Jānis Tauriņš no Nītaures ir viens no retajiem avīzes stāstu varoņiem, kurš par sevi padevis ziņu pats. Sazināties ar „Druvu” viņu pamudināja anekdote: “Skolotāja jautā Jānītim, kas tu būsi, kad pabeigsi skolu? Jānītis atbild – pensionārs.”
„Mani sauc Jānis, es esmu pensionārs, kurš tūlīt pat pabeigs skolu,” tā sarunu iesāk J.Tauriņš. Nekas jau nebūtu pārsteidzošs, ja vien nezinātu, ka kungam ir 77 gadi un viņš ar labām sekmēm Priekuļu tehnikumā ir apguvis zināšanas autoelektriķa neklātienes programmā.
Šis piemērs liecina, ka gadi nav šķērslis, lai izglītotos visa mūža garumā. Ne velti ir tāds teiciens – mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Automobiļi Tauriņa kungu ir interesējuši visu dzīvi, tādēļ viņš nolēmis, ka grib atsvaidzināt zināšanas, pamācīties jauno. Kā izrādījās, tādu lietu bija ne mazums.
Neklātienē autoelektriķiem ir jāmācās pusotra gada. Visu šo laiku J.Tauriņš sestdienās brauca uz skolu, sēdēja solā un pierakstīja lekcijās dzirdēto. „Man jau automehāniķa kvalifikācija no tālajiem 70-tajiem gadiem. Savulaik arī beidzu šo pašu Priekuļu tehnikumu. Lielāko daļu darba mūža aizvadīju sovhozā, biju autoelektriķis, strādāju darbnīcās – darīju visu, sākot no virpošanas līdz metināšanai. Laikam ritot, sapratu, ka viss strauji mainās, ka zināšanu trūkst. Tāds dullums uznāca – gribēju mācīties. Šajā sakarā prātā joks. Lasīju avīzē, ka kāda 93 gadus veca kundze ar izcilību pabeigusi augstskolu, tad arī es nodomāju, vai tad esmu sliktāks, ka nevaru vēl kaut ko iemācīties? Tā tās lietas summējās. Tad devos uz tehnikumu un interesējos. Mani pieņēma. Tagad esmu viens no sešiem savā grupā, kas mācībās aizgāja līdz galam,” neslēpj J.Tauriņš un turpina: „Sākumā nezinājām, vai mums sanāks pilna grupa, tad kādā vakarā saņēmu zvanu no skolas. Saka, lai es rīt astoņos esmu klāt. Tā no rīta cēlos, uz motocikla virsū un uz tehnikumu prom.”
Jānis Tauriņš priecājas, ka ar pasniedzējiem nodibināti labi kontakti, ka skolotāji ir bijuši atsaucīgi. Tas nozīmē, ka arī turpmāk nepieciešamības gadījumā būšot, kam paprasīt padomu. “Tomēr daļa mācību jautājumu gan bija tādi, par kuriem varētu ar skolotājiem arī strīdēties, jo man prakse ir milzīga. Nereti teorija ir viena lieta, bet praksē viss var izvērsties citādāk,” ar smaidu klāsta nītaurietis.
J.Tauriņš algotu darbu vairs nestrādā, taču neatsaka palīdzēt, ja kādam jāremontē auto. „Ar 230 eiro pensiju vien izdzīvot nav viegli, tādēļ, ja kādu naudiņu izdodas vēl nopelnīt, ir pavisam labi. Laukos ir grūti atrast speciālistus, kas kaut ko saprot no autolietām. Mani apkārtnē zina, zvana un lūdz palīdzību. Nav jau tā, ka darba ļoti daudz, bet sanāk kādas pāris reizes mēnesī,” skaidro J.Tauriņš un piemin, ka mācīšanās viņam nav sveša lieta. Ik pa brīžiem viņš izmantojis iespējas izglītoties dažādos semināros, tādēļ sertifikātu viņam netrūkstot.
Vēl gan jāpiemin, ka pie dokumentiem par skolas beigšanu kungs, visticamāk, netiks, jo esot skolai parādā 600 latus, kas eiro izteiksmē ir krietni vairāk. „Maksāšana ir pa daļām. Vienā brīdī sapratu, ka skolu ”pavilkt” nevaru, taču gribas
kursu pabeigt. Esmu pateicību parādā tehnikuma administrācijai, ka mani, kā sacīt, neizmeta no skolas, bet ļāva pabeigt mācības un noklausīties kursu. Pensija ir niecīga, kur lai ņemu tādu naudu?”saka nītaurietis un pastāsta, ka „oktobrī jābūt pēdējam praktiskās daļas eksāmenam, taču, vai mani pie tā pielaidīs, vēl ir liels jautājums. Bez papīra jau varu iztikt, turklāt man nav mērķis meklēt darbu. Turklāt, kurš darba devējs mūsdienās ir gatavs pieņemt darbā pensionāru? To, ko gribēju, to arī sasniedzu – zināšanas, ko esmu ieguvis, man neviens neatņems.” J.Tauriņš arī piebilst, ka tehnikumā viņam ieteikts doties uz sociālo dienestu un Nodarbinātības valsts aģentūru, varbūt tur spēšot kā līdzēt. „Sociālajos teica, ka nekā man nevar palīdzēt, arī nodarbinātības dienestā saņēmu tādu pašu atbildi, taču tā izskanēja ar smīnu un vīpsnāšanu, sak,
ko tad tāds vecis sadomājis mācīties tehnikumā. Piedāvāja gan kaut ko no savām programmām, taču ko darīt, ja cilvēks grib mācīties konkrētu profesiju, kas interesē, nevis to, kas nenoderēs? Protams, saprotu, ka mūsdienās katram pašam par sevi jācīnās, tādēļ būs jāiztiek tā, kā ir,” kungs nopūšas.
Par J.Tauriņa uzdrīkstēšanos bijuši patīkami pārsteigti ne tikai apkārtējie, bet arī Priekuļu tehnikuma personāls. Neklātienes daļas administratore Inese Dedumeta uzsver, ka ar tik optimistiski noskaņotu pensionāru saskaras pirmoreiz. Viņa saka, ka šis piemērs varētu mudināt arī citus seniorus uzdrīkstēties, jo, viņasprāt, mūsu sabiedrībā cilvēki pēc 50 gadiem sevi nepelnīti „noraksta”, tādēļ, nerodot piepildījumu dzīvei, seniori nereti kļūstot depresīvi un kašķīgi.
„Lai gan strādāju skolā ne pārāk ilgi, arī no kolēģiem esmu dzirdējusi sakām, ka šis kungs ir kaut kas unikāls. Viņa kursā neklātienē mācās cilvēki 30 līdz 40 gadu vecumā. Kā novēroju, Tauriņš starp viņiem jutās labi un omulīgi. Pārējie viņu uztvēra pozitīvi un draudzīgi. Tie, kas domā, ka jaunākie par tevi pasmaidīs, paši sev uzliek tādu kā rāmi. Domāju, ir daudz cilvēku, kas vēlas mācīties, taču nedrošība, kā reaģēs apkārtējā sabiedrība, ņem virsroku. Tam vajag tikt pāri, jo mācīties var visos vecumos. Dzīve nebeidzas ne pēc 50, ne 60 vai vairāk gadiem,” teic Inese un turpina: „Viņš bija kaut kas fantastisks. Grūti vārdos izstāstīt, ar kādu prieku un interesi viņš devās uz nodarbībām, neizlaižot nevienu no tām. Jāsaka, ka jaunajiem bija, ko turēt līdzi.”
Arī Cēsu Pieaugušo izglītības centra direktore Daiga Rubene apliecina, ka mācīties gribētāji galvenokārt ir cilvēki darbspējīgā vai pirmspensijas vecumā. Piemēram, apgūt svešvalodas nereti izvēlas pat cilvēki ap 60 vai nedaudz vecāki, taču tādus gadījumus, kad par mācīšanos izrādītu interesi cilvēki, kas vecāki par 70 gadiem, viņai neizdodas atsaukt atmiņā. Tiesa, D.Rubene uzsver, ka Cēsīs seniori labprāt iesaistās dažādās neformālās darbnīcās, mācībās un projektos, tādēļ par kūtriem viņus nevarot saukt. ”Tendence mācīties senioriem ir, taču pamatā visi ir robežā līdz 60 gadiem. Jāsaka, ka tāda uzdrīkstēšanās senioriem līdzi nes virkni pozitīvu iezīmju – cilvēki jūtas labāk, jo tā ir iziešana sabiedrībā, viņi kļūst arī pārliecinātāki par sevi,” atzīst
D.Rubene.
Ilze Fedotova
Komentāri