Šodien 29. gadu visā pasaulē atzīmē Starptautisko personu ar invaliditāti dienu. Pandēmijas dēļ plaši publiski pasākumi nenotiek, arī Cēsu invalīdu biedrības biedri tiks sveikti telefoniski, klātienes pasākumu organizējot tad, kad to atļaus epidemioloģiskā situācija.
Lielākais pasākums ir Tiesībsarga biroja un invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” ikgadējā konference, kas notiek attālināti, kā arī konkurss “Gada balva cilvēku ar invaliditāti atbalstam”. Šogad par diskusijas tēmu izvēlēti digitālie risinājumi “Cilvēks ar invaliditāti un digitālie risinājumi. No lietotāja par radītāju”.
Cēsu novadā ir 4758 personas ar invaliditāti, kuras ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras uzskaitē kā sociālās apdrošināšanas un sociālo pakalpojumu saņēmējas. No tām 193 bērni un 4565 pilngadīgās personas. Invaliditātes pensiju saņem 1841 cilvēks.
Cēsu invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājs Indulis Balodis teic, ka iepriekšējos gados šajā dienā rīkotas gan atvērto durvju dienas, gan citi publiski pasākumi: “Otro gadu tas nav iespējams. Tāpēc sveiksim biedrus individuāli, kā arī ar avīzes starpniecību un gaidīsim brīdi, kad varēsim pulcēties.”
Arvien plašāk tiek runāts par cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaistīšanu sabiedrībā, gan piedāvājot līdzvērtīgas iespējas strādāt, gan atpūsties. Sigita Klētniece, “Cēsis inside” idejas autore, piedāvājot cilvēkiem pārgājienu maršrutus un ekskursijas, vienmēr piedomā par katru viesi, kas pasākumā piedalās: “Ir piedalījušies bērni ar īpašām vajadzībām, tad maršruts tiek pielāgots tā, lai viņiem ir ērti un interesanti. Viņu sajūsma, baudot, piemēram, bērnu laukumu Cēsīs, ir neaprakstāma. Tāpat, ja grupā ir dalībnieki ar īpašām vajadzībām, piemēram, kam grūti uzkāpt pa kāpnēm, tad Pils parku apmeklējam tā, lai kāpnes nebūtu jāizmanto. Vienmēr ir īpaši silta sajūta, ka cilvēki pēc tam ir gandarīti par pasākumu un paņem līdzi īpašas atmiņas par piedzīvoto. Piedāvājumam vienmēr jābūt tādam, lai tas visiem ir pieejams, lai visi varam justies vienlīdzīgi.”
Cēsu uzņēmumā “Duck Woodworks” no septiņpadsmit darbiniekiem strādā trīs cilvēki ar īpašām vajadzībām. Jānis Pilābers teic: “Reizēm uzņēmēji baidās ņemt darbā šādus cilvēkus, bet ikviens ar savām spējām un prasmēm ir atšķirīgs, es ikdienā darbā nejūtu nekādu starpību. Esam ieguvuši ļoti labus darbiniekus. Protams, ir jāņem vērā, ka cilvēkam, piemēram, laiku pa laikam ir jāapsēžas, jāatpūtina kājas, bet, to zinot un respektējot, viss notiek. Pēc paveiktā darba un kvalitātes vispār nav nekādas atšķirības, un arī ikdienā es tā darbiniekus nešķiroju, visi ir vienlīdzīgi. Protams, pieņemot darbā cilvēku ar īpašām vajadzībām tāpat kā jebkuru jaunu darbinieku, izvērtējam viņa pieredzi, spējas, izglītību, apņēmību, īpašības, un tad jau var izvērtēt, kas pretendentam ir piemērots. Tā kā ikvienam ir vajadzīgs laiks, lai apgūtu nepieciešamās prasmes, varētu strādāt ar pilnu atdevi, tad vēl jo vērtīgāk, ka šādiem cilvēkiem iespējams pirmos mēnešus strādāt ar valsts līdzfinansējumu, piedaloties Nodarbinātības valsts aģentūras pasākumā “Subsidētās darba vietas”. Tas ir laiks, kad cilvēks visu iemācās un, lieliski sevi parādot, var turpināt strādāt.”
Uzņēmuma “Pieturvieta” kafejnīcā “Pieturi Liepā” siltās zupas, uzkodas un saldie kārumi ir cilvēku ar īpašām vajadzībām gatavoti. Turklāt uzņēmums sadarbojas ar sociālajiem uzņēmumiem Siguldā un Valmierā, kā arī individuāli ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tāpēc kafejnīcā nopērkami arī dažādi šo cilvēku gatavoti suvenīri.
“Pieturvietas” pārstāve Anna Broka teic: “Atklātnītes izgatavo un ar muti glezno sieviete ratiņkrēslā. Ģimenei, kurā ir puisis ar autismu, ir sava bišu drava. Puisis kopā ar vecākiem gatavo vaska svecītes, kas šeit nopērkamas. No sadarbības partneriem, sociālajiem uzņēmumiem mums ir māla bļodiņas, sveces, auskari, interaktīvās spēles un attīstošās rotaļlietas bērniem. Katrai šai lietai ir ļoti augsta pievienotā vērtība, jo aiz katras no tām ir cilvēks, kuru cenšamies šādā veidā atbalstīt. Un svarīgākais, cilvēks jūt, ka tas, ko viņš dara, ir vērtīgs un noderīgs. Pircēji parasti vēlas praktiski izmantojamas lietas – svecītes, kuras var iededzināt, krūzītes ar bērnu grāmatu zīmējumu ilustrācijām, kur var ieliet tēju, – kas rada tās mīļās sajūtas, kas ikvienā brīdī, arī Ziemassvētku gaidīšanas laikā, ir tik nepieciešamas. Mūsu apmeklētāji saprot, ka dzīvojam ar īpašo pieeju, vēlas uzzināt vairāk un ir gandarīti par iespēju atbalstīt. Un ir patīkami dzirdēt arī veiksmes novēlējumus.”
Aizdomājoties, vai sabiedrība kopumā ir atbalstoša cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, Anna Broka vērtē: “Tas ir ļoti dažādi. Kādam, iespējams, tas nav svarīgi, jo sabiedrība ir atšķirīga, bet tie, kas grib, sadzird un izvēlas iesaistīties un palīdzēt. Un kopumā, man šķiet, sabiedrība ir atbalstoša.”
Psiholoģe Ilze Kricka ir piedalījusies Nodarbinātības valsts aģentūras pasākumā “Motivācijas programma darba meklēšanai un sociālā mentora pakalpojumi ilgstošajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti”. No četriem projektā iesaistītajiem cilvēkiem divi strādā pastāvīgi, viens periodiski iesaistās pagaidu algotajos darbos, un arī ceturtajam pasākuma dalībniekiem, lai gan viņš patlaban nestrādā, uzlabojusies dzīves situācija.
Runājot par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, Ilze Kricka uzsver: “Invaliditāte nenosaka cilvēka personību. Cilvēkam var būt kādi funkcionāli traucējumi, atšķirīgs izskats, bet katrs no mums ir personība ar savām attiecībām, ģimeni, darbu un vaļaspriekiem. Tāpat kā mēs ņemam vērā, ka cilvēkam ir kāda slimība, mēs rēķināmies ar vajadzībām, kas cilvēkam jānodrošina viņa invaliditātes dēļ, bet tas nenosaka to, kāds viņš ir kā cilvēks.” Psiholoģe atgādina, ka komunikācijā ar šādiem cilvēkiem vajadzētu būt ētiskiem, nelietot vārdus, kas viņiem nepatīk, piemēram, ka viņus sauc par invalīdiem, nabadziņiem, upuriem. “ Īpaši vārds “invalīds”, tas saistās ar anglisko invalid – nederīgs. Ir būtiska atšķirība, vai sakām invalīds vai tomēr cilvēks ar invaliditāti, tātad cilvēku ar specifisku dzīves situāciju vai veselības stāvokli. Tāpat, pirms mēs cenšamies palīdzēt, vispirms svarīgi pajautāt, vai šāda vajadzība ir nepieciešama. Cilvēki iemācījušies tikt galā ar dažādām dzīves situācijām, un ir svarīgi to cienīt un respektēt. Svarīgi neizdarīt pāragrus secinājumus vai nepieņemt lēmumus otra vietā, ko viņš var vai nevar. Cilvēks pats zina savas spējas. Iespējams, tās grūtības, ko viņš izjūt, atsver brīdis, kad viņš iecerēto mērķi sasniedz. Tā visu laiku ir laipošana pa trauslu ledu, mēģinot novērtēt, kurā brīdī tava palīdzība būs noderīga un cilvēks jutīsies pamanīts, jutīsies, ka nav atstāts novārtā, un kurā brīdī tā var būt kā aizskārums viņa varēšanai. Bet ir jābūt pietiekami redzīgiem, atvērtu sirdi, pieklājīgi pavaicājot, vai palīdzība nepieciešama. Un, ja cilvēks saka nē, arī to pieņemt, ļaujot darīt savu iespēju robežās.”
Komentāri