to vējā nedrīkst.
– Tirgū notiek cīņa par pastāvēšanu, kā jums tam pietiek spēka?
– Tā ir nepārtraukta kustība. Ar to jau atšķiras nežēlīgais kapitālisms no maigā vai reālistiskā sociālisma, kur nebija cīņas. Konkurence neļauj atlaist grožus. Tas ir dzinulis, tas dod spēku neapstāties un liek sekot līdzi uzņēmuma darbībai. Jebkurai lietai, kas aiziet pašplūsmā, zūd kvalitāte. Nepārtraukti ir jābūt spriedzē.
Jūtos atbildīgs par uzņēmumu, brendu, ko esmu izveidojis un kas ir kļuvis pazīstams. Ieejot jebkurā veikalā, noeju gar maizes plauktiem un skatos gan ar lepnumu, gan bažām, kāda būs mūsu maize salīdzinājumā ar citu cepto. Ja pie kases redzu, ka pircēji maksā par mūsu maizīti, tas, protams, ir liels gandarījums. – Vai pats kādreiz vēl izveidojat klaipiņu?
– Tagad vairs ne, jo ir cepēji, kuri dara to labāk. Bet darbam, protams, sekoju līdzi. Bez tā nevar.
– Vai ticat, ka palīdz, ja, maizi cepot, uzvelk krustu?
– Noteikti, ka tam ir nozīme – tas ir nācis no senseniem laikiem. Atkārtošos, bet tagad aiz pārpilnības maize vairs netiek tik ļoti novērtēta, bet paaudzes, kuras dzīvoja pirmās Latvijas laikā un vēl agrāk, maizīti turēja visaugstākajā godā.
– Vai ticat, ka palīdz Dievs?
– Ticu un esmu pārliecināts, jo dzīvē nekas nenotiek nejauši. Viss jau ir ieprogrammēts, mēs tikai izpildām misiju, un ir jācenšas to izdarīt pēc vislabākās sirdsapziņas. Tad jau būs labi.
– Biznesā vieglāk ir ar agresiju, ļaunumu vai labestību?
– Tikai ar labu, ko tad ar ļaunumu? Agrāk vai vēlāk tas nāks atpakaļ, turklāt dubultā. Nekad arī pats neesmu centies atdarīt pāridarījumam ar ļaunu. Turklāt ļauns cilvēks tādu svētu darbu kā maizītes cepšana nemaz nedrīkst darīt.
– Ceptuves apkārtne ir ļoti skaisti iekārtota. Cik svarīga jums ir vide?
– Ļoti svarīga. Maizes cepšana ir fiziski grūts darbs. Apkārtne tika veidota tā, lai arī darbiniekiem ir iespēja veldzēties un garīgi uzlādēties. Domāju, ka tas ir pluss arī pie darba kvalitātes. Cilvēks nevar strādāt piedrazotā vidē, īpaši jau šādu darbu.
Komentāri