Pēc divu gadu ilgušajiem būvdarbiem Augšlīgatnes iedzīvotāji var izmantot jauno ūdensvada un kanalizācijas sistēmu. “Esam paveikuši ļoti nepieciešamu darbu. Līdz šim tikai daļai iedzīvotāju bija ūdensvada un kanalizācijas pieslēgums, tagad maģistrālajam kanalizācijas tīklam, kas izbūvēts vairāk nekā četru kilometru garumā, var pieslēgties jauni klienti. Mēs esam atrisinājuši jautājumu, kas joprojām nodarbina daudzas pašvaldības. Sistēmas bija novecojušas, kopš padomju gadiem, tāda situācija ir arī citviet, un pagastos būs nopietnas problēmas,” padarīto vērtēja projekta “Līgatnes pagasta Augšlīgatnes ciema ūdenssaimniecības sakārtošana” vadītāja Silvija Zaharāne un piebilda, ka centralizēti ūdeni pagastā saņem vismaz tūkstoš iedzīvotāju. Kanalizācijas sistēmas varēja izmantot daļa iedzīvotāju, pārsvarā daudzdzīvokļu namos dzīvojošie, tagad par pieslēgšanos maģistrālajam tīklam domā daudzi privātmāju īpašnieki.
Būvdarbi sākti 2005. gadā, un projekta realizācija izmaksājusi 1,3 miljonus latu. Trīs ceturtdaļas finansējuma sedzis ERAF, piecu procentu apjomā atbalstījusi valsts, pārējo daļu maksājusi pašvaldība.
“Pārbūvējot vecās un izbūvējot jaunās sistēmas, ir izdevies ievērot daudzas vides kvalitātes prasības. Sistēmas sakārtotas, lai notekūdeņi nepiesārņotu gruntsūdeņus. Izbūvētas attīrīšanas iekārtas, sakārtota sūkņu stacija, tapis jauns urbums. Esam sistēmas veidojuši, lai nerastos dzeramā ūdens zudumi, kas radīja finansiālus zaudējumus. Vēl risināsim problēmu, lai lietus ūdeņi neieplūstu notekūdeņu sistēmā,” skaidroja Silvija Zaharāne, bet neslēpa, ka padarītais vietējā sabiedrībā radījis arī diskusijas. Kā ierasts, cilvēki sadalījušies grupās – vieniem jauno nevajag, īpaši, ja pašiem jāpastrādā un jāiegulda līdzekļi, lai no sava īpašuma pieslēgtos sistēmai, kura izbūvēta zem grants un arī asfalta seguma ceļiem, pretēji domā citi un nevar vien sagaidīt, kad varēs izmantot kopējo ūdensvada un kanalizācijas sistēmu, lai pašiem vairs nav jāplāno un jāmaksā par notekūdeņu izvešanu, kas mēnesi no mēneša sadārdzinās.
“Ļoti gribam tikt pie kanalizācijas. Tūlīt ķersimies pie darba. Divdesmit metri līdz akai varētu izmaksāt kādus 50 latus. Ja paši dara, tad sanāk lētāk,” sprieda Lapu ielā dzīvojošais Jēkabs Bemberis, bet kundze Ruta piebilda: “Notekūdeņu bedre ātri pildās, katru mēnesi tā jāizsūc. Ilgi domājam, cik būtu labi, ja kanalizācijas lietas sakārtotu. Nav pat runas, ka šo pakalpojumu mēs varētu neizmantot.” Pretējās domās ir daļa Ziedu ielas iedzīvotāju, kuri ir sašutuši par to, ka būvdarbu laikā, viņuprāt, sabojāts ielas segums un pie privātīpašuma piekļautā ielas zaļā zona. Vēl iedzīvotāji ir neizpratnē, kāpēc pagasts, saņemot Eiropas un valsts finansējumu, nevar apmierināt iedzīvotāju vajadzības un katru privātmājas notekūdeņu bedri pieslēgt lielajam vadam.
“Mēs vienkārši nevaram ievilkt kanalizāciju. Mums nav naudas, lai pieslēgtos. Labāk nebūtu tos darbus sākuši. Kas būs? Nekas! Tikai ceļus izvandīja. Un kāpēc dažiem pievelkat kanalizāciju, citiem ne,” skarbus jautājumus pašvaldības darbiniekiem uzdeva Ziedu ielas iedzīvotāja Antonija Bieziņa. Līdzīgi neapmierinātību pauda viņas kaimiņiene Gunta: “Man jāvelk vads, man jāpērk skaitītājs. Kāpēc mēs esam sliktāki par pārējiem iedzīvotājiem?”
“Druvai” un arī pagasta iedzīvotājiem informatīvajā sapulcē Silvija Zaharāne paskaidroja, ka no akas līdz māju vārtiņiem pieslēgums aizvadīts tām mājām, pie kurām ir asfalta segums, jo iedzīvotājiem vienkārši nav iespējams pārrakt asfaltu. Iedzīvotājiem, kuri dzīvo blakus grants seguma ceļiem, līdz akām, kas atrodas gandrīz pie katras privātmājas žoga, jāaizrokas pašiem. Pašvaldība aprēķinājusi, ja darītu arī šos darbus, tad būtu nepieciešami vēl vismaz 150 tūkstoši latu, bet ERAF finansētajā projektā tam līdzekļi nav paredzēti.
“Pašvaldība nevienu nespiež pieslēgties, dzīve gan piespiedīs, jo par notekūdeņu izvešanu būs jāmaksā aizvien dārgāk, un vides inspektori pārbaudīs, vai sētās, kuras nav pieslēgtas kanalizācijas sistēmai, ir notekūdeņu hermētiskās tvertnes. Nu, nevarēs laist notekūdeņus pa caurumu zem bedres gruntī! Jāaug apziņai, ka vide ir kopīga. Un vēl iedzīvotājiem jāsaprot, ka līdz ar komunikāciju esamību aug īpašuma vērtība. Ja pensionāri nevar tēriņus atļauties, tad viņiem ir bērni, kuri šo īpašumu mantos,” izvērtēja Silvija Zaharāne un piebilda, ka sistēma vēlreiz tikusi pārbaudīta un vakar nodota ekspluatācijā.
Komentāri